Raksti

Domas

Slimot vai sevi mīlēt

Monika Sproģe

Daudzi uzskata, ka teju katrai slimībai ir psiholoģisks iemesls, tautas valodā runājot – “viss notiek galvā”. Turpretī klasiskā medicīna oficiāli atzīst septiņas saslimšanas, kuru pamatā ir psihosomatiskais faktors.
Protams, tautas atziņās ir kāds patiesības grauds. Bieži vien, ja nākas uz dzīvi paraudzīties no neparasta skatpunkta, redzam vai pat sajūtam veselības izmaiņas. No otras puses, dzirdēti gadījumi, kad medicīnas speciālisti, atgaiņājot cilvēka asaras, mēģina iegalvot, ka veselības problēmas saistītas ar mūsu attieksmi pret dzīvi. Paiet laiks, un tā paša pacienta dzīves gājums lasāms kapakmenī iekaltā strīpiņā, kas rāda dzimšanas un miršanas datumu.

Bez šaubām, ja sāp kāja un tik ļoti, ka jāklibo, vajag ārstēties, taču, ja mediķi pat gadu desmitiem neko neatrod, visticamāk, ka šis nav “mazās strīpiņas” gadījums un kaulainā aiz loga netrin savu izkapti.

Slimība, kas tikai iedomāta vai reāli jūtama kājā, ir un paliek traucējošs faktors, kas neļauj dzīvi baudīt ar pilnu jaudu. Cilvēki, kas nepārtraukti slimo, tā teikt – meklē melnu kaķi melnā istabā, par to maksā pasakainu summu, apmeklējot speciālistus, kuri tomēr neko neatrod, un lieto medikamentus kā otro maizi, izraisa aizdomas par psihosomatisku saslimšanu.
Beigās šādi regulāri slimojošie izraisa apkārtējo trulumu. Mūžīgā īdēšana par to, ka katru dienu kaut kas sāp, katru dienu parādās jaunas kaites, apkārtējos izsmeļ, nogurdina un visbeidzot padara vienaldzīgus. Jautājumi: “Kā jūties? Kā veselība?” palēnām tiek izsvītroti no sarunas, tā ir nevēlama tēma. Un, protams, ka šāda vienaldzība slimotāju “iedzen” jaunās slimībās.
Vairāki pētījumi vēsta, ka cilvēki baidās tērēt līdzekļus, lai palutinātu sevi, jo tie šķiet neattaisnoti izdevumi. Turpretī zāles, dārgas analīzes, procedūras un pārbaudes – tas viss ir pašsaprotams, jo jūs taču slimojat.

Tāpat palūgt vadītājam brīvu bezalgas nedēļu, lai sakopotu domas, atpūtinātu ķermeni un kārtīgi izgulētos, ir nepiedodami – tam taču domāts atvaļinājums! Turpretī paņemt “zilo lapu” ir pilnīgi normāli, iemesls attaisnots.

Vēl slimība dod iespēju sajusties kā cilvēkam, par kuru visi rūpējas. Kā nekā sabiedrībā diemžēl nav pieņemts rūpēties par stipriem, gudriem un veiksmīgiem cilvēkiem, vēl jo vairāk par tādiem, kuri, kā mums šķiet, var parūpēties par sevi paši. Tāpēc slimība arī stiprajiem dod tiesības baudīt rūpes un mīlestību. Slimība – tas ir veids, kā sajusties īpašam, baudīt pelnītu uzmanību. Par tevi runā, par tevi uztraucas. Tavs veselības stāvoklis ir tēma, ko apspriež draugi un tuvinieki. Un jo sarežģītāka un smagāka slimība, jo lielāki “ak un vai”.

Ir pieņemts, ka slima cilvēka vēlēšanās tiek uzklausītas, slimošanas laikā sieva var beidzot piespiest vīru salabot pilošo ūdens krānu un pieskrūvēt skapītim rokturi, atvilināt bērnus un mazbērnus paciemoties. Taču, kā jau tikko rakstīju, tas viss ir efektīvs un tik tiešām strādā, ja vien veselības problēmas parādās retāk nekā Mēness aptumsums. Pretējā gadījumā tuviniekiem iestājas nogurums un imunitāte pret kunkstēšanu.

Tāpēc labākās zāles būs vien sevis mīlēšana. Sevi jānovērtē, un medikamentu vietā jāatļaujas kāda jauna kleita vai makšķere, jāuztur regulāras attiecības ar darbīgiem draugiem, lai “inficētos” ar viņu dzīves sparu. Lai baudītu cieņu un radinieku apmeklējumu, jāuztur sevi fizikā un emocionālā formā. Tad arī tajos brīžos, kad veselība pamatoti sašķobās, nebūs jādiedelē apkārtējo uzmanība un piepildītas ikdienas radīs vēlmi pēc iespējas ātrāk nostāties uz pekām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *