Tā jocīgi jau ir un brīžam nesaprotami, cik gan dažādi par vienu un to pašu var runāt, domāt divi trīs cilvēki. Klausoties rodas iespaids, ka katrs pasauli redz no citas galaktikas un viņa acīm redzams vien mazs gabaliņš Zemeslodes un Latvijas.
Vasara šodien beidzas, sākas rudens. Jau dzirdu, kā dzīvē steidzīgie berzē rokas – drīz vairs ceļus neremontēs, nekas netraucēs normāli braukt. Ar to gan viņi saprot ne gluži to, kas ierakstīts grāmatiņā “Ceļu satiksmes noteikumi”. Pirms šīsvasaras lielajiem darbiem, kurus nav pamanījis vien kāds opis, kurš reizi gadā aizbrauc uz kapu svētkiem, tie paši, kuri nevar sagaidīt, kad ceļš būs brīvs no ceļiniekiem, kliedza, nežēloja dusmas, skaitīdami, ka tādi ceļi kā Latvijā nav nekur, kad beidzot saremontēs… Remontē. Atkal slikti. Jo traucē. Un ne tikai – kāpēc remontē to ceļu, tur taču par 77 bedrītēm mazāk un tās par centimetru seklākas nekā uz cita ceļa! Izskan arī ceļiniekiem tik bieži dzirdētais – ka to ceļu būvēja tikai tad un jau remontē, bet citur ceļa nemaz vairs nav un neliekas ne zinis. Te vieta sazvērestības teorijai. Jo kuru tad interesē tehnoloģijas, saprātīga saimniekošana. Ceļu, tas nekas, ka vēl gluži labs, ir lētāk uzturēt, laikus saremontēt, nevis ļaut sabrukt un tad mēģināt saglābt.
Kurš tad neprot saremontēt ceļu? Katrs zina, kādam tam jābūt, kā greiderim jābrauc. Tas nekas, ka kādreiz pa ceļiem brauca vien padomju giganti, bet tagad traktortehnika kļuvusi pavisam citādāka. Diemžēl tā nestrādā tieši tāpat kā vecajos laikos saprotamā, kuru katrs pats varēja saremontēt.
Nemaz ne tik daudzi brīnās, kāpēc uz šosejām, kaut tur darbi it kā pabeigti, tomēr nedrīkst braukt ar maksimālo atļauto ātrumu. Līdz Līgatnei no Cēsīm tagad var aizbraukt krietni ātrāk. Bet, kas tev deva, ceļinieki nevīžo noņemt septiņdesmitniekus! Neapmierinātie zvana pat uz “Druvu”, jo viņi zina – kārtībai jābūt! Ceļš uzbūvēts, lai brauktu. Un steidzīgos maz interesē, ka pa jaunuzbūvētu ceļu nedrīkst laist bez bēdām. Ka tā nav iedoma, bet tehnoloģija, ka svaigam asfaltam jānoskalojas, ka tas var slīdēt, jo saķere par mazu. Gudriniekiem tā ir tikai tāda muļķu muldēšana, jo ikreiz, kur trīs vīri sarunājas, vienam noteikti ir kāds pazīstams profesionālis, kurš taču zina, kā vajag.
Nesen dzirdēju traģikomisku domu – Latvijā nedrīkst būvēt labus ceļus, tāpat kā ievest BMW. Ja neko nedarīs, valstī vairs nebūs pašpārliecināto, prasīgo, neiecietīgo, adrenalīna kāro autobraucēju. Viņi no šosejām pārcelsies uz kapsētām. Drausmīgi teikts, bet diemžēl gaužām patiesi.
Kāpēc mums katram, kā padomju laikos, gribas būt profesionālim visās iespējamās jomās? Ja toreiz prati salabot gludekli, tas nenozīmē, ka mācēsi atrast vainu arī šodienas modeļiem. Ja pie mājas bedrē katru pavasari ieber kravu grants un saki, ka sataisi ceļu, tas nenozīmē, ka māki to darīt, jo vai citādi darbs būtu regulāri jādara no jauna.
Un tā katru dienu – tas gudrais putns, kurš piekliedza apkārtni – protu, protu – uz citām zemēm nelido. Tas tepat jūtas labi, ir pieņemts, kļuvis par savējo… Tikai traucē, kavē un bendē nervus citiem. Tas gan. Ja tas šoruden aizlidotu…
Komentāri