Raksti

Domas

Nojaukt barikādes

Jānis Gabrāns

Pagājis jau 31 gads, kopš stāvējām uz barikādēm, sargādami tolaik tik trauslo valsti, tik trauslo demokrātiju. Bet bija ticība, bija cerība. Te līdzības var vilkt ar vīriem un zēniem, kuri 1919.gadā Cēsu kaujās cīnījās par Latviju, arī toreiz bija tikai cerība un ticība savai valstij.

Atskatoties uz šo 31 gadu, varam padomāt, cik šajā laikā esam paši uzcēluši barikādes? Starp sevi un līdzcilvēkiem, starp sevi un citādi domājošajiem, starp sevi un valsti, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Mums patīk celt barikādes un pasludināt sevi par vienīgā pareizā viedokļa paudējiem. To bieži vien argumentējot ar dzelžainās loģikas vārdiem – tāpēc, ka tā!

Šajos laikos tik bieži ir dzirdēts par pieviltajām cerībām, ka ne jau tādēļ gājuši uz barikādēm un tamlīdzīgi. Te gan varētu tā, nedaudz ironizējot, teikt, paši taču toreiz bijām gatavi sekot sauk­lim – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Nu tad, lūdzu!

Un uz jautājumu, vai būtu gatavi iet vēlreiz uz barikādēm, skan atbildē – nē! Kāpēc? Tāpēc, ka tā! Bet varbūt vērts aizdomāties, ko paši esam darījuši, lai būtu citādāk? Konkrēti ikviens no mums? Un te neskaitās zūdīšanās par slikto dzīvi virtuves sarunās, neiešana uz vēlēšanām, anonīma komentāru rakstīšana sociālajos tīklos vai ticēšana rododendriem. Varbūt šodien, Barikāžu aizstāvju atceres dienā, vērts padomāt, kāds bijis mans pienesums, lai varētu pārmest tiem, kuri dara, vismaz cenšas darīt. Un tā nu sanāk, ka bieži vien katrs stāvam savās barikādēs, neredzot un nedzirdot, kas notiek aiz tām.

Vai es ietu uz barikādēm atkal? Jā, ietu, jo joprojām ticu šai valstij, man joprojām nav zudusi ticība labajam šajā valstī un cilvēkos. Saprotu, kāds teiks, ka dzīvoju ar rozā brillēm, ka negribu saredzēt, kas notiek patiesībā, ka esmu kādam pārdevies un tamlīdzīgi. Bet kāda alternatīva? Iespējas taču ir tikai divas – vai nu darīt pašam, vai ļaut to darīt citiem, ja pašam nav vēlmes. Valdības lamāšana virtuves sarunās ir tieši tas pats, kā pārmest Tomam Bricim, ka šodien slikts laiks. Der atcerēties vienu būtisku sīkumu: nav jēgas pukoties par lietām, ko nevaram vai negribam ietekmēt.

Varbūt pareizāk būtu nojaukt pašu celtās barikādes un atcerēties, ka Latvija esam mēs paši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *