Raksti

Domas

Nākotnes raža

Jānis Gabrāns

Nesen izlasīju atziņu: “Kamēr tu stāvi ar seju pret pagātni, tu stāvi ar dibenu pret savu nākotni.” It kā jau sīkums, bet varbūt ir vērts par to kādreiz padomāt.

Padomāju un secināju, ka teiktajā ir ļoti liela daļa patiesības. Varbūt tur arī meklējama sakne tam, kāpēc mūsu nākotne bieži nav tāda, kādu vēlamies. Jo daudzi no mums nedzīvo šodienā, bet labāk mīl uzkavēties pagātnē, tātad stāv ar seju pret to, nākotnei pagriežot muguru. Bet nākotne taču nav nekas tāls, nezināms, neaizsniedzams. Nākotne ir viss, kas būs pēc minūtes, stundas, dienas, mēneša, gada. Patiesībā katrs nākamais mirklis jau ir nākotne. Un, ja domājam par pagātni, cik tajā klājās labi vai arī cik tajā tikām apspiesti, mēs nevaram padomāt par šo nākamo mirkli, kas tūlīt pienāks. Bet tas notiks neatkarīgi no tā, gribam to vai ne, tikai ar to atšķirību, ka nebūsim tam gatavi, nebūsim gaidījuši, nezināsim, kā to pavadīt, jo tūlīt jau klāt nākamais. Tā nākotne paskrien garām, kamēr mēs dzīvojam savā pagātnē.

Varbūt beidzot pienācis laiks pagriezties, atstāt pagātni aiz muguras un veltīt visus spēkus, varēšanu un gribēšanu laimīgākai nākotnei. Tādai, kādu paši to vēlamies veidot, nevis kādu citu vadītu, ietekmētu. Laika plūdums ir ļoti straujš un kļūst arvien straujāks, tāpēc nedrīkst pazaudēt saikni ir to, lai vienmēr varam redzēt, kas būs priekšā.

Starp citu, šis teikums, ko lasāt tagad, bija nākotne brīdī, kad izlasījāt šīs slejas virsrakstu, bet, lūk, tā jau ir iestājusies. Tāpat arī pienāks rītdiena, parītdiena.

Tas nenozīmē, ka jāaizmirst tas, kas noticis. Tas jāatceras, bet nevaram to celt augstāk par to, kas būs. Pagātne nepieciešama tikai tik daudz, lai mēs spētu izanalizēt pieļautās kļūdas un nākotnē tās vairs neatkārtotu. Vismaz censtos neatkārtot. Vai arī piefiksēt pareizo, veiksmīgo rīcību un turpināt to attīstīt.

Saka, ka par nākotni runāt viegli, jo tā ir tieši tāda, kādu mēs to gribam. Jā, bet neviens vēl nav noplūcis no zara rītdienas ābolu vai izcepis maizi no rītdienas graudiem. Bet šos ābolus un labību jāizaudzē mums pašiem, un raža būs atkarīga no tā, kā mēs to darīsim. Nevis bēdāsimies, ka pērn bija neraža, bet darīsim visu iespējamo, lai šajā rudenī raža būtu iespējami bagātāka.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *