Raksti

Domas

Melnais darbs jādara pašiem

Līga Salnite.

Šodien ceļš līdz nepieciešamajai precei vai pakalpojumam kļuvis smieklīgi īss – teju rokas stiepiena attālumā ir veikals, dators vai telefons, lai pieteiktu un pasūtītu vajadzīgo. Visnotaļ saprotama ir arī cilvēka neapzinātā tendence ērtāko un vēlamāko priekšstatu rāmīti piemērot arī citām dzīves situācijām.

Tā nemanāmi, daļēji kā tehnoloģiju un ideju progresa virzītājs, bet daļēji arī kā mikroskopisks parazīts mūsos arvien vairāk nostiprinās pārliecība – ātri un viegli iespējams jebkas. Arvien vairāk pierodam gribēt rezultātu ātrāk. Ar akcentu uz “gribēt”, nevis “redzēt”, jo gravitācijas likumu tomēr nepārvarēt. Ja esam izvirzījuši kādu mērķi, līdz tam ir jākāpj. Lai varētu kāpt, vajadzīgi pakāpieni, ne tikai vēlme skriet kalnā. Katra pakāpiena izkalšana ir tas sūrais un bieži vien neinteresantais ikdienas darbs.

It kā jau zināmas patiesības, vai ne? Tomēr to visgrūtāk saskatīt, kad no filosofiskām pārdomām atgriežamies katrs savā pragmatiskajā dzīvē. Šis ir tas brīdis, kad nudien – ironiskā nozīmē – pietrūkst tāda kā astrālā ķermeņa, lai tā kārtīgi paraudzītos uz sevi no malas. Cik daudz mēs gaidām ārpakalpojumus jeb to, ka kāds ātri, ērti un viegli atrisinās mūsu uzdevumus. Rehabilitācijas centros nereti dzirdamas darbinieku nopūtas, jo ļaužu masas turpina nākt pie fizioterapeita vai uz procedūrām ar pārliecību, ka speciālists vai noteikts aparāts visu izlabos. Nepatīkams atklājums – viss ir pašu rokās, tikai jāstrādā, turklāt daudz. Arī psihologi jau gadiem pieņem pacientus, kuri kabinetā cer izdzirdēt precīzās atbildes savai dzīves kataklizmai. Te nu atkal izrādās, ka sapiņķerētais kamols jāšķetina pašam, speci­ālists tikai pieturēs dziju, proti, neļaus novirzīties no mērķa.

Un tā arīdzan mēs, vecāki, iemetam savus zirnīšus – mazuļus – pedagogu rokās un ceram gada beigās vai pat darba dienas vakarā saņemt puķu zirņu buķeti. Man bijusi tā privilēģija jau vairāk nekā astoņus gadus “maisīties” pa diametrāli dažāda rakstura un lokācijas jauno vecāku kopienām. Visinteresantākais, ka gandrīz mēs visi (un arī es šo izjūtu nenoliedzu) dzīvojam pārliecībā, ka audzināšanas raisītas problēmas ir visiem citiem, ne mums. Jā, mums, protams, ir atsevišķas grūtības un sarežģījumi, bet tas taču netiek saistīts ar pašu izdarītajām izvēlēm. Cēloņus drīzāk meklējam iedzimtās vainās, apstākļos, temperamentā – vienu vārdu sakot, bērnā.

Neaicinu slimīgi mesties sevis vainošanā un tālākās dzīves upurēšanā bērna nākotnes vārdā, tas nedarbojas. Vecāku pienākums nav būt visur klāt un kontrolēt it visu (kārdinājums gan reizēm ir), bet ar sarunām un kopā būšanas mirkļiem “izbruģēt” to laukumu, kurā bērns jūtas labi un savā nodabā attīstīsies, ar interesi un saudzīgu padomu “izbetonēt” katru pakāpienu, uz kura topošais zinātnieks vai mūziķis dodas pretim savam piepildījumam. Protams, ne visi var rast iespēju delikāti būt blakus pirmo mājasdarbu izpildē, ne katrs vecāks spēj izsekot blokflautas vai vijoles apguves niansēm. Mu­zikālajā izglītībā sen zināms “palīginstruments” ir repetitori, lai gan Latvijā šī prakse nav diez ko izplatīta. Taču bez uzmanības ārpusskolas mācību procesu nevar atstāt, citādi skolotāji tikai niecīgu daļu no mācībām atvēlētā laika var veltīt savam galvenajam uzdevumam. Ja tikai kontrolēsim rezultātu, nevis interesēsimies un sniegsim palīdzību, bērnam nebūs, kur kāpt, vai trepes ļodzīsies. Melnais darbs jādara pašiem, pedagogi lai spodrina talantu smailes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *