Raksti

Domas

Kam uzticies?

Līga Salnite.

Pēdējā laikā informatīvo telpu pārsātinājušas ziņas par Kristīnes Misānes izdošanu vai neizdošanu Latvijai, lai glābtu tautieti no tiesvedības tālajā Dienvidāfrikā. Tiesībsargājošās iestādes sākotnēji kūtri, bet – burtiski, piecas minūtes pēc pēdējā brīža – aktīvi “šturmēja” ar viedokļiem un lietā lika, kurš nu kādus ieročus prot un zina. Gaidāmo Rīgas vēlēšanu priekšvakarā politiķi ir sevi parādījuši, viedokļu līderi uguņus izšāvuši pēc sirds patikas, tauta izkliegusies atbalstam, un tas viss vainagojies ar vakardienas, 20.februāra, ziņu, ka Kristīne ar visu savu lietu kā nobružātu čemodānu tomēr atgriezīsies “mājās” jeb Latvijas tiesu sistēmā.

Pāris mēnešu arī atjaunojās sabiedriskās domas spriedze Zolitūdes traģēdijas sakarā, jo sešus gadus pēc dramatiskā notikuma visi – iesaistītie, līdzjutēji un, nešaubos, arī apsūdzētie – bija pārgaidījušies izdzirdēt kaut kādu nebūt rezultātu. Kaut kādu, tomēr laikam ne gluži tādu. Visā šajā laikā gan publiskās, gan “ķēķa” debatēs viedokļu dažādībai nebija gala, kādam pieprasot vainīgajiem likt atmaksāt teju ar asinīm, citam stoiski mēģinot atbalstīt nostāju “par profesionālu kļūdu – profesionālas darbības liegums”. Taču nevienam prātā neienāca tik oriģināls iznākums.
Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs trešdien sarunā ar mediju pārstāvjiem netieši atzina problēmu tajā, ka sabiedrība nesaprot tiesu darbu. Un tā ir auglīga augsne jebkurai šau­bu un neuzticības sēklai. Pēc viņa teiktā, tikai nedaudz vairāk kā desmitā daļa iedzīvotāju reāli sastopas ar tiesvedības procesiem, taču lauvas tiesa noraidošās attieksmes strāvo tieši no attālinātākās sabiedrības daļas. “Ar to informētību un tiesu sistēmas izpratni tomēr nav kārtībā,” skarbi secina priekšsēdētājs, cita starpā pieminot, ka pēdējā laikā mūsu publiskajā telpā asi nozākātā Dānijas tieslietu sistēma savā valstī bauda sabiedrības uzticību kā reti kur pasaulē – iedzīvotāju uzticība tai pārsniedzot pat 80%.

Nenovēlu nevienam iet cauri sirdi plosošiem tiesu procesiem un vienmēr (naivi?) sliecos ticēt, ka agrāk vai vēlāk pareizais risinājums atnāk. Ceru, ka K.Misānes meitiņa varēs pēc notikušā pilnvērtīgi izaugt un dziedēt emocionālās brūces, tāpat, ka Zolitūdes traģēdijā aizgājušo un cietušo ģimenes radīs sirdsmieru. Tomēr nevaru nepateikt, ka ir palikušas mieles. Mums patīk doma, ka apvienojoties pieveicams jebkurš ļaunums. Nu, tad – sadodamies rokās un piespiežam tiesībsargājošās iestādes darīt tā, kā MUMS šķiet taisnīgi! Kad pirmās zāles vai procedūras nepalīdz, tad skrienam pie pūšļotājiem, jo ārsti savos septiņos un vairāk gados neko jau nav iemācījušies. Pirmajā mirklī šķiet – tā jau ir, nevajag uzticēties šīm instancēm, kuras ne reizi vien pievīlušas un arī lāgā pastāstīt par sevi neko tautai negrib. Taču visas šīs instances ir mūsu pašu atspulgs, un mēs neuzticamies paši sev. Tā jau tiešām ir problēma.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *