Cik ļoti pēdējos gadu desmitos mainījusies attieksme pret zemi! Zeme kā darba un maizes devēja un zeme kā pirkšanas un pārdošanas objekts, zeme kā neizmantojama atmata un ugunskura vieta kūlai. Pagājis gandrīz gadsimts, kopš pasauli satricināja revolūcija ar prasību pārdalīt tiesības uz zemi. Pagātnē ir laiks, kad zemi vispār nedeva īpašumā. Pagājuši arī samērā nesenie gadi, kad ļaudis pārcēlās uz laukiem, lai dzīvotu uz savas zemes. Nu pienācis brīdis, kad zemes īpašnieks nevar justies drošs par savu nākotni pat laikā, kad ir veiksmīgs ražas gads. Zeme neglābj no riska pieredzēt saimniecības izdzīvošanas problēmas. Zeme it kā vairs nedod cerības, un Latvija kļūst arvien tukšāka. Cilvēki atstāj savu zemi. Paradoksāli, bet aizceļošana turpināja notikt šovasar un turpinās šoruden, kad Latvijas daba dāvājusi tik dāsnu ražas gadu. Labvēlībā izaudzis gandrīz viss, kas iestādīts. Zemgalē padevusies labība, būtu padevušās arī cukurbietes. Vidzemē un Latgalē labi nobrieduši kartupeļi, sīpoli, burkāni un citi dārzeņi. Zemes dāsnums šogad tik ļoti kontrastē ar ražas novācēju sajūtām. Cilvēku radītās ekonomiskās krīzes problēmas liedz izbaudīt prieku par zemes atdevi. Tāpat kā ābeļu zari līkst un lūst no ražas smaguma, nevarot sagaidīt, kad tos novāks, kad dos pārstrādei, uzglabāšanai, tāpat līkst cilvēki no psiholoģiskā smaguma. Varbūt būtība meklējuma tur, ka skriešanās ar jauno gadsimtu cilvēci attālinājusi no zemes, noniecinot pamatīgumu un drošību, ko dod zeme? Cilvēks nenovērtē zemes augli, cerībā, ka iztiks bez tā un visu, ko gribēs, radīs citā ceļā? Iedomājās – kam mums zeme barotāja, ja radīsim modificēto pārtiku – vēderam, sirdij un arī dvēselei! Mairita Kaņepe
Komentāri