Raksti

Domas

Izlaidums ir svarīgs ne tikai skolu absolventiem

Iveta Rozentāle

Atkal ir pienācis skaistais skolu izlaidumu laiks. Jau gandrīz vai aizmirsies, ka tikai pirms pāris gadiem absolventi no savas mācību iestādes nevarēja atvadīties kuplā pulkā kopā ar apsveicējiem, jo bija kovida ierobežojumi un bija brīdis, kad pat svinīgais pasākums notika attālināti. Bet, lai vai kā, tas    pagājis, šajā gadā svinam no visas sirds, visā krāšņumā.

Šogad ir tas lielais brīdis, kad svinu sava bērna pirmā nopietnā mācību posma – pamatskolas – izlaidumu. Vienmēr ar apbrīnu esmu skatījusies uz pazīstamiem cilvēkiem, kuriem ir tik lieli bērni – skolu beidzēji -, un pat domājusi – kā tas tik ātri pienācis. Bet nu ar smaidu jāsaka – arī mans laiks ir klāt.

Deviņi gadi pagājuši no brīža, kad mīļā atvase, cerību pilna, braši uzsāka skolas gaitas. Lielais bērnudārza beidzējs likās tik mazs starp vecākajiem skolēniem. Taču pirmklasnieces klases audzinātāja bija tik brīnišķīga, ka ikviens ātri vien iejutās jaunajā mācību vietā. Deviņi gadi bērna dzīvē ir ļoti daudz. Un arī vecāku dzīvē, jo katrs aug līdz ar savu bērnu.

Pirmajos skolas gados vecākiem daudzās norisēs ir ļoti jāiesaistās. Vecāki ir lielākais bērna atbalsts, uzmundrinātājs un drošais plecs, uz ko vienmēr var paļauties. Tad pienāk pusaudža vecums, kas māca veidot pavisam citas attiecības un liek skaidri un gaiši aptvert, ka mazā bērna laiks ir beidzies, jo pretī ir jauns cilvēks, kas uz pasauli skatās ar savu redzējumu. Vecāku un bērnu attiecības mainās –mijiedarbība, iesaistīšanās ciešums -, viss mainās. Vienīgi cieņa un mīlestība ir būtiskas un nemainīgas jebkurā vecumā. Kad bērns sasniedzis pusaudža vecumu, vecākiem jāļauj viņam kļūt arvien patstāvīgākam, arvien biežāk pieņemot savus lēmumus un pieļaujot arī savas kļūdas, kas kļūst par dzīves pieredzi. Un, protams, šajā laikā arī jāizdara izvēle, kur tālāk mācīties, kādu profesiju izvēlēties. Tie visi ir soļi uz patstāvīgu dzīvi – savu dzīvi ar savām izvēlēm.

Ja vecākiem, lai arī mainās attiecības ar bērnu, tās arvien turpinās, tad pedagogiem izlaidumu laiks ir brīdis, kad jāpalaiž dzīvē savi audzināmie, nezinot, cik bieži pēc tam ceļi krustosies. Nereti svētku un reizē šķiršanās brīžos daudzi skolēni solās nākt ciemos, tikties, zvanīt, bet dzīve ir dzīve, un ne vienmēr tā notiek. Taču arī pedagogi katrā audzināmajā ir ielikuši daļiņu savas sirds, saprotams, ka arī skolotājiem izlaiduma stundās acīs ir asaras.

Katrs cilvēks – mamma, tētis, vecvecāki, māsas un brāļi, citi radinieki, tāpat arī pedagogi – ar savu rīcību, ar savu piemēru ietekmē un veido jaunā cilvēka personību. Lai gan šķiet, ka pusaudža gados vissvarīgākie ir draugi, kas, nenoliedzami, ir ļoti nozīmīgi, tomēr vislielākais piemērs arvien ir apkārtējie pieaugušie. Ne velti pat pēc daudziem gadiem, kad skola sen jau absolvēta, cilvēki mēdz teikt lielu paldies vecākiem vai kādam no pedagogiem par to īpašo, ko katrs devis – mīlestību, padomu, zināšanām, patiesām vērtībām, dzīves gudrību -, kas palīdzējis izdarīt nozīmīgas izvēles. Un ir tik labi, ka bērniem, mūsu nākotnei, ir patiesi brīnišķīgi piemēri, no kuriem mācīties un iedvesmoties, un, ja vajag, paprasīt padomu.

Lai mums visiem skaists izlaidumu laiks!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *