Raksti

Domas

Ir atklājums, un patīkams

Mairita Kaņepe

Lieldienu gaidīšanas nedēļa man nesusi virkni jauku atklājumu. Par to gribu pastāstīt lasītājiem, jo, iespējams, kāds no tiem iepatiksies vēl kādam. Žurnālistiem profesija reizēm dod mazas priekšrocības. Piemēram, kaut ko uzzināt pirmajiem. Nereti pirmajiem nākas arī kaut ko pārprast. Šoreiz iedziļinājos nodibinājumos, kuru nosaukumā ietverts viens un tas pats jēdziens.
Biju ciemos pie mūsdienīgiem uzņēmējiem, ja ar to domājam nosvērtus, izglītotus, uzņēmīgus un mērķtiecīgus cilvēkus. Tāds ir arī diplomēts vēsturnieks, izglītots uzņēmējs, kuplas ģimenes tēvs, dārznieks, vīndaris un nu arī vēstures grāmatas “Kārļu muiža. Laiki un likteņi” veidotājs un izdevējs. Ko tādu var paspēt tikai erudīts un apņēmīgs cilvēks, kurš ar panākumiem vada biznesu un projektus.

No rīta intervijas gaitā man radās doma, kā 21. gadsimtā pēta un atjaunina kādreizējās muižas vārdu. Viesnīcu “Kārļa­mui­ža” nelielajā apdzīvotajā vietā, Drabešu pagasta Kārļos, ne tuvu nevar salīdzināt ar muižu, kas šai pusē pacēlusies pirms vairāk nekā simts gadiem. Tagadējā Kārļu muiža ir vienlīdz tālu no Cēsīm, Zvārtes ieža, Āraišiem un Vidzemes šosejas. Taču maz­apdzīvotajos Kārļos pie viesnīcas nama nemitīgi pland karogi. Līdzās Latvijas arī citu valstu: Vācijas, Šveices vai Lielbritānijas, Krievijas, Igaunijas vai Lietuvas, savu reizi arī Skandināvijas vai aizokeāna valstu. Katru reizi karogs vēsta, ka “Kārļamuiža” gaida vai jau sagaidījusi viesus no attiecīgās valsts.

Taču gaidīti arī vietējie – Amatas novada bērni un pieaugušie. Uzņēmēji atbalsta cilvēkus, darbs un tā augļi dod iespēju dalīties. Viesnīcnieki mēdz dalīties arī ar sava dārza ražu. Gados vecākie Cēsīs atcerēsies kādreizējo dārzniecību “Kārļamuiža”. Tās nav, bet pie viesnīcas Kārļos sastādīts un drīz sazaļos augļu koku dārzs. Precīzs un iespaidīgs kā dienvidu valstīs vīnogulāju lauks. Arī tādi ir mūsdienās mazapdzīvotie Kārļi, uz kuriem pa asfaltētu neaizbraukt ne pa vienu no četriem ceļiem, kas te satiekas. Kārļu muižas parkā 1882. gadā pie Amatas ielejas Karls Šulcs pie sava foto “Ainavu kraujas” zinoši pierakstījis: “Skats kā Šveicē”. Zinām, ka par mazo Šveici saukta Sigulda, bet pirms vairāk nekā simts gadiem Šveici atgādinājušas koptās ainavas ap Līgatni, Drabešiem un pie Cēsīm. Ar pārliecību tagad par to runā vēstures grāmatas “Kārļu muiža. Laiki un likteņi” līdzautors Jānis Stepiņš. Un viņam ir neapgāžami argumenti. Laiki mainās un likteņi arī, bet zemīte, kurā dzīvojam un kuru kopjam, arvien tā pati – skaista.

Nekāds atklājums pēc sarunas ar Jāni Stepiņu un viņas dzīvesbiedri Baibu Kārļos man tas nav, bet allaž ir patīkami satikt cilvēkus, kas skaistumu prot novērtēt un arī vairot. Patīkams atklājums parastā darbdienā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *