Raksti

Domas

Filmu spēks

Mairita Kaņepe

Vai atceraties stāstu, kā reiz gāja brāļiem Limjēriem? Viņi uz ekrāna demonstrēja pasaulē pirmos uzņemtos filmu kadrus. Tie rādīja, kā stacijā pienāk tvaika lokomotīve. Ekrāns staciju rādīja tik dzīvi, tik tuvu un uz tik liela ekrāna, ka skatītāji krita panikā. Viņiem šķita, ka vilciens uzbrauks pašiem, tik reāls bijis attēla vēstījums.

Mūsdienās no ekrāniem prom nemūk, lai gan kino rāda uz vēl lielākiem ekrāniem. Pie tam – ne vien dokumentālus, arī spēles gaitā radītus sižetus. Sakiet, ko gribat, bet filmu mākslai nudien ir spēks! Arī mūsu dienās. Ja rāda mums pazīstamu laiku, tas tā ierastāk. Citādi, ja rāda mūsu zemes, valsts pagātni.

Tad skatītājs, arī es, reizēm jūtas kā brāļu Limjēru laikā. Dažu Latvijas filmu uz kinoteātra lielā ekrāna pat baidos redzēt. Piemēram, brāļu Ābeļu tikko uzņemtos skatus, kā mežos un laukos esot dzīvojušas senās baltu ciltis, kā savstarpēji viens otru slaktējuši, kā krustneši nākuši iekarot mūsu senčus.

Ar lielu interesi noskatījos filmu par Grīziņkalna strādnieku bērniem un meitenīti Billi 30. gados. Mazo aktieru spēlēta filma uzņemta tieši tajā pat šaurajā Vārnu ielas pagalmā, kur filmas stāsta autore Vizma Belševica bērnībā dzīvojusi. Filmai veltīti arī kritiski vārdi. Nevarot būt, ka strādnieku bērni, viņu ģimenes dzīvojušas tik nomācoši šau­ros, tumšos dzīvoklīšos, kā filmā parādīts.

Droši vien filmu skatīt gājušie vairāk grib uzticēties pirms gadu desmitiem uzņemtajai filmai “Vārnu ielas republika” par strādnieku bērniem. Lai gan sociālais konteksts padomju laika mākslas darbam bijis krietni dzīvespriecīgāks, dažs bērnelis uz ekrāna ir ar tikpat melnu mutīti un rokām kā Bille Vārnu ielā divus gadu desmitus vēlāk.

Šovasar, dodoties uz Deju svētku stadionu Grīziņkalnā, iegriezāmies arī Vārnu ielā. Tagad tā ir asfaltgluda. Bērniem nav ko domāt tur spēlēties. Nu strauji kursē mašīnas, nevis klibina zirgu pajūgi.

Nams, kuram piestiprināta plāksne ar Billes portretu, skaidri norāda uz rakstnieces ielas stūri. Kino veidotāji par šādu norādi parūpējušies. Atliek ieiet nama pagalmā, lai saprastu, ka nav jāpiepūlē iztēle. Vizmas Belševicas trūcīgās bērnības laiks strādnieku rajonā, joprojām augstu mūru ielenktajā pagalmā, nevarēja būt rožains. Filmas “Bille” veidotāji man šķiet malači, prazdami iedzīvināt pagātnes noskaņas kinolentē.

Nākamais kino brīnums, kuru gaidu, ir filma “Dvēseļu putenis”. Šovasar to uzņēma upes krastā starp Cēsīm un Liepu. Tā būs kara filma. Aizvien nespēju iedomāties 1919. gada vēsturiskos notikumus kaujās pie Cēsīm. Vai bruņuvilciens, kas atbrauca latviešiem palīgā no igauņu puses, būs pietiekami iespaidīgs uz ekrāna? Vai mēs, skatītāji, noticēsim karavīru drosmei, arī kara tehnikai, kas bija izšķiroša, lai pagrieztu vēstures gaitu. Tas gan zināms, bet kino varētu dot ticamību. Varbūt ne tik lielai, ka jābēg no ekrāna, un tomēr filmas spēka iedarbība ir tik svarīga.

Pēc tam būs par ko spriest. Bija toreiz tā vai nebija, kā filmā rāda.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *