Kā dzirdams un jūtams, jauni cilvēki jau šobrīd dzīvo ar domu, ka jāstrādā būs līdz sirmam vecumam un ilgāk. To nosaka gan darbaspēka trūkums, gan demogrāfiskā situācija, gan dažādi sabiedriskie, ekonomiskie un politiskie procesi pasaulē. Vēl pagājušajā gadsimtā dzimušajiem, to skaitā man, apzināšanās, ka pensijā aiziet, sasniedzot 55 gadu vecumu, nevarēs, nenākas viegli. Ir jau tiesa, ka dzīves apstākļi uzlabojas, attīstās medicīna, dažādi veselību atjaunojoši pakalpojumi, tomēr ne visiem tie sasniedzami vai pieejami. Pietrūkst gan informācijas par piedāvājumiem, gan laika, lai tos izmantotu, bet visvairāk tomēr finanšu. Un, grozies, kā gribi, sasniedzot minēto vecumu, veselība, pareizāk sakot, tās pavājināšanās, liek par sevi manīt. Turklāt pensionēšanās vecuma starpība – 55 vai 65 gadi- nudien nav maza.
Kur problēma, tur jāsāk meklēt risinājumus. Diemžēl ar to jātiek galā vienīgi pašam. Nepalīdz tas, ka visu mūžu esi strādājis un maksājis nodokļus, arī veselības apdrošināšana negarantē, ka varēsi saņemt atbalstu veselības uzturēšanai, atjaunošanai. Gribot negribot piezogas aizvainojuma sajūta…Un kaut kā nelīmējas kopā valsts amatpersonu, ministru sludinātais, ka, ja gribam kādus uzlabojumus, kaut kas jāoptimizē, kaut kas jāuzlabo, no kaut kā jāatsakās, ar to, ka, pasliktinot vienkāršā iedzīvotāja situāciju, piemēram, palielinot pensionēšanās vecumu, pretī nesaņemam neko. Piemēram, kaut vai izglītības ministrijas politika. Tiek izdomāti dažādi nosacījumi, lai iegūtu pamatojumu palielināt algas skolotājiem: samazināt skolu skaitu, palielināt skolēnu skaitu klasē, paaugstināt kvalifikāciju, mācību rezultātus utt. Par to, ka, ja arī izpildīti visi nosacījumi, bet algu paaugstinājums neseko, ir jau cits stāsts.
Domāju, būtu tikai taisnīgi, ja valsts visiem strādājošajiem, kas sasnieguši 55 gadu vecumu, reizi gadā garantētu vismaz trīs līdz piecu dienu rehabilitāciju veselības uzlabošanai. Tas ir tikai sapnis? Sapņi mēdz piepildīties, un domu spēkam ir nozīme. Vajag tikai stipri, stipri vēlēties!
Komentāri