Otrdiena, 7. maijs
Vārda dienas: Henriete, Henrijs, Jete, Enriko

Izlūgsimies Dieva gudrību un vadību

Druva
00:00
24.03.2007
5

Āraišu ev.lut. draudzes mācītājs

“Bet visās lietās mēs parādamies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā. Šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā.” Pāvila 2. vēstule korintiešiem 6: 4-7

Ik gadu, sagaidot pavasara atnākšanu, mūsu zemē, Latvijā, vienlaikus pieminam arī uz Sibīriju izsūtījumā aizvestos. Zemniekus, kuri jau ar saimnieka acīm vērās

dabas atmodā un gatavojās pavasara darbiem. Mēs pieminam arī visus citus – tos, kuri bija armijā, vadošos amatos, kultūras darbinieki, garīdznieki, skolotāji – dažādus ļaudis. Kas viņus vienoja? Padomju režīms viņus nespēja ierindot

savās sociālajās struktūrās – tādi Latvijā bija lieki. Vēl vairāk, tā nebija nejauša izmisuma pilna atbrīvošanās no ienaidnieka, bet gan labi plānots pasākums, vienlaikus veidojot bāzi nākamajai padomju lauksaimniecības iekārtai – kolhoziem. Kāds to laiku liecinieks man reiz stāstīja, ka zemniekiem 1948. gada rudenī bijusi ļoti laba raža un līdz ar to ienākumi. Atguvušies pēc kara, iepriecināti par darba augļiem, lauku ļaudis sāka lūkoties nākotnē cerīgāk. Tad nu varas iestādes vēlā rudenī esot rīkojušas lauksaimniecības mašīnu izstādi, kur daudzi iegādājušies tehniku nākamā pavasara vēl vērienīgākiem zemes darbiem. Tehnika tika savesta mājās. Pagrabos rūpīgi saglabāta sēkla. Un uz nākamajiem lauku darbiem lūkojās cerību spārnoti saimnieki. Patiesi, izvedot viņus šai brīdi, padomju varas vīri varēja būt droši, ka jaunie kolhoznieki sējai sagatavosies un neprasmes dēļ neko vairs sabojāt nepaspēs.

Šāds plāns bija nežēlīgs un kā tāds pārdomāts līdz detaļām. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ daudzi saimnieki nespēja noticēt, ka tuvojas briesmas, un, kaut arī dažkārt tika brīdināti, tomēr nekur nebēga un neslēpās. Un tā vēl vairāk atviegloja varas iestāžu darbu, jo visi jau bija savās mājās, uz vietas.

Jā, par šiem notikumiem vajag runāt un tos pieminēt, un mācīt nākamajām paaudzēm. Cerībā, ka kaut kas līdzīgs nekad vairs neatkārtosies. Tikai vai par to varam būt droši?

Cilvēces vēsture ir pilna ar vērienīgiem plāniem, kad cilvēki, tautas vai ļaužu grupas tiek pakļautas un pazemotas augstāku ideju vārdā. Idejas, kuras dzimušas cilvēku prātos,

citos mēdz rast dzirdīgas ausis un pieaugt, un pieaugt. Zīmīgi, ka daudzas – līdzīgi kā nacionālsociālisms un komunisms – vispirmām kārtām bijušas kā saulainas nākotnes vīzijas. Un tikai ar laiku izrādījās, ka vairs nepakļaujas kontrolei un sevis uzturēšanai prasa jaunus un jaunus cilvēku upurus. Proti – tās prasa ienaidnieku. Jo par ideju taču ar kaut ko jācīnās…

Krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins savā grāmatā “Gulaga arhipelāgs” daudzās izsūtīto straumes dēvē par “plūsmām”, kur starp daudziem komunisma idejas ienaidniekiem – kulakiem, armijas virsniekiem, vāciešiem, grieķiem un ukraiņiem, vārpu lasītājiem Krievijas kolhozu laukos, ārstiem – sabotieriem un citiem, piemin arī latviešus…

Kā vieni no daudzajiem mēs droši varētu nonākt padomju režīma iznīcināto sarakstā, ja vien nebūtu saskatāma kāda būtiska atšķirība. Kā apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem raksta Korintas draudzei – mēs esam parādījušies savās grūtībās lēnprātībā, patiesības atziņā un Dieva spēkā.

Daudzas no slavenā krievu rakstnieka pieminētajām plūsmām nekad neatgriezās un neko no atņemtā neatguva. Un tieši no šī viedokļa raugoties, mēs kā tauta esam bijuši īpašā Dieva gādībā. Katrs izsūtītais droši vien varētu uzrakstīt savu pārdzīvojumu vēsturi. Par izmisumu un neziņu aresta un izsūtījuma brīdī. Par atziņu, ka šķiet, zaudēts viss, uz ko šai pasaulē liktas cerības. Par ceļā un svešumā zaudētajiem tuviniekiem. Un beidzot, par skatu, kāds atklājās, atgriežoties Latvijā. Vai tas nebūtu bijis iemesls uzsākt jaunu, pretējā virzienā vērstu cīņu? Mēs to neesam darījuši, bet gluži pretēji, ar dziesmām un lūgšanām atguvuši savas zemes neatkarību un iespēju aizvesto pēcnācējiem atkal šeit strādāt un reiz iesākto turpināt.Un zem citas varas spiediena neesam pazaudējuši savu identitāti.

Tāda rīcība un notikumi nebija un nav iespējami bez Dieva vadības. Kaut arī dažkārt ikdienas darbu steigā paši par to piemirstam. Rīt, pieminot aizvestos, ir ļoti būtiski ieraudzīt blakus lielvaras netaisnībai un mūsu nelaimei – lielo Dieva vadību un sardzi pār mums – visiem kopā.

Ideju varas mēdz atkārtoties, ieguvušas citu seju. Šodienas ekonomiskā trimda – daudzi aizbraukušie pasaulē lielākas peļņas meklējumos – daudzos vaibstos ir līdzīga izvešanām pirms 60 gadiem. Tā atnes līdzi izpostītas cerības ģimenēs, pamestus laukus un mājas, svešus saimniekus mūsu zemē. Kas zina, ko vēl atnesīs vērtību liberālisms, kas ar sparu no pasaules cenšas iemājot mūsu zemē. Un mēs, gan savā pieredzē lūkojoties, gan ieklausoties Dieva vārdā, varam būt pārliecināti, ka tikai uzticēšanās Dievam, kas mūs daudzkārt ir glābusi, arī turpmāk būs mūsu tautas izdzīvošanas un pastāvēšanas pamats. Patiesi, pasaules mērogā mēs esam skaitliski maza tauta. Bet Svētā Gara spēkā esam lieli un pasargāti. Tieši Gara spēks ir šodienas pateicības un pieminēšanas vērts. Un Dieva gudrība un vadība – pats svarīgākais, ko izlūgties arī turpmāk mūsu zemei – Latvijai.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Apkārtklīstošas pārdomas

12:11
05.05.2024
24

Savulaik populārajā dzies­mā bija vārdi: “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…” Vai 20 gados kas mainījies? Kādam – jā, kādam – nē. Bet Eiropas Savienība ir izdevīga ikvienam – gan tiem, kuri no tās saņem atbalstus un izmanto piedāvātās iespējas, gan tiem, kam negribas pašiem uzņemties atbildību par kādu lēmumu, neizdošanos, jo viegli var pateikt, […]

Ģimenes lieta

12:10
05.05.2024
19

Vērtējot padomju laiku un laiku Eiropas Savienībā, visvairāk nāk prātā domāšanas maiņa. Un tas attiecas arī uz ģimeni. Ja savulaik pastāvēja uzskats, ka viss, kas notiek ģimenē, arī tur paliek, pat ja tiek darīts pāri bērniem, tad tagad tas ir būtiski mainījies. Protams, redzams, ka daļai cilvēku šos uzskatus arvien ir ļoti grūti mainīt, viņiem […]

Dzīve Eiropā, ne pēcpadomijā

12:09
05.05.2024
19

Atceros brīdi, kad vēl tikai runāja, ka Latvija varētu kļūt par daļu no Eiropas Savienības. Tolaik mācījos skolā, nebija neviena vienaudža, kas sacītu: “Kā negribas, lai esam ES! Cik labi būtu, ja Latvija vienmēr paliktu tikai Latvija – bez dalības jebkādās starptautiskās organizācijās.” Visi tolaik zinājām – iestāšanās ES nozīmēs ne tikai to, ka Latvijā […]

Par sajūtām, ne naudu

12:07
05.05.2024
16

Ieguvumi un zaudējumi, divdesmit gados Latvijai esot Eiropas Savienībā (ES), katram jāizvērtē pašam. Fondu un maksājumu naudu, ko esam saņēmuši kā dalībvalsts, saskaitīs valdības finansisti. Konkurences saspringumu sarēķinās uzņēmēji. Man vairāk sajūtas. To vienu pat tā īsti nevaru pieskaitīt ES devumam. Bet ik pa laikam esmu iedomājusies – tāpēc vien bija vērts stāties Eiropas valstu […]

Pārdomas par izglītībā notiekošo…

16:54
30.04.2024
38

Pavisam nesen ģimene izgāja cauri pavasara gripas tūrei. Skaidrs, ka slimojot iekavējas darbi – gan ikdienas, gan kāds svarīgāks, un bērniem – mācības un skolas procesi. Divu nedēļu laikā meita, kas mācās 4.klasē, paguva iekrāt veselus piecus parādus – tātad, divu nedēļu laikā bija pieci pārbaudes darbi. Un nav gluži nedēļa pirms brīvlaika vai semestra […]

Dzīve ar suni

13:00
30.04.2024
41

Pieņemt ģimenē suni ir atbildīgs lēmums, tam nav jātop emociju virpulī, bet gan ar prātu, apdomātu attieksmi. Vispirms ir jāapsver daudzi faktori, piemēram, vai ir pietiekami daudz finanšu resursu, lai nodrošinātu dzīvnieka veselību un labklājību.    Manam četrkājainajam mīlulim nesen radās veselības problēmas, un katrs ārstēšanās solis prasa diezgan lielus izdevumus. Svarīgi saprast, ka suns […]

Tautas balss

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
22
Druva raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Lielisks pakalpojums

12:20
05.05.2024
15
Druva raksta:

“Izlasīju avīzē par Cēsu Veselības istabu. Arī es gribu teikt paldies, ka ir vieta , kur var uzzināt to, ko par savu veselību nesaproti, jo nereti ģimenes ārstam tādas it kā vienkāršas lietas neērti prasīt. Māsiņa pastāsta, izskaidro, pasaka, kad tiešām jāmeklē dakteris, kad pietiek ar to, ko pats ikdienā vari uzlabot,” sacīja seniore.

Rezultātu gaidām pārāk ātri

12:20
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Daži Saeimas deputāti rosina pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, jo neesot gaidīto ieguvumu. Ļoti dīvains arguments. Ko gan nepilnos trīs gados var tādu paveikt, lai jau būtu redzams būtisks rezultāts? Saprotams, ka pirmajos divos gados apvienotie novadi cits citu tikai iepazina, tapa un dažās vietās vēl top jaunā pārvaldības struktūra, veidojas padziļināta izpratne par kopējo attīstību. […]

Dažas pārmaiņas nogurdina

12:19
05.05.2024
32
Druva raksta:

“Nav jābaidās no pārmaiņām, no jaunā, bet vajag atcerēties, ka kāda racionāla kripata ir arī vecajā, pārbaudītajā. To es par Cēsu satiksmes organizāciju. Katru pavasari sākam ar pārmaiņām. Prieks par labajām, kad saņemam ziņu par kādas ielas remontu, kur radīs labāku un drošāku vidi gājējiem, velosipēdistiem un arī autovadītājiem. Taču pavisam nogurdinoši ir ik pēc […]

Daudznozīmīgās zīmes

12:11
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Otrdienas “Druvā” redzamā zīme “70”, kuras stabiņš ir gandrīz horizontāls pret zemi un rāda uz lauka, ne ceļa pusi, varētu būt norāde, ka tur uz tīruma vai tuvīnā mežā strādā 70 cilvēki,” atsaucoties uz aicinājumu vērtēt, ko izsaka neparasti novietotā norāde, versiju pauda lasītājs A.

Sludinājumi