Klāt jaunā hokeja sezona. Šonedēļ Rīgā notiek cīņa par “Latvijas Dzelzceļa kausu”, bet jau nākamnedēļ startēs Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionāts. Hokeja līdzjutējiem atkal būs aizņemti vakari, sekojot norisēm laukumos. Šoreiz par cilvēku, kurš svarīgs ikvienā spēlē – tiesnesi. Latvietis Eduards Odiņš trīs reizes atzīts par KHL labāko galveno tiesnesi. Aizvadītajā nedēļā viņš viesojās Valmierā, kur tikās ar interesentiem. Klausītāju bija salīdzinoši maz, tāpēc, zinot, ka Cēsu pusē daudz hokeja līdzjutēju un spēlētāju, piedāvāju ieskatu tikšanās pasākumā.
Arī tiesneši kļūdās
E. Odiņš pastāstīja, ka hokejā trenējies sporta skolā “Latvijas bērzs” pie Edmunda Vasiļjeva. Spēlējis līdz 18 gadiem, bet jau 16 gadu vecumā spēris pirmos soļus tiesneša ampluā.
“Sapratu, ka nebūšu augstas klases spēlētājs, bet gribēju palikt hokejā, un šī bija iespēja. Pēc kāda laika uzzināju, ka par to arī maksā,” ar smaidu teica tiesnesis.
Kā galvenais tiesnesis tiesājis spēles pasaules čempionātā, kā līnijtiesnesis arī Olimpiskajās spēlēs, taču savā tiesneša karjerā kā galveno ierakstu liktu KHL, kur darbojas jau septīto sezonu: “Neviens cits turnīrs nav devis tādas emocijas kā KHL finālsērijas spēles.”
Tiesneša darbs, iespējams, visvairāk tiek kritizēts no skatītāju puses, bet vai notiek arī tiesnešu profesionāla izvērtēšana. “Tiesnešu darbs tiek rūpīgi vērtēts, analizēts, nepieciešamības gadījumā pieņemot arī sankcijas,” sava darba aizkulises atklāj
E. Odiņš. “KHL birojā Maskavā ir telpa, kur monitoros rāda visas spēles. Pie tiem sēž inspektori, kas ir bijušie tiesneši, un skatās spēles. Ja rodas šaubas, kāpēc neesmu kādam iedevis noraidījumu, vai gluži pretēji, kāpēc esmu noraidījis, to piefiksē. Pēc tam šo informāciju dod mūsu vadībai, kas to izvērtē, izmontē epizožu video un sūta man kopā ar jautājumu, kāpēc esmu pieņēmis tieši tādu lēmumu.
Protams, atšķiras tas, ko redz spēles laikā laukumā, un tas, ko televīzijā. Dažkārt tiesnesis nevar pamanīt to, tāpēc ļoti svarīgi izvēlēties pareizu pozīciju laukumā. Bet visi esam tikai cilvēki, un katrs tiesnesis katrā spēlē pieļauj vismaz vienu kļūdu, dažkārt vairākas. Tāda ir statistika.”
Melnais saraksts
Tiesnešiem ļoti svarīga psiholoģiskā noturība un prasme komunicēt. Var gadīties, ka viens tiesnesis māk labi tiesāt, bet nespēj savus lēmumus tik labi izskaidrot, un var būt arī otrādi. E. Odiņš smaidot nosaka, ka tāpēc jau laukumā ir divi galvenie tiesneši – viens māk komunicēt, otrs – tiesāt spēli.
Viņš stāsta, ka KHL tiesnešiem ir pieejams psihologs, kas ar viņiem strādā. Arī pats sezonas laikā ejot pie tā trīs četras reizes, lai parunātu, diskutētu.
“Tiek veikti testi, notiek sarunas. Katram tiesnesim izstrādāts psiholoģiskais portrets, ko ņem vērā, arī komplektējot tiesnešu brigādes. KHL esmu jau septiņas sezonas, bet ir tiesneši, ar kuriem nekad laukumā neesam kopā. Ārpus laukuma labi satiekam, runājam, bet uz ledus kopā neesam. Acīmredzot nesaderība,” saka tiesnesis.
E. Odiņš stāsta, ka arī spēlētāji laukumā testējot tiesnešus, viņiem patīkot psiholoģiski pacīnīties ar tiem: “Tāpēc tiesnesim jāreaģē uzreiz. Nākas kādreiz pacelt arī balsi, bet man patīk bļaut! Tas taču ir šovs, bez tā nevar. Komandā ir 30 spēlētāju, katrs ar savu auru, savu psiholoģiju, un viņu vidū ir spēlētāji, kam ir uzdevums ietekmēt tiesnesi. Man patīk, ja tā ir, jo es protu atbildēt. Tas ir viens no hokeja šova elementiem.
Dažkārt gan televīzijā redzamais nesakrīt ar reālo situāciju. Teiksim, televīzijā ne reti redzēta hokejista Aleksandra Radulova vārdu pārmaiņa ar tiesnešiem, arī ar mani, un man pēc spēles jautā – ko viņš teica? Patiesībā tas ir interesanti. Saša ir ļoti emocionāls cilvēks, es ar viņu labi saprotos. Viņš var pieslidot pie tiesneša un izgāzt emocijas, sakot, ka šodien viņam neiet spēle, neko nevar iemest! Es viņam saku, nekas, būs laiks un iemetīsi! Bet televīzijas kameras pievilkušas mūs abus tuvplānā, un visiem šķiet, ka viņš par kaut ko uzbrauc. Patiesībā viņš nekad nav atļāvies tiesnesim pateikt ko rupju.”
E. Odiņš atklāja arī to, ka KHL tiesnešiem esot sava datu bāze, spēlētāju melnais saraksts, un notiek regulāra apmaiņa ar informāciju: “Ja pēc spēles man ir informācija par kādu hokejistu, es to izsūtu visiem kolēģiem. Teiksim, rakstu, ka spēlē pie manis pieslidoja tāds un tāds hokejists un pārmeta, ka neesmu redzējis, kā pret viņu kāds izdarījis pārkāpumu. Par to iedevu viņam desmit minūšu sodu, man ir lūgums nākamajā spēlē to pašu atkārtot. Arī par tiem hokejistiem, kuri mīl pietēlot. Šī informācija visu laiku ir apritē, un visi tiesneši to zina. Taču tiesnesim jābūt profesionālam, viņš nekādi nedrīkst provocēt kādu spēlētāju.”
Simts spēles gadā
Uz tikšanos atnākušie vairākkārt jautāja par šī gada pasaules čempionātu, par publiskajā telpā izskanējušo it kā slikto tiesāšanu. E. Odiņš uz lūgumu komentēt kādu situāciju godīgi atzina: “Es vienmēr aizstāvēšu savu kolēģus. Domāju, tā tāda mode – runāt sliktus vārdus par tiesnešiem. Tiesnešu darbu var analizēt un vērtēt tiesnešu komiteja, nevis spēlētāji un līdzjutēji. Tiesnešus pasaules čempionātam nozīmē Starptautiskā hokeja federācija. Arī tur katrā spēlē tiek vērtēta tiesnešu darbība, un, ja tiesnesis turpina tiesāt, tas nozīmē, ka viņš ir labs tiesnesis.”
Dažkārt intervijās vai pat no spēles komentētājiem dzirdēts apgalvojums, ka tiesneši izlaida spēles pavedienu, tāpēc sākās kautiņi, nekārtības. E. Odiņš uzsver, ka tiesneši nekad neizlaiž spēli, to dara spēlētāji, treneri, jo tieši pēdējiem jāpasaka, lai spēlētāji nomierinās. Gadoties pat brīži, kad, pieslidojot tiesnesim, kāds spēlētājs, kurš tikko guvis traumu, saka: “Paskaties, ko tu izdarīji!”
“Sanāk, ka es būtu paņēmis nūju un viņam iesitis. Ja komanda grib sarīkot kautiņu, nekārtības, viņi to sarīkos, un neviens tiesnesis tur neko neizdarīs,” norāda E. Odiņš.
Sezona tiesnešiem ir ļoti saspringta. E. Odiņš stāsta, ka KHL sanāk apmēram 70 spēles, klāt ņemot starptautiskās, kādas simts spēles gadā. Tas ir daudz, ņemot vērā nemitīgos pārbraucienus, kad dienas aizrit kā vāveres ritenī. Attālumi dažkārt jāveic ļoti lieli. No rīta agri uz lidmašīnu, lai nokļūtu spēles vietā. Nedaudz atpūtas viesnīcā, tad uz spēli, vakarā atpakaļ viesnīcā, lai dažas stundas atpūstos, pagulētu, bet naktī jāceļas, lai atkal steigtu uz lidmašīnu.
“Būt tiesnesim ir fiziski un psiholoģiski grūti, bet interesanti! Tu uz ledus esi kā režisors. Katra spēle ir kaut kas jauns. Esmu priecīgs, ka man ir šāds darbs,” saka E. Odiņš.
Jānis Gabrāns
Komentāri