Adrenalīns un ātrums

Cēsnieks Ritvars Krūmiņš jau četrus gadus nodarbojas ar autosportu. Oktobra sākumā CVS trasē Talsos aizvadīts noslēdzošais, piektais, posms Latvijas Autosprinta Kausa sezonā. Sīvā konkurencē, cīnoties ar auto tehniskiem pārbaudījumiem un konkurentiem par sekundēm un pat milisekundēm, sportists kopvērtējumā ieguva 2.vietu gan junioru klasē, gan 1600 klasē, piekāpjoties vien kurzemniekiem.

Vērtējot aizvadīto sezonu, R. Krūmiņš atzīst: “Viss izdevās krietni labāk, nekā bija iecerēts. Sezonas sākumā izvirzīju mērķi 1600 klasē kāpt uz pjedestāla, un mērķis ir sasniegts, sezona izdevusies perfekta. Arī tehnika izturēja. Tehniski visizaicinošākais bija pēdējais posms, jo pazuda bremzes un arī auto nedaudz cieta, bet tāpat izdevās labi nobraukt, trešajā braucienā pat uzrādīju dienas labāko laiku.” Sportists uzsver, ka panākumi nav iespējami bez komandas, visiem atbalstītājiem un faniem, un pastāsta, ka nākamajai sezonai ir vēl lielāki mērķi: “Centīšos spert arī nākamo soli – startēt minirallijā, kas jau ir soli tuvāk manam lielajam sapnim – rallijam.”

Šogad sacensību posmi notika Biķerniekos, Smiltenē, Bauskā, Jēkabpilī un Talsos. Pirmajā posmā Biķerniekos jāstartē visgarākajā, vairāk nekā piecus kilometrus garajā, trasē, bet parasti trases ir līdz trīs kilometriem. Katrā trasē tiek aizvadīti trīs braucieni, parādot savu un auto varēšanu. No visām Ritvaram visvairāk patīk trase Bauskā, tur vienmēr gūti labi rezultāti, arī šogad izcīnīta 1. vieta. Tuvas ir grants trases, bet lielais mērķis ir apgūt Biķernieku trasi, kur iespējams sasniegt ļoti lielu ātrumu, salīdzinot ar pārējām trasēm. “Šo­gad sasniedzu 180 kilometrus taisnē. Tas ir ievērojami. Bet jāteic, prasme uz asfalta vēl ir slīpējama, zemes ceļš man ir tuvāks sirdij, jo lielākoties esmu trenējies ziemā, slidenos apstākļos, kādi ir arī grants posmi trasēs,” teic R. Krūmiņš.

Vaicāts, kur ikdienā trenējas, autosportists atzīst, ka Latvijā vasarā piemērotu vietu ir maz, īpaši Vidzemes pusē: “Tādēļ pie garāžām salieku konusus un tā mācos. Šāds treniņš ir noderīgs arī pirms katra ātrumposma. Un vēl visiem autosportistiem iesaku pamēģināt autosporta simulatoru. Jā, sākumā nepieciešams ieguldījums, bet tas labi ļauj trenēties, apgūt nianses, kā stūrēt, spēlēties ar gāzi, bremzi. Ar to esmu braucis desmit gadu. Tieši ar simulatoru guvu pirmo pieredzi, izprotot, kā visu darīt. Protams, iekāpjot īstā mašīnā, ir vēl citas emocijas, jo jūti pašu braucamo, bet visas iegūtās iemaņas var pārlikt uz reālu auto. Arī tētis bija pārsteigts, ka tad, kad pirmo reizi iekāpu sporta mašīnā, mācēju to vadīt. Si­mulators ir noderīgs gan jauniem, gan jau pieredzējušiem sportistiem.”

Tieši tēvs, autosportists Aigars Krūmiņš, Ritvaram rosinājis interesi par autosportu. “Mūsu ģimenes lokā ir vēl pāris cilvēku, kas nodarbojas ar autosportu, ralliju, kas aicināja arī mani pamēģināt. Trīspadsmit gados piesēdos pie stūres un aizrāvos. Sāku ar treniņiem ziemā, sākotnēji piedaloties ziemas sacensībās, bet nu jau cīnos par Latvijas čempiona titulu autosprintā gan junioru, gan 1600 klasē.”

Autosportists atzīst, ka Latvijā ir diezgan populārs gan autosprints, gan kross, gan minirallijs un rallijs. Visam pamats ir autosprints, kurā iespējams apgūt trajektoriju un braukšanas nianses. Kross izceļas ar lielāku risku, rallijs – precizitāti. R. Krū­miņš atzīst, ka autosprintā, lai to izmēģinātu, pietiek ar spēkratu, ar kuru brauc ikdienā. Ja iepatīkas, tālāk jau var domāt par sporta mašīnu. Viņš pats autosportā sāka piedalīties ar    “VW Polo” sporta mašīnu, ar to startējot divās sezonās. “Kad vienā no posmiem mašīnai beidzās motors, bija steidzami jādomā, ko darīt tālāk. Liela pateicība Raivo Ozoliņam, kurš uzticēja citu sporta auto, ar kuru sezonas noslēgumā jau varēju cīnīties par pjedestālu,” teic sportists. Tagad puisis sacensībās startē ar “Honda Civic” un plāno ar to braukt arī nākamajā sezonā, atzīstot, ka ar auto izveidojusies ļoti laba saikne.

Vērtējot, kas nepieciešams, lai izcīnītu uzvaras, jaunietis uzsver fizisko un mentālo sagatavotību: “Mentālā stabilitāte ir ļoti svarīga, jo, lai arī startā ir stress, sākoties braucienam, tas pazūd, ir fokuss uz ceļu, trajektoriju, finiša sasniegšanu. Tajā pašā laikā arī fiziski jābūt sagatavotam, jo visu dienu ir jāpavada karstā mašīnā, turklāt es izmantoju nedegošu kostīmu, jo drošība ir pirmajā vietā.

Taču man pats galvenais ir baudīt katru posmu, sacensībās vienmēr ir smaids līdz ausīm. Man tiešām patīk viss, kas saistīts ar autosportu – domāt par pareizu braukšanu, trajektorijām, pat tādu sīkumu kā pareizu spiedienu riepās. Man patīk adrenalīns, kas rodas braucot, tas arī sagādā lielāko prieku. Lai laikā tiktu uz posmu Bauskā, man modinātājs bija uz trijiem rītā, bet acis vaļā un gatavs braukt biju vēl agrāk. Un, kad izdodas izcīnīt god­algotu vietu, prieks vispār ir neizmērojams. Tā ir kā dāvana par ieguldīto smago darbu.”