Daniels Pavļuts – profesionālis divās tik atšķirīgās jomās kā ekonomika un klavierspēle, abas šopavasar pārstāvējis Cēsīs. Skatītājiem, kuri Vidzemes koncertzālē pulcējās uz Aleksandra Antoņenko solokoncertu, bija iespēja arī pusstundu garā “Pirmskoncerta sarunā” uzzināt, kā gan krustojušies Valda Dombrovska vadītās valdības ekonomikas ministra Daniela Pavļuta un operas solista Aleksandra Antoņenko ceļi. Pasaulē atzītais tenors tagad Latvijā retu reizi uzstājas kamermūzikas programmās. Šoreiz viņš to izveidojis kopā ar pianistu Danielu Pavļutu un piedāvā klausīties latviešu klasiķu solodziesmas. Cēsīs skanēja Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa, Jāņa Mediņa un Jāņa Kalniņa vokālie darbi, bija arī ieskats nākamajā programmā ar Riharda Štrausa dziesmām.
“Skolā no sešu gadu vecuma līdz Mūzikas akadēmijas beigšanai iegūto pianists nevar pazaudēt arī tad, ja piecpadsmit gadus nav aktīvi spēlējis klavieres,” stāstu par atgriešanos pirmajā iegūtajā profesijā sāka D. Pavļuts. Viņš nenoliedza, ka radošām izpausmēm atkal pievērsies arī kā terapijai. Tā palīdzējusi nomierināt prātu un piepildīt sevi pēc satricinājumiem politiskajā darbībā un atkāpšanās no amata līdz ar valdības krišanu.
Tik nopietnu atgriešanos uz skatuves kā pianistam, lai uzstātos kopā ar atzītu tenoru, D. Pavļuts nosauca par sakritību un reizē likumsakarību. “Tas nav izdomāts,” viņš sacīja par stāstu, ka abi kādreizējie skolasbiedri nejauši satikušies lielveikalā un, pārmijot dažus vārdus, Aleksandrs nopriecājies, ka Daniels atkal vingrinās klavierspēlē.
“Iepazināmies, mācoties J. Mediņa Mūzikas vidusskolā. Tad arī kļuvu par Aleksandra koncertmeistaru. Lai gan pianisti ar dziedātājiem nemēdza draudzēties, par to pat anekdotes stāstīja, man bija prieks sadarboties,” stāsta Pavļuts un turpina, stāstot, ka dokumentu par vidējās muzikālās izglītības apgūšanu saņēmis Cēsīs.
“Jau biju uzvarējis valsts konkursā, gaidīju, ka stāšos Mūzikas akadēmijā, bet mūzikas vidusskolās notika reforma, pēc tās izrādījās, ka man jāmācās vēl viens gads,” atceras Pavļuts un stāsta, ka, lai apietu reformu, pārcelts uz skolu, kas jau to īstenojusi. “Te liku eksāmenu specialitātē. Namā, kur tagad ir Vidzemes koncertzāle, bija izlaidums, un Mūzikas akadēmijā iestājos ar Cēsu diplomu. Toreiz pat sapņos nevarēja rādīties, ka pēc tam strādāšu Kultūras ministrijā, tur sagatavosim reģionālo koncertzāļu programmu, Cēsis tajā iesaistīsies, lai kultūras nams pārtaptu par vienu no koncertzālēm, un es pats pēc tam vēl tajā spēlēšu! Par to visu varu teikt tikai vienu – Dieva ceļi ir neizdibināmi!”
Martā D. Pavļuts Cēsīs pabija uz koncertzāles skatuves, bet kā ekonomists personālvadības konferencē. “Man bija jārunā no skatuves, arī tad jutu uztraukumu, bet ne tādu kā šoreiz pie klavierēm. Tad jāpārvalda abas kājas un rokas, lai izspēlētu Dārziņu un Štrausu. Jāsavalda uztraukums, zinot, ka uzstājos kopā ar pasaulslavenu cilvēku.”
Ar latviešu vokālās mūzikas programmu abi jaunības draugi uzstājušies arī koncertos ārpus Latvijas. Londonā, to dzirdot, mūzikas kritiķi aicinājuši latviešu solodziesmu programmu atskaņot arī metropoles slavenākajā kamerzālē, ar kuru jau ievadītas sarunas.
Cēsīs katram priekšnesumam klausītāji sekoja ar aizturētu elpu, lai, dziesmai beidzoties, atzinību paustu kvēlos aplausos. Koncerta izskaņā Aleksandrs Antoņenko atsaucīgajai publikai vaicāja, kuru no dziesmām vēlas dzirdēt vēlreiz. Tad Daniels Pavļuts koncertam sagatavotajā apjomīgajā nošu materiālā to uzmeklēja.
Pēc koncerta ar skatītājiem tikās solists Aleksandrs Antoņenko, sniedzot autogrāfus, pēc kuriem operdziedātāja talanta cienītāji stājās garā rindā.
Komentāri