Vasaras vakaros pļavās dziesmu svētki

Vasaras vakaros siseņi čirkstina, sienāži sisina. Kukaiņiem savi dziesmu svētki, atliek vien ieklausīties daudzbalsībā. Latvijā dzīvo 44 taisnspārņu sugas – tie ir sienāži, zemesvēži, circeņi, siseņi, sīksiseņi. Pasaules dabā sastopami 28 000 taisnspārņu sugu.

Un katrai sugai sava atšķirīga dziesma un katra pļavā, mežmalā veido savu kori. Tikai jāieklausās! Pērn, Latvijas Dziesmu svētku gadā, Dabas aizsardzības pārvalde sarīkoja pirmos “Sie­nāžu un siseņu dziesmu svētkus”. “Dzied ne tikai cilvēki, visa dzīvā daba, un    vasaras vakaros apkārt ir dziesmu svētki,”  par ideju rīkot šādu izzinošu pasākumu dabā saka Gaujas Nacionālā parka dabas centra vadītāja Anda Andrušaite un uzsver, ka pērn šajos svētkos, kā jau piederas, tuvojās negaiss, lija, bet šovasar Amatas krastā pie Zvārtes ieža klausītājus sagaidīja rāms vasaras vakars.

Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras pētniece un projekta “LIFE for Species” eksperte Rūta Starka ir viena no tiem pētniekiem Latvijā, kura vislabāk pazīst sienāžus un circeņus. Viņas stāstījumu par šiem kukaiņiem ar interesi klausījās gan lieli, gan mazi. Un sisinātāji turpat pļavā    tik berzēja priekšspārnu pamatnes un radīja savas dziesmas.

“Katrai dzīvai radībai dabā ir sava loma. Taisnspārņi, īpaši siseņi, putniem ir izdevīgs medījums, vai nu noķer vienu kalorijām bagātu siseni vai daudzus mazus kukainīšus. Pētot zaļās vārnas, kas ir aizsargājams putns, ligzdas materiālu, secināts, ka 80% barības, kas tiek nests cāļiem, ir taisnspārņi,” stāsta pētniece un atgādina, ka Latvijā siseņi nekādu kaitējumu nenodara, vien pagrauž kādu graudzāli.

Latvijā aizvien tiek atklātas jaunas taisnspārņu sugas. Pirms diviem gadiem izdevies ieraudzīt skudru circenīti, pāris milimetru lielu, kurš    dzīvo kopā ar skudrām pūžņos. Dzīve circenītim    nav vienkārša – vispirms kukainis uzkrāj skudru smaržu, līdz mājinieces to pieņem par savējo un baro. “Varbūt tas jau sen ir Latvijā, bet tam nepievērsa uzmanību. Citviet Eiropā tie ir sastopami, Latvijā ir tālākais novērojums uz ziemeļiem. Circenītis no pūžņa neiziet, pareizāk būtu teikt circenītes, jo ir tikai mātītes, kuras rada mātītes,” stāsta pētniece. R.Starka.

2008.gadā Latvijā pētnieki atklāja slaido sienāzi. Nu jau tas kļuvis par patstāvīgu pļavu iemītnieku. Pētniece atzīst, ka ir sugas, kuras ieraudzīt ļoti grūti. Piemēram, priežu sienāzis dzīvo priedes augšējā trešdaļā un reizi gadā nonāk lejā, lai iedētu oliņas mizas plaisā. Noķert to brīdi vai, kad mazie sienāži dodas augšup, ir izaicinājums.

Diemžēl daudziem siseņiem un sienāžiem nav latvisku nosaukumu, bet tie, kam ir, skaisti -    zilspārnu smiltājsisenis,    parkšķis,    rūsganais zālājsisenis, baltsvītras pļavsisenis, zaļais dziedātājsienāzis, parastais dziedātājsienāzis, pļavu dižsienāzis.    Jau nosaukums atklāj tam raksturīgo.

“Būtiskākais, ar ko sienāži atšķiras no siseņiem, sienāžiem antenas ir garākas par ķermeni, sisenim- īsākas, katrs vairojas citādi. Pieaugušām sienāžu mātītēm ir zīmīgi garš dējeklis. ” pastāsta R.Starka.    Sienāži un siseņi ir viengadnieki. Pieaugušie nodzīvo tikai vienu silto vasaru. Pār­ziemošana notiek oliņas stadijā.

Ja dziesmu svētkos koncertē sienāži un siseņi, tad nedrīkst neļaut ar savām dziesmām piedalīties zemesvēžiem un circeņiem. Latvijā gan dzīvo tikai mājas circenis, bet, sarūkot piemērotiem apstākļiem, to skaits samazinās. Savukārt zemesvēžus jeb racējcirceņus labi pazīst daudzi, kam ir kaut neliels mazdārziņš. Ja ne dziesmu, tad darbošanos gan. Zemesvēži pēcnācējus rada vien      trešajā savas dzīves gadā, tad mirst.

Kad dziesmu svētku dalībnieki kaut nedaudz iepazīti, laiks izzināt, kā var tik skaisti un daudzbalsīgi sisināt un čirkstināt.

“Siseņiem uz lēckājas, kas ir resnākā, iekšpuses    rindā novietoti mazi izcilnīši. Toties gar vēderu iet taisnais spārns ar dzīslojumu. Kustinot kāju pret spārnu, rodas skaņa – it kā kāds ar roku vilktu pa veļas dēli. Katrai sugai mikroreljefs uz pakaļējās kājas atšķiras, līdz ar to arī skaņas. Sienāžu spārni uz muguras savienojas,    tuvu krūtīm, kur spārni pārklājas, ir tāda kā rīvīte. Vie­nam no spārniem ir membrānas laukums, kā nostiepta bungu āda. Berzējot vienu spārnu pret otru, vibrējot, rodas sienāzim raksturīgā skaņa. Pēc skaņas var noteikt kukaiņa sugu,” stāsta pētniece un uzsver, ka ir siseņu sugas, kuras var atšķirt tikai    pēc dziesmas. Arī pētniekiem jāvelta daudz laika, lai klausoties noteiktu, kurš šoreiz sisina. R.Starka atzīst, ka nākotnē zinātniekiem labs palīgs būs mākslīgais intelekts.

Ar skaņām dzīvās radības sazinās – gan nodod ziņu, gan sadzird. Siseņiem dzirdes orgāns    atrodas uz vēdera pirmā posma. Abās pusēs sāniem ir atveres, kurām priekšā membrāna, kā cilvēkam    bungādiņa. Sienāžiem dzirdes orgāns atrodas uz priekšējo kāju stilbiem. Sadzirdēšana notiek tāpat kā siseņiem.
“Pārsvarā lielie dziedātāji, sisinātāji ir tēviņi.    Partneri meklējot, sienāzis to sauc, kad iespējamā atnāk, viņš sāk valdzināt, un ir cita dziesma. Kad jau viens otram iepatikušies, saskaras ar antenām, tā apmainās ar ķīmiskiem signāliem.    Siseņi var sarīkot īstu vīru kora koncertu,” stāsta R.Starka un atklāj, ka pati redzējusi, kā nelielā laukumiņā septiņi sirseņu puiši sēž rindā. Pusmetru tālāk sēž dāma, siseņiem skats uz viņu un klausās. Ja neviena balss neiepatīkas, dodas prom.

Nākamnedēļ meteorologi sola jauku laiku un klusus, siltus vakarus, vērts doties uz pļavu un paklausīties sienāžus un siseņus.