Pensionāri un invalīdi varēja diskutēt ar labklājības ministri Ivetu Purni.
Šo iespēju aizvadītajā sestdienā izmantoja vien apmēram 20 iedzīvotāji ar sirmām galvām, kuri galvenokārt bija nemierā ar pašreizējo sociālo politiku. Ja kādreiz pensionāri ļoti pārmeta pensiju indeksācijas apmēru, tad tagad priekšplānā izvirzījusies netaisnība.
“Kāpēc valsts vairāk rūpējas par cilvēkiem, kuri nekad nav strādājuši? Viņiem drīz būs tādas pašas pensijas kā mums, kas apzinīgi strādāja visu mūžu. Lai tas bija cits laiks, bet darba stāžs taču ir pat 40 gadi,” sašutumu diskusijā pauda cēsnieks Vilis Buklagins, bet Skaidrīte Ozoliņa uzsvēra netaisnību, kāda valda pret strādājošajiem pensionāriem, pensijas aprēķināšanu. “Tā taču ir pensiju nonivelēšana. Princips viens – pēc iespējas ātrāk paaugstināt mazās pensijas. Vai tiešām valsts vēlas par nabagiem padarīt visus?” sarunā taujāja Skaidrīte Ozoliņa. Ne tikai pensionāri bija sašutuši par savu sociālo nodrošinājumu, ne mazāk norūpējušies par valsts mazo ieinteresētību problēmu risināšanā bija cilvēki ar invaliditāti. Kāds vīrs skaidroja, ka viņam nav darba stāža, tādēļ ir niecīga invaliditātes pensija, bet nelaimes cēlonis bijis dienests padomju armijā.
“Kur man dabūt stāžu, ja nevaru strādāt? Man nekad to jauno pensiju, kas būs lielāka, vērtējot pēc sociālām iemaksām, nevarēs aprēķināt. Nav izejas,” tā pusmūža vīrietis, bet Cēsu rajona invalīdu biedrības priekšsēdētājs Indulis Balodis kārtējo reizi definēja problēmas, kas jārisina valsts un arī politiskajā līmenī. “Neviens nepaskaidro, kāpēc nevar ieviest progresīvo nodokli, kāds ir citās Eiropas Savienības valstīs. Kurš paskaidros, kāpēc Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kas nav parakstījusi invalīdu tiesību konvenciju? Un tieši mēs iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tērējam vismazāk, valsts joprojām neatbalsta visas invalīdu sabiedriskās organizācijas, kaut Igaunijas un Lietuvas valdība jau sen ir sapratusi, cik tas svarīgi,” uzsvēra Indulis Balodis.
Labklājības ministrijas un valsts sociālās apdrošināšanas nodaļas darbinieki centās skaidrot katru situāciju. Ministre Iveta Purne uzsvēra, ka apstākļos, kad pieņemti vairāki lēmumi, kas tieši skar Latvijas pensionāru intereses, ir būtiski sabiedrībai sniegt visplašāko informāciju. “Druva” jau rakstīja – lai uzlabotu dzīves apstākļus pensionāriem, kuri saņem pensiju no 135 līdz 150 latiem, Saeima šogad pieņēma grozījumus likumā, kas paredz šīs pensijas pārskatīt divreiz gadā: 1.aprīlī un 1.oktobrī. Savukārt pensijas, kas lielākas par 150 latiem, indeksēs šā gada 1.oktobrī.
“Esmu dzirdējusi daudzu neizpratni. “Ar ko esmu sliktāks, ja jau tagad saņemu 151 latu, vai valdība uzskata, ka man nekas vairāk nepienākas,” tā saka ne viens vien pensionārs. Un es tiešām domāju, ka pensijas joprojām ir nepietiekamas, pieaugums nenosedz dzīves dārdzību, bet tas ir tas, ko šobrīd varējām izdarīt. Vēl esmu gandarīta, ka izdevies palielināt piemaksu
par katru darba stāža gadu. No 19 santīmiem to varēs pieaudzēt līdz 40, un iesim valdībā ar priekšlikumu, ka summai jābūt vēl lielākai, pat latam. Vai mums tas izdosies, grūti teikt. Bet uzsveru – tas, ka dzīvojam pārmaiņu laikā, nevarētu nozīmēt, ka nenovērtējam darbā aizvadītu mūžu. Domāju, ka jau nākamajā gadā tiks indeksētas arī pensijas, kas pārsniedz 225 latus. Tāpat plānojam, ka sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs no 45 palielināsies līdz 60 latiem. Tas tiešām attiecas arī uz situācijām, kad valstij jāatbalsta cilvēki, kuriem darba stāžs ir pat mazāks nekā desmit gadi, bet tāds ir valsts uzdevums. Visi šie cilvēki ir Latvijas iedzīvotāji, un valsts nes atbildību,” paskaidroja ministre. Labklājības ministrija ir veikusi aprēķinus, ka šī gada pensiju indeksācijai papildus nepieciešami vairāk nekā 37,5 miljoni latu.
“Pensionāru valstī ir daudz, līdzko veicam kādas izmaiņas, tā prasām un ceram, ka piešķirs miljonus,” tā I. Purne un skaidroja, ka bieži apspriestais sociālais budžets, kurā ir uzkrājums, pieaug joprojām. Speciālisti vērtē, ka tas ir svarīgi un šo naudu nevar iztērēt šodienas vajadzībām. Jau pēc 20 gadiem, kad Latvijas sabiedrībā strādājošo skaits strauji samazināsies, būs sociālā bedre. Un tad būs jāmeklē un jāatrod pareizie risinājumi.
“Saprotu arī jūs, jo pensionāram jau gribas labāku dzīvi šodien, bet valstī ir jādomā arī daudzus gadus uz priekšu,” sacīja ministre, aicinot strādājošos būt ļoti vērīgiem, domājot par saviem pensijas gadiem. Kā zināms, jau 12 gadus pensijas aprēķina, ņemot vērā sociālo iemaksu apmēru. Teorētiski jaunās pensijas varētu būt daudz augstākas, bet vai tā būs?
“Vai tiešām mūsu valstī ceturtā daļa iedzīvotāju strādā par minimālo algu? Cik viņi saņem aploksnē? Joprojām jācīnās pret aplokšņu algām, jo nodokļi ir arī pensiju kapitāls,” uzsvēra Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras speciālisti, kuri arī piebilda, ka tas, cik līdzekļu var tērēt iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai, ir cieši saistīts ar valsts ekonomisko situāciju.
Ministre bija vienisprātis ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, sakot, ka viņu atbalsts valstī jākārto striktāk, papildus jāvērtē invaliditātes un vecuma pensijas saņemšanas iespējas. Ministre bija neapmierināta, ka viņai nav izdevies valdību pārliecināt parakstīt invalīdu tiesību konvenciju, ko izdarījušas visas Eiropas valstis. Konvencijā galvenokārt ietverti vides pieejamības jautājumi. Ministre uzsvēra, ka, šos dokumentus parakstot, valsts pauž labo gribu risināt cilvēku ar īpašām vajadzībām problēmas. Ministre apņēmusies par invalīdu problēmām ar deputātiem un citu nozaru ministriem runāt atkārtoti.
Komentāri