Raunas pagasta “Vecspeiksti” jau vairāk nekā 20 gadus nodarbojas ar cūkkopību. “Kad sākām audzēt cūkas, teju katrā kūtiņā laucinieki nobaroja pa suķim. Tagad kaimiņos cūkas neaudzē neviens. Sivēnus gan aizvien cilvēki pērk. Maz, bet pērk. Kā viņu kūtīs ar biodrošību, grūti teikt. Lielākoties laukos uzskata, ka nobarot cūkas neatmaksājas, lētāk ir gaļu nopirkt. Tagad arī bailes no mēra attur turēt cūkas,” stāsta saimniece Lita Kleimane un piebilst, ka bailes par nākotni ir katru dienu. Gadu gaitā daudz ieguldīts, cūkkopība iepazīta.
Lita atceras to rītu, ka izskanēja ziņa, ka Āfrikas cūku mēris skāris “Ancera” cūku novietni Krimuldā. “Jau šķita, ka slimība ir apstājusies, vairs nebija ziņu, ka kaut kur tā konstatēta. Esmu bijusi šajā lielfermā, zinu, kāda tur kārtība. Ja viņiem mēris, tad ko mēs varam gaidīt. Mūsu saimniecība ir meža ielokā,” pārdomās dalās Lita, bet saimnieks Ilmārs piebilst, ka pēdējā laikā mežacūkas nav redzētas. Pirms tam gan tās nodarīja lielu kaitējumu graudaugu sējumiem. “Kļuvām par medniekiem, paši sargājam savus laukus. Tagad gan tiešām mežacūkas apkārtnē ir retums,” pastāsta Ilmārs.
Saimnieki ikdienā stingri ievēro biodrošības noteikumus. “Kūtī arī pirms mēra nevienu iekšā nelaidām. Noteikumi ir jāievēro, pirms ejam pie cūkām, ik reizi iekāpjam vannītē ar dezinficējošo šķīdumu. Dzirdēts, ka ir tādi saimnieki, kuri to noliek tikai skata pēc. Jā, dezinfekcijas līdzekļi jāpērk, bet ne jau citiem to vajag, pašu saimniecības drošībai,” saka saimniece.
Saimniecībā audzē Landrases un Pietrainas šķirnes cūkas un to krustojumus. Patlaban kūtī ir 14 sivēnmātes un ap 130 barokļu. Tiek pārdoti gan sivēni, gan dzīvas nobarotās cūkas. “Kad pēc gaļas bija lielāks pieprasījums, arī cena, tad sivēnus netirgojām. Pirmsākumos paši gaļu vedām uz tirgu. Kad bijām ieguvuši savus klientus, iespējas braukt uz tirgu vairs nebija. Tagad mums vislielākā problēma ir kautuves. Ja dzīvnieks uz to jāved, tās ir izmaksas. Tāpēc pārdodam dzīvās cūkas. Bet uzpircējus interesē daudzums. Desmit ir maz, cits uzreiz pasaka, ka tik maz neņems. Varētu jau ierīkot savu kautuvi, bet cik tas maksā, kad atpelnīsies,” pārdomās dalās saimnieks. Pēdējā laikā Raunas pusē izaudzētās un nobarotās cūkas pērk daugavpilieši. Viņi paši atbrauc pēc tām.
Lita un Ilmārs vērtē, ka patērētāju gaume ir ļoti atšķirīga, vienam cūkgaļa par treknu, citi turpretī prasa speķīti, īpaši Latgales pusē. “Vecspeikstos” saimnieki paši audzē miežus, auzas, kviešus, cūkām pietiek, un labākas ražas gados ir arī, ko citiem pārdot lopbarībai. “Svarīgi, ka pašiem ir sava kalte un visi graudi tiek caur to izlaisti. Tas arī būtiski biodrošībai,” bilst saimnieks, bet saimniece uzsver: “Ja barība būtu jāpērk, tad tik lielu ganāmpulku neatmaksātos turēt, tagad jānopērk tikai vitamīni.”
Cūku novietne “Vecspeikstos” iekārtota vecajā, no akmens celtajā kūtī. Kad treknie gadi tuvojās beigām, Kleimaņi bija iecerējuši būvēt modernu kūti. “Projektēšana neveicās, labi, ka tā. Ja būtu kredīts, nevar zināt, vai spētu samaksāt,” saka Lita. Ilmārs pats cūku novietnē visu iekārtojis atbilstoši prasībām, pats arī remontē tehniku, nav jāmaksā citiem par pakalpojumiem. Pirms vairākiem gadiem, izmantojot projektā piesaistītus līdzekļus, saimniecībai iegādāts jauns traktors. Tagad laiks domāt par jaunu kombainu. “Sakrājām savu daļu, uzreiz samaksājām. Viss tik ātri un bieži mainās, negribas riskēt. Lielākas saimniecības var arī daudz vairāk atļauties. Pret lielu ražotāju vienmēr attieksme citāda,” saka Lita. Grāmatvedības kārtošanai saimniecība izmanto ārpakalpojumu. Kaut “Vecspeiksti” atrodas vien trīs kilometrus no Rozēm, internets bieži vien ir lēns.
Saimnieki atzīst, ka agrākos gados Latvijas cūkkopēji vairāk tikās, allaž bija kādi jaunumi, bija vērts uzzināt citu pieredzi. Tagad arī lauksaimniecības izstādēs Rāmavā cūkkopībai piedāvājums mazs. “Kādreiz visu sapirkām, tagad nekas īpašs nav jāgādā,” saka Lita un atzīst, ka cūkkopība nav tā nozare, kuru valsts atbalstītu. “Kad vajadzēs jaunu kuili, kur varēs to iegādāties, jādomā. Kādreiz pirkām Ulbrokā. Kā tagad varētu atvest, nezinu. Bija laiks, kad izmantojām mākslīgo apsēklošanu. Tomēr tad metieni bija mazāki, arī laiks jātērē, braucot pēc sēklas materiāla,” pārdomās dalās saimniece.
Ar darbiem Lita un Ilmārs tiek galā divatā. Meitas Evija un Kitija studē un strādā, dēls Ivo vēl mācās pamatskolā. Mamma pasmaida, ka meitas tagad uz kūti vairāk nāk fotografēt sivēnus, pašām savi darbi. Ivo gan labprāt palīdz vecākiem.
“Iesākts ir, pamats, lai strādātu, arī. Nākotne diemžēl nav atkarīga tikai no mums. Ja nebūtu savas kaltes, arī, iespējams, domātu ko citu, jo pirkt pakalpojumus neatmaksātos,” saka Ilmārs.
Lai arī darāmā nekad netrūkst, Lita un Ilmārs prot atrast laiku atpūtai. Abiem tās ir medības, kad var pabūt mežā, izstaigāties, gūt atslodzi. Ilmārs labprāt aizbrauc uz autokrosu. “Kad sivēni jāgaida, ar negulētām naktīm jārēķinās. Tāds darbs,” saka Lita, bet Ilmārs atzīst: “Jāstrādā tālāk. Daudzi tagad pāriet uz aitu audzēšanu, būs pārprodukcija, ko tad darīs.”
Komentāri