Pēc 56 dienām Rīgu piepildīs XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku dalībnieki. Tāpat kā pirms pieciem, piecdesmit un vēl daudziem gadiem.
“Tas, kurš reiz bijis Mežaparka estrādē un ar savu balsi pievienojies kopkorim, tas, kurš reiz bijis vien mazs, kustīgs punktiņš stadionā starp daudziem tūkstošiem dejotāju, svētkus neaizmirst. Tajos gribas būt vēl. Tāpat kā pakavēties atmiņās,” pārliecināta rajona amatiermākslas kolektīvu koordinatore Astrīda Kamša. Viņas rosināti, Cēsu kultūras centrā kopā sanāca tie, kuri piedalījušies daudzos Dziesmu un Deju svētkos, kā arī jaunieši, kuri pirmoreiz izjutīs kopā būšanu svētkos Rīgā.
Cik Dziesmu svētkos esi bijis? Šis jautājums sarunās izskanēja vairākkārt. Kādos tik Dziesmu svētkos koristi nav piedalījušies – vispārējos latviešu, kas notiek ik pa pieciem gadiem, Ziemeļvalstu, Latgales, skolu jaunatnes, arī “Rīgai – 800” svinībās bija Dziesmu svētki, Dziesmu svētki arī rajonos, novados… Tā tas rēķins sajūk. Bet patiesi, vai kāda nozīme, cik svētkos esi bijis, būtiskākais – izjūtas, kas uzplaiksnī, dzirdot kora zelta fonda dziesmu.
“Dziedāju visu mūžu, bet no 1960. līdz 2005.gadam koros “Vidzeme” un “Wenden”. Skaists laiks, katri svētki aizvien iespaidīgāki. Tam, kurš dziedājis, dzīve ir citās krāsās,” atzina deviņdesmitgadnieks
Voldemārs Nīmanis un vien piebilda, ka korī dziedātu vēl aizvien, ja skatuves podestiem pakāpieni nebūtu tik augsti. Bijušais beverīnietis, astoņdesmitgadnieks Edgars Vītols vēl atmiņās glabā 1955. gada Dziesmu svētkus. “Vēl buldozeri strādāja Mežaparkā, bet kori jau mēģināja,” senatnes ainu uzbur bijušais korists.
Katri svētki bijuši īpaši, katram dalībniekam kas cits šķitis nozīmīgs. Straupietis Otto Abzalons pārliecināts, ka emocionāli piesātinātākie bijuši 1990.gada Dziesmu svētki: “Pirmie brīvvalsts svētki. Tāda vienotība, pacilātība citos nav bijusi.” Viņš pastāstīja: “Dzelzceļa malā atradu dadzi un nolēmu to aiznest Ļeņinam. Pie pieminekļa nelaida, bet tomēr izdevās. Noliku viņam.”
Kora “Ābele” dziedātāja Laima Tērauda arī uzsvēra, ka vislielākās emocijas bijušas, kad estrādē no vienas puses nākuši svešatnes tautieši, no otras Latvijas koristi un diriģenti veidojuši goda sardzi. “Visiem bira prieka asaras,” saka Laima. Arī vīru kora “Cēsis” ilggadējais dziedātājs Imants Ozoliņš tieši šos svētkus atzina par visiespaidīgākajiem. “Dziedājām “Pūt, vējiņi”, visiem rokās bija svecītes – mazas gaismiņas kā zvaigznītes,” stāstīja Imants.
Vīru kori Latvijā kļuvuši par retumu. Jaukto koru sastāvi kuplāki nekļūst. “Kad 1964.gadā “Vidzeme” ieguva 1.vietu skatē, uz dēļiem stāvēja 92 koristi,” atcerējās dziedātāja Olga Radziņa un atgādināja, cik brīnišķīgi svinēta Dziesmu svētku simtgade. Annai Kauliņi šie būs astotie Dziesmu svētki. Svētkos kā diriģentei gan turēta rūpe, lai koristiem skanīgas balsis, gan pati dziedājusi. “Man labāk patīk diriģēt,” atzīst Anna un pastāsta, kā, pirmoreiz diriģējot, redzējusi Leonīdu Vīgneru: “Diriģents dīvainām kustībām kaut ko rādīja tā, ka saprast nevarēja. Bērni sāka smieties, viņš apvainojās un gāja prom. Bērni sauca atpakaļ.”
Mūsu rajona koru mūzikas vēsturē savu rakstu ierakstījusi “Beverīna”. Bijušie dziedātāji tiekas, kopā viņus satur atmiņas. Vai mazums notikumu piedzīvojis un pārdzīvojis Visvaldis Grāvītis un Maija Ozoliņa, vai Baiba Grigore? “Gribat to, vai ne, “Beverīna” ir mūsu kultūras vēsture, ” uzsvēra Visvaldis. Viņš, tāpat kā Baiba, arī šovasar būs Mežaparka kopkorī. “Kurš koris gan nav cerējis piedalīties dziesmu karā. Tas, kurš nav dziedājis “Beverīnā”, nevar iedomāties, ko nozīmē nedēļu dziedāt vienu frāzi – Kurzemīte, dievzemīte, brīvas tautas auklētāj`. Un gaviles, kad koris uzzina par uzvaru skatē vai karos, ir grūtā darba vērtas,” atmiņās kavējās Maija Ozoliņa.
Ja Latvijas kori lielajā sadziedāšanā sanāks kopā tāpat kā pirms 135 gadiem, tad deju svētku vēsture soļu rakstos iezīmēta vien sešdesmit gadus. Straupietei Valentīnai Ferberai pirmie Deju svētki bijuši 1948. gadā. “Tie notika Esplanādē. Spēlēja viens pūtēju orķestris, deju ritmu turēt palīdzēja arī saktu žvadzoņa,” atceras ilggadējā deju kolektīvu vadītāja. Viņa pošas arī šovasar uz Rīgu. Tāpat kā “Dzirnu” dejotājs Voldemārs Žaimunds, kuram šie svētku pūrā būs jau divpadsmitie. “Kā tik nav gājis! Esmu dejojis līdz ģībonim, savākts uz slimnīcu, atgriezies un dejojis tālāk,” smejot sacīja Voldemārs. Satrauktu sirdi svētkus Rīgā gaida gan tie, kuri tagad jau skatītājos, gan tie, kuri būs dalībnieki pirmo vai tikpat labi desmito reizi.
“Ikdienas steigā aizmirstas, ka arī pirms daudziem iepriekšējiem svētkiem koristi un dejotāji mēģinājuši līdz apnikumam, lai Rīgā svinētu Dziesmu un Deju svētkus. Nopelnītus, prieka asaru un sirds gaviļu pilnus. Katros svētkos bijušas emocijas. Tās neaizmirstas. Gribas dalīties un stāstīt tiem, kuru tobrīd nebija klāt, ” uzsvēra valsts kultūras inspektore Ilze Kalniņa un piebilda, ka atmiņu brīdis bagātina gan klausītāju, gan stāstītājiem ļauj pakavēties jaunībā. Tā ir mūsu kultūras vēsture izjūtās.
Komentāri