teksts un foto
Skujenes pagasta zemnieku saimniecības “Mondas” saimnieki Indra un Juris Jukneviči piena nozarē turpinās strādāt, kaut lai spītētu notiekošajam tirgū. Pašlaik saimniecībā ir 75 slaucamas govis, taču saimnieki vēlas paplašināt ganāmpulku un iegādāties vēl 84 piena devējas.
Tomēr piena krīze skārusi arī šo saimniecību. Iepirkuma cena “Mondās” saražotajam pienam samazinājusies par desmit santīmiem kilogramā. Pirms cenu krišanās “Rīgas piena kombināts” par kilogramu piena saimniecībai maksājis Ls 0,28, tagad tikai Ls 0,18. I. Jukneviča vērtē, ka iepirkuma cenas nu ir nokritušās zem līmeņa, kāds bija pērn rudenī.
Pirms desmit gadiem vidējā piena iepirkuma cena bija Ls 0,08 – 0,09, tolaik veikalā piens pārdots par apmēram Ls 0,30 litrā. Proporcija bija viens pret trīs. “Tagad piena iepirkuma cena vidēji ir Ls 0,14, taču veikalā piena paku varam nopirkt par Ls 0,60 – 0,70. Proporcija ir viens pret pieci. Matemātika vienkārša,” skaitļo J. Juknevičs, piebilstot, ka rodas sajūta – kāda no iesaistītajām pusēm spēlē negodīgi. Loģiski būtu, ja atšķirības nebūtu tik krasas, jo izmaksas par degvielu, elektrību un citiem resursiem palielinājās gan ražotājiem, gan pārstrādātājiem.
Pašreiz piena lopkopības saimniecībām peļņas nav vai arī tā ir ļoti niecīga. Jukneviči rēķina, ka pirms gadiem pieciem piena litra pašizmaksa bijusi Ls 0,08, tagad nedaudz vairāk par Ls 0,16. Pašizmaksa dubultojusies. Saimnieks uzsver, ka to nevar skaidrot ar algu palielināšanos darbiniekiem. “Mondās” ir četri strādnieki, kuriem arī agrāk saimnieki centušies maksāt labi. Tagad algas strādniekiem palielinājušās vien par procentiem astoņiem, deviņiem.
Ņemot vērā, ka pašlaik piena iepirkuma cena ir Ls 0,18 par kilogramu, peļņa ir apmēram pusotrs santīms no kilograma. Un par nopelnīto vēl jāattīsta saimniecība, tehnika, kā arī jāmaksā kredīti.
Saimnieki neslēpj, ka ir bezspēcības sajūta, tomēr par spīti krīzei negrasās padoties. Viņi prognozē, ka daļa saimniecību morāli un ekonomiski neizturēs pašreizējo situāciju – zemo iepirkuma cenu, augsto inflāciju, kredītprocentus, tādēļ likvidēsies. “Mēs sakodīsim zobus un turpināsim strādāt. Mums nekad primārais nav bijis nopelnīt, nav arī augstu prasību, tādēļ varēsim izdzīvot,” apņēmīgi skaidro J. Juknevičs.
Saimniece atzīst, ka arī pārtraukt ražošanu nebūt nav viegli. Grūti būtu likvidēt lopus: “Tās taču ir dzīvas radības, daudz vairāk nekā ražošanas mašīnas. Mēs taču par šīm gotiņām esam atbildīgi.”
Zemo piena iepirkuma cenu dēļ banka saimniecībai nevēlas piešķirt kredītu kūts paplašināšanas projektam. Izsapņota un nepieciešama ir kūts 184 slaucamām govīm.
Saimnieks vērtē, ka tiek darīts viss, lai lauksaimniekiem nebūtu iespējas attīstīties un paplašināties: “Visa pamatā ir valdības politika, kas vērsta nevis uz lauksaimniecības attīstīšanu, bet gan sagraušanu. Tāpat sagrauta tika arī cukura nozare.” J. Juknevičs ir pārliecināts, ka būtu nepieciešams aizliegt konkrētu preču importu, lai neradītu nevajadzīgu konkurenci Latvijā ražotajam. Tā savulaik cukura uzkrājumu problēmu varēja atrisināt, aizliedzot ievest cukuru. Neveidotos uzkrājumi, un par tiem nebūtu jāmaksā soda naudas ES. Līdzīga situācija ir piena nozarē – ievest nepieciešams būtu tikai to, ko nevar saražot. Taču Latvijā patlaban spēj saražot daudz.
Saimnieki atgādina, ka vēsturiski Latvija bijusi ne tikai piena un gaļas produktu ražotāja pašpatēriņam, bet arī citu valstu apgādātāja. Taču pašlaik apdraudēta ir arī piena nodrošināšana pašu tirgum. Arī turpmāk cilvēki vēlēsies lietot pienu, taču kas notiks, kad nozare Latvijā tiks iznīcināta? Piens turklāt tiek izmantots dažādu produktu ražošanai. J. Juknevičs atminas lasījis aprēķinus, ka vienam cilvēkam nepieciešami pieci piena litri dienā, ņemot vērā ne tikai piena patēriņu, bet arī krējuma, sviesta, biezpiena, konfekšu, bērnu pārtikas, kā arī teļu barības ražošanu.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze kā vienu no risinājumiem lauksaimniekiem ieteicis tiešo tirdzniecību. I. Jukneviča skaidro, ka arī tas nav vienkārši, jo lielākajai daļai saimniecību ir tikai piegādes kvotas. Lai uzsāktu tiešo tirdzniecību, jāsakārto dokumenti, lai iegūtu tiešās tirdzniecības kvotas. Turklāt, lai pienu nogādātu līdz tirgum, nepieciešams ar aukstuma iekārtām aprīkots, prasībām atbilstošs transporta līdzeklis, arī tara, kur pienu iepildīt. Tam nepieciešami finansiāli ieguldījumi, reti kuram zemniekam ir brīvie līdzekļi, lai to visu paveiktu.
Jukneviči uzskata, ka atbalstu lauksaimniecības produkcijas ražotājiem varētu rast, ja ES atbalstu nemaksātu tiem, kuri lauksaimniecībā izmantojamo zemi neapstrādā, bet tikai nopļauj zāli. Ja tiktu palielinātas subsīdijas ražotājiem, tiktu kompensēti zaudējumi, kas radušies, pazeminoties piena iepirkuma cenai. Tāpat zemnieki vērtē, ka pašreiz nav vēlama Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Līdzekļus varētu novirzīt lauksaimniecības stabilizēšanai.
Saimniecība nepaļaujas uz valsts un ES atbalstu. Sākot saimniekot 1997. gadā, Jukneviči vienojušies subsīdijas uzskatīt kā dāvanas, bet ar pārējo tikt galā pašu spēkiem. Tā ES atbalsts saņemts piena zāles modernizēšanai, kā arī teļu sprostu izveidei.
Saimniecība strādā bioloģiski, neizmantojot minerālmēslus un ķimikālijas, tomēr bioloģiskas saimniecības statuss tai vairs nav. Tas tādēļ, ka kopš šā gada bioloģiskajās saimniecībās lopu ēdienkartē nevar būt pat vairs ne pieci procenti konvencionāli ražotas barības. Saimnieki paši gatavo sienu un skābbarību, taču spēkbarība jāpiepērk, bet to nav bijis iespējams sagādāt bioloģisko. Saimniece uzskata, ka šī ir viena no valsts politikas kļūdām. Viņasprāt, spēkā vajadzēja atstāt normu, kas bioloģiskajās saimniecībās pieļāva lopiem izēdināt piecus procentus konvenciāli ražotās barības.
J. Juknevičs uzskata, ka lauksaimniecības krīzi atrisināt varētu daudzpartiju sistēmas maiņa uz divpartiju sistēmu. Šādu soli ietekmēt varētu ievēlēts un neatkarīgs prezidents, tomēr ticība šādām izmaiņām ir pavisam neliela.
Komentāri