Jaunpiebalgas pagasta “Jaunķūģos” uzklausījām saimnieces Veltas Ciekurznes padomus, kā iekārtot ziedošu dārzu un saglabāt latviešiem raksturīgu ainavu.
Puķes trim gadalaikiem
Pašlaik ir pēdējais laiks, kad pārstādīt ziemcietes. Tas arī jādara, jo labi redzams, kas pārziemojis, kam aukstais laiks nav paticis. Vēl ziemcietēm ir iedaba izplesties, tāpēc aprīlis, maija sākums ir periods, kad vecos cerus var padalīt – pāraugušos aizmest, bet jaunos dzinumus stādīt.
Tagad labi redzams, kur aug un zied sīpolpuķes – tulpes, narcises, hiacintes, kas noziedēs pēc pāris nedēļām. Lapas jau izdzinuši arī īrisi, kas ar ziedu kupenām aplaimos vasaras pirmajā pusē, bet tad krāšņums būs galā. Tāpēc dobē puķes jāstāda tā, lai priekšplānā būtu arī heihēras, monardas, flokši, bet turpat blakus jāiedēsta pa rudbekiju un ziemasteru ceram, kas priecēs līdz salnām.
“Dobēs ziedēšanu vajag visas vasaras garumā. Ceros stādu arī dienziedes, kas zied ilgi un saglabā arī dekoratīvu lapotni. Vajag dobē kādu pīpeni, kas ir latviešu puķe. Tuvāk sētām, mūrim var stādīt ehinācijas, tās ir stingras un augstas. Un savā dārzā nekad nepiemirstu par samtenēm. Faktiski gar visām puķu dobju malām tās iedēstu, jo zied ilgi un krāšņi, laika apstākļi arī nebojā,” pieredzē dalījās Velta Ciekurzne un piekrita, ka latvieši ir dārzu darbu un puķu mīļotāji, kuriem tomēr jāatceras, ka dārzam jādāvā prieks, nevis jākļūst par slogu.
“Man tā nav, jo dārza darbi ir kā vakara relaksācija. Katru vasaras vakaru līdz pusnaktij strādāju dārzā. Taču cilvēki ir dažādi. Visiem noteikti tik daudz puķu dobju un stādījumu nevajag,” novērtēja Velta.
Ar skujeņiem nerotaļājas
Velta uzsver, ka priekšroku dod latviskai lauku ainavai, tāpēc, viņasprāt, tajā neiederas daudz skujeņu, kas tā ir modē pilsētas daiļdārzos – koniskas, apaļas un klājeniskas formas.
“Es ar skujeņiem neaizraujos. Man liekas, ka kādu kadiķi vai šaurāku tūju var dobē ielikt akcentam, bet citādi tie veido drūmu atmosfēru. Cita lieta – tie prasa mazāk kopšanas, nosedz lielu daļu dobes, kurā kādas vasaras puķītes – balzamīnes, lauvmutītes vai samtenes ir tikai košumam. Es izvēlos, un, ja patīk ziedēšana, citiem iesaku klinšrozītes. Saulaina vieta bagātīgai ziedēšanai nepieciešama, bet ir šķirnes, kas uzzied sezonā pat atkārtoti, ja krūmiņu laikus apgriež un pareizi formē, bet darbu tās daudz neprasa,” sacīja Velta, kura tieši tagad ķērusies klāt pāris dobju pārveidošanai.
Pirkt stādus “Jaunķūģu” saimnieki dodas uz Jaunraunu, arī Jaunkalsnavu Madonas rajonā.
“Svarīgi, lai dēsti būtu audzēti mūsu klimatā, tad labāk ieaugas un zināms, ka pārcietīs ziemu. Viss, ko Madonas pusē esam pirkuši, ir labi audzis. Tagad domāju, lai būtu jauns, ziedošs akcents ainavā, izvēlēšos vēl ziedošos krūmus – spirejas, grimoņus, arī jasmīniem ir arvien jaunas šķirnes. Daudzas zied vēlāk, ilgi pēc ceriņiem, tā izdotos paildzināt smaržpilno laiku pagalmā,” sacīja Velta un norādīja vēl uz pāris knifiem, ko varam izmantot dārzā. Akmeņiem un sienām ziedu sega
“Jaunķūģu” pagalmā ir vairāki laukakmens krāvumi. Ap tiem saimniece veidojusi puķu dobes. Ieteikums – ja jūsu mājās gar pakšiem krājas lietas, kuras nav iespējams ne pārvietot, ne izmest, tad var paslēpt aiz puķēm.
Velta starp akmeņiem iedēstījusi arī vīteņaugus, tie vasarā un rudenī nosedz krāvumus, bet rudenī stīgotāju lapas mēdz krāsoties, tad dobes izskatās īpaši dekoratīvi.
Vēl saimniece atgādina, ka saules pielietajās vietās, lai piesegtu malkas šķūni, saimniecības ēku vai vasaras mājiņas daļu, ir vērts iestādīt stīgotājrozes. Uz ziemu tās jāpiesedz. To puķkopji bieži sauc par lielāko ķēpu, bet vasarā ziedu ķekari, kas jaunajām šķirnēm tagad skaitāmi desmitos, esot neaizmirstams pārdzīvojums.
Komentāri