Mazgāšanās sabiedriskajā pirtī daudziem cēsniekiem un novadu iedzīvotājiem ir pirmā nepieciešamība. Gluži tāpat kā padzerties, paēst, ir vajadzība nomazgāties siltā ūdenī, normālos apstākļos. Līdz ar pērnā gada maiju Cēsu publiskā pirts pārgājusi SIA “Karīne” īpašnieces Ilzes Raubiško pārziņā. Īpašniece paskaidroja: “Visvairāk nāk pensionāri, arī trūcīgie, citi pieaugušie, kā arī invalīdi. Bērni ar mammām nāk samērā maz. Domāju arī, ka trūcīgo ir vairāk un viņi drošāk varētu izmantot šo pakalpojumu. Vīri pirtī karsējas pat stundu. Tas nav aizliegts. Pēc pusotras stundas gan vieta uz lāvas jādod citiem, jo lāva nav liela, bet laba gan. Vienlaikus uz lāvas var sēdēt seši cilvēki, bet pirtsslotiņas izmantot nedrīkst, jo vietas tiešām maz.”
“Patīkami un gaiši. Protams, gaidām apmeklētājus. Darba laiki nav mainījušies,” tā saka pirts pārzine Vera Fadējeva. “Domāju, sabiedriskā pirts pilda sociālo funkciju. Ja cilvēkiem mājās nav iespēju vai sagādā lielas neērtības mazgāšanās, tad kādam šī iespēja ir jānodrošina. Sabiedriskā pirts ir un darbu turpinās. Arī pakalpojuma cenas ir iedzīvotājiem draudzīgas, jo īpašnieki saprot, ka kādai ģimenei arī viens eiro ir liela naudiņa,” uzsvēra V. Fadējeva, piebilstot, ka uz pirti ierodas vairāki pensionāri no blakus novadiem. “Viņu novadā publiskās pirts nav, pašvaldība atbraucējiem nav paredzējusi atlaidi, ja tāda būtu, šo klientu kļūtu vairāk. Tomēr jāteic, ka arī pašmāju pensionāri apmeklējumu samazinājuši no četrām uz divām reizēm mēnesī, tiesa arī iedzīvotāju skaitliski ir mazāk,” tā V. Fadējeva.
Par sabiedriskās pirts nepieciešamību savulaik bija karstas diskusijas arī Līgatnē. Pirti saglabāja, joprojām to izmanto daudzi. “Ja agrāk varējām teikt, ka pirti izmanto tā saukto baraku māju iedzīvotāji, tad tagad pirts apmeklētāju loks paplašinājies. Vecajās ēkās ne visi raduši iespēju iekārtot atsevišķu telpu, lai mazgātos, ierīkotu dušu, tāpēc šo māju iedzīvotājiem sabiedriskā pirts ir ērtākā vieta, kur nomazgāties, taču pārējie pirti apmeklē labsajūtas dēļ. Viņiem ir sava sanākšana, savi rituāli, viņi rūpējas par veselību,” sacīja Līgatnes novada pašvaldības izpilddirektors Egīls Kurpnieks un piebilda, ka līdzīgi kā citviet pirts apmeklējums ir par simbolisku maksu. Tāpat izpilddirektors atklāja, ka par pirts uzturēšanu joprojām ir diskusijas, jo pirts izmaksas nav niecīgas un tās gulstas uz pašvaldības pleciem, taču, nododot pirti privātās rokās, pastāvētu cenu kāpuma risks. Tādēļ Līgatnes novada pašvaldība vēl arvien meklē optimālo risinājumu, tikmēr pirts ir atvērta visiem, kas vēlas pasildīties uz lāviņas.
Amatas novada Nītaures pagasta sabiedriskās pirts pārzine Silvija Grugule stāsta, ka Nītaurē publiskā pirts, it īpaši ziemas aukstajā laikā, ir ļoti pieprasīta. “Interesanti, ka cilvēki no tālākiem pagastiem nāk pārnedēļās, bet vēl jau ir tuvējie pirts mīļotāji, kas nedēļā nāk pat divas reizes. Parasti tās ir piektdienas un sestdienas, kāds pieskrien vēl trešdienās. Par pirts pakalpojumu jāmaksā 3,50 eiro, taču pensionāriem, maznodrošinātām personām, daudzbērnu ģimenēm un mazuļiem ir atlaides. Visvairāk pirti apmeklē pensionāri un jauni cilvēki. Mammas ar mazuļiem nāk reti, bet, runājot par daudzbērnu ģimenēm, to vispār ir tikai pāris,” saka S. Grugule. Pirts pārzine teic, ka par kuplo apmeklējumu jāpateicas iespējai nopērties. “Prieks skatīties, kā kungi nāk ar savām slotiņām, vēlāk kundzes ar saviem brīnumlīdzekļiem. Mūsu pirti regulāri apmeklē četras ārstes no citiem novadiem. Cilvēki ierodas no Zaubes, no Mores, no Ieriķiem, sabrauc no malu malām. Vasarā apmeklētāju skaits sarūk, bet tas saprotami, jo tad iespējams nomazgāties arī citur.”
To, ka sabiedriskā pirts vajadzīga gan pagastos, gan pilsētās, apstiprina pat valmierieši. Vidzemes lielākajā pilsētā pirms desmit gadiem uzcēla jaunu sabiedrisko pirti. Valmieras pirts pārzinis Ainārs Brengulis stāsta, ka pērnajā sezonā to katru nedēļu apmeklējuši vairāk nekā 270 cilvēki. “Brauc cēsnieki, limbažnieki, jo pirts ir ļoti ērta un pēršanās laiks tajā nav ierobežots, bet paši valmierieši zina, ka sabiedriskā pirts arī Valmierā pilda sociālo uzdevumu. Proti, ne visiem pilsētniekiem ir iespēja nomazgāties siltā ūdenī. Ne visās dzīvojamās mājās pilsētā ir centralizētā ūdensapgāde, un pirts pakalpojums ērts šķitis arī pensionāriem un trūcīgajām ģimenēm, jo, ja, kārtīgi mazgājoties, ūdens un elektrības patēriņa skaitītājs dzīvoklī griežas uz nebēdu un skaita centus un eiro, tad trūcīgajiem pirtī iešana Valmierā maksā divus eiro, tas ir finansiāli izdevīgāk. Galu galā mazgāties un sildīties var gandrīz neierobežotu laiku. Protams, pirts uzturēšanu dotē pašvaldība, no iekasētās naudas pietiek tikai četru darbinieku algām, pārējais uz pašvaldības pleciem,” tā A. Brengulis.
Komentāri