Vasara ir īstais laiks mesties dažādos piedzīvojumos un ļauties izbaudīt jaukus piedzīvojumus. Un te nu jāsaka – ritenis no jauna nav jāizgudro, jo, paskatoties aktīvā tūrisma centra „Eži” piedāvātajā aktīvās atpūtas klāstā, var izvēlēties dažnedažādākos piedzīvojumus visai vasarai.
Arī „Druva” ar šo rakstu atklāj vasaras atpūtas sēriju. Ar jums, lasītāji, dalīsimies dažādos aktīvās atpūtas piedzīvojumos un kas zina – varbūt arī jūs nolemsiet sekot mūsu pēdās!
Vasaras sezonu draugu pulkā izvēlējāmies atklāt laivojot. Sēdāmies kanoe laivās, ļāvāmies Gaujas krācītēm, ievziedu baudīšanai un nakšņošanai teltīs. Un jāsaka, piedzīvojums izdevās godam. Izbaudījām gan vakara lietu, gan dienas karsto sauli, gan straujās Gaujas krāces, gan izpeldēšanos dzestrajā upes ūdenī, gan ievziedu smaržu, lakstīgalu pogošanu un gulēšanu teltīs + 5 grādos.
Divās dienās nobraucām 42 kilometrus, pavisam uz Gaujas pavadījām deviņas stundas. Pirmā diena.Lietus, ievas un pelde Gaujā (Strenči – Daliņi)
Ja gribas izbaudīt asākas izjūtas un lielāku piedzīvojumu azartu, zinātāji iesaka izvēlēties laivošanas priekus sākt baudīt no Strenčiem. Arī mēs savu ceļojumu sākām tieši no Plostnieku parka Strenčos, kas ir ērta vieta piekļūšanai pie upes.
Salikuši mantas laivās, apbruņojušies ar glābšanas vestēm un uzklausījuši labus ceļa vārdus no laivu bāzes “Daliņi” vadītāja Māra Bieļa, sēdāmies laivās. “Priekšā sēž smukākie, aizmugurē gudrākie,” pamācīja M. Bielis un piebilda, ka laivas aizmugurei jābūt smagākai.
Zinājām, ka pēc pirmā kilometra apmēram astoņu kilometru garumā būs Strenču krāces, kuras ir lielākās Gaujā. Tiek uzskatīts, ka krācēs ir seši atsevišķi kritumi. Garākais un nopietnākais ir pēdējais augšpus labā krasta Krāčupes ietekas.
Sirds sitās strauji un bijām diezgan sabijušies, vai būs pa spēkam mēroties ar Gauju. Plastmasas maisiņos noslēpām mobilos tālruņus (pieredzējuši laivotāji, lai pasargātu tālruņus no mitruma, iesaka izmantot prezervatīvus), fotoaparātus un visu īpaši svarīgo. Uzklausījām padomu, ja gadās apgāzties – vispirms jāķer mantas, tad airi, tikai pēc tam laiva un vīrs vai sieva…
Pirmo kilometru nobraucām ātri. Un tad jau bija saklausāmas pirmās krācītes. Azarts bija liels. Arī bailes pirmajā mirklī nemitējās, bet nav aprakstāmas emocijas, kas pārņem, ja izdodas caur krācēm izbraukt neapgāžoties. Atcerējāmies, ka laiva visu laiku jātur taisni. Ja ūdens straume to sagriež sāniski, ir liela iespēja patiešām apgāzties. Jāatzīst, jo tālāk braucām, jo ar lielāku azartu gaidījām nākamās krāces. Īpaši interesantas bija pēdējās un patiešām garākās krāces. Ūdens mutuļoja. Viļņi sitās pretim nelielās kanoe laivas malām, šļakstot ūdeni sejā un laivā. Jāatzīst – piedzīvojām diezgan nervus kutinošas, bet patīkamas sajūtas.
Pēc šīm krācēm Gauja bija rāma. Gluži kā dīķis, un te nu airi jāņem vien pašiem rokās. Uz rāmo upes plūdumu paļauties nevar.
Bijām braukuši pirmo stundu, kad sāka līt. Daudz nebēdājot, no ceļasomām izvilkām lietusmēteļus, par ko jau iepriekš bijām padomājuši. (Piebilde – izdevušās ekskursijas garants ir labi sagatavota ceļasoma).
Pavasarīgais lietutiņš darīja savu. Ziedošo ievu smarža pārņēma savā varā. Par savu klātbūtni upes krastos vēstīja arī bebri, kuri ar skaļu astes sitienu darīja mums zināmu, lai nedomājam tuvoties. Un mēs viņu vēlmes respektējām. Vien noraudzījāmies un airējām uz priekšu.
No dabas objektiem vērts pieminēt Cīruļu stāvkrastu, un nepamanīts nepaliek arī 21 metru augstais Sīmanēnu svētozols, kura apkārtmērs ir astoņi metri, un ne mazāk skaistais Bekuru ozols.
Bija pagājušas nepilnas četras stundas, kad tuvojāmies laivu bāzei “Daliņi”, kur
bijām
nolēmuši
nakšņot. Lietus bija mitējies, un bijām gandarīti par pieveiktajiem 24 kilometriem.
Piebraucām pie krasta, atlika vien izkāpt no laivām… Taču vēlme izstaipīt kājas ņēma virsroku, aizmirsu laivotāju pirmo, otro un trešo likumu – necelties laivā stāvus. Pavisam nedaudz vien vajadzēja sašūpoties, laiva apgāzās ,un plunkšķ… Ūdens šķita silts. Iespējams, tādēļ, ka, laivojot lietū, ķermenis bija atdzisis. Kamēr draugi gardi smējās, nācās pašai glābties. Īpaši par notikušo nebēdājos, jo līdzi bija paņemta tieši šādām reizēm domātā otra drēbju kārta.
Nakts. Lakstīgalu pogošana un fobiju pārvarēšana
Uz galda jau smaržoja piparmētru tēja, ugunskurā sprakšķēja desiņas, mitrās drēbes, izkārtas koka zaros, lēnām susēja.
Jāatzīst, ka šādās reizēs lieti noder gāzes deglis Primus, uz kura katliņā var uzvārīt ūdeni vai pat pagatavot ko nopietnāku. Arī sausais spirts, sērkociņi un rokas salvetes šādās ceļojumu reizēs nevajag aizmirst mājās. Ugunskuru iekurināt taču vajag.
Kempinga „Daliņi” laipnā komanda jau telti mums bija uzslējusi. Iekārtojāmies naktsmītnēs. Baidoties no nosalšanas, teltī ieklājām līdzpaņemtos paklājiņus un vēl pāris segu. Sanesām guļammaisus un rāmi baudījām vakaru. Sāka pogot lakstīgalas, spožāk iemirdzējās mēness, un ugunskurs sildīja nedaudz dzestro vakara gaisu.
Pie miera devāmies ap vieniem naktī. Pieredzējušākie telšu gulētāji mācīja, ka, lienot guļammaisā, vajag pēc iespējas vairāk izģērbties. Tā būšot siltāk. Taču vairākums tam īsti nenoticēja, savilkuši vilnas zeķes un džemperus, devās pie miera. Kāds pārvarēja bailes no tumsas, kāds cits no iesprostošanas guļammaisā. Vēl padalījāmies dienas pārdzīvojumos un, klausoties lakstīgalu pogošanu, aizmigām.
Nakts bija vēsa. Tikai kādi + 5 grādi. Lakstīgala arī gluži kā par spīti visu nakti dziedāja blakus kokā, traucējot miegu. Milzīgs prieks bija pamosties ar pirmajiem saules stariem. Teltī kļuva silti. Varēja izkūņoties no guļammaisiem un sveikt sevi ar pārdzīvoto nakti.
Otrā diena. Saule, adrenalīns un Kazu krāces )
(Daliņi – Valmiera – Grīviņi
Rīta cēlienu pavadījām nesteidzoties. Ļāvām iesilt dienai, tad saģērbāmies plānāk. Pēc iepriekšējā gada pieredzes gan zinājām, ka absolūta pašnāvība ir braukt laivā pa upi pēc iespējas plikākiem ar dižo domu noķert pirmo pigmentu. Noteikti pa rokai jābūt kādam apģērba gabalam ar garākām piedurknēm, cepurei vai lakatam, ar ko paglābties no saules dūriena, īpaši, ja priekšā ir vismaz piecu stundu brauciens.
Sapakojām līdzi ņemamās somas, bet visu lieko atstājām laivu bāzē. Sēdāmies laivās un devāmies ceļā uz Valmieru.
Otrās dienas lielākais piedzīvojums noteikti bija Kazu krāces. Tās atrodas pie Valmieras robežas, tur ir mākslīgi izveidota labiekārtotākā ūdens slaloma trase Baltijā. Kazu krācēs notiek arī valsts galvenās sacensības, tās treniņiem iecienījuši arī ne mazums ūdens tūristu. Valmierieši, kā arī pieredzējuši laivotāji zina, kā šīs krāces izskatās, bet mēs, teikšu godīgi, nezinājām, kas pavērsies aiz Gaujas līkuma. Pārsteigums bija liels. Īpaši tādēļ, ka no rīta bijām dzirdējuši, kā pirms mums citi laivotāji bija kūlušies cauri šīm krācēm, par mata tiesu neiekrītot bangojošā ūdens straumē.
No mūsu divām ekipāžām viena nolēma riskēt, bet otra, steigšus noairējot malā, laivu kādu gabaliņu nesa pa krastmalu. Atzīšos, ka arī es paliku kājāmgājējos, jo nepietika dūšas. Devu priekšroku fotomākslai un otras ekipāžas braucienu iemūžināju vēsturiskā fotoreportāžā. Bet viņiem sanāca. Nobraucot no pirmā tramplīna, laivā gan atskanēja sauciens: „Atpakaļceļa vairs nav!” Iekrampējoties laivā un neslēpjot kliedzienus, viņi metās cauri mutuļojošai upes straumei. Galvenais bija neuztriekties akmeņiem. Un viņiem tas izdevās!
Tālāk sekoja brauciens caur Valmieru. Nācās izbraukt zem vairākiem Valmieras tiltiem un Vidzemes galvaspilsētu izbaudīt no rāmā upes tecējuma skatu punkta. Taču jāatzīst, ka ātri vien radās vēlēšanās tikt prom no pilsētas trokšņiem, rūpnīcu dunoņas un automašīnu rūkoņas. Jau pietrūka dabas valdzinājuma un putnu dziesmu.
Tālākajā posmā viens no populārākajiem apskates objektiem Gaujas krastos ir Liepas iezis un vēl tālāk Sietiņiezis, kurš vislabāk apskatāms, ejot kājām, jo no upes redzams tikai neliels klinšu fragments.
Ar nelielu pikniku uz upes otrajā dienā pavadījām piecas stundas un, baudot jauko dienu, nobraucām apmēram 20 kilometrus.
Grīviņos bija mūsu galapunkts. Patīkams nogurums un jaukas emocijas pārņēma dvēseli. Ar sirdi noteikti būtu gribējuši doties tālāk uz Cēsu pusi līdz Jāņrāmim un Ērgļu klintīm, bet ar prātu sapratām, ka tas šoreiz būtu pāri mūsu spēkiem un varēšanai. Turklāt nolēmām, ka šovasar laivās vēl atgriezīsimies. Bet, pavisam iespējams, lai iepazītu Salacu.
Raksts tapis sadarbībā ar aktīvā tūrisma centru „Eži”.
Komentāri