Dienām kļūstot īsākām, aktualizējas jautājums par gājēju drošību uz ceļiem un ielām, jo pēdējos gados pieaug uz ceļiem bojā gājušo skaits. Vai pie tā vainojami paši gājēji vai autovadītāji? Vai uzlabojas autovadītāju braukšanas kultūra? Par šiem un citiem ar satiksmes drošību saistītiem jautājumiem „Druva” uz sarunu aicināja Cēsu rajona policijas pārvaldes ceļu policijas priekšnieku Andri Pāži un
CSDD Cēsu nodaļas vadītāju Andri Milleru.
Gājējus soda arvien biežāk
– Kāda ir mūsu rajona melnā statistika?
A.Pāže: – Mūsu rajonā šogad šajā ailītē vēl nav izdarītas atzīmes. Bet tas nenozīmē, ka jautājumam nav jāpievērš uzmanība. Valstī, salīdzinot ar gadu iepriekš, sodīto gājēju skaits pieaudzis par astoņiem tūkstošiem. Tas skaidrojams ar to, ka gājējiem beidzot pievērsta uzmanība, jo viņi pārkāpj noteikumus ļoti bieži. Varam iziet tūlīt ielās un to redzēsim. Piemēram, luksofori pie dzelzceļa tilta. Gājēji negaida, kad iedegsies zaļā gaisma, bet iet, kad ienāk prātā. To dara gan skolēni, gan skolotāji. Arī citviet gājēji šķērso ielu, nemeklējot gājēju pārejas, bet, kad notiek nelaime, vaino autobraucējus. Šādos gadījumos esmu braucēju pusē, jo gājējiem ir gājēju pārejas, kā tas paredzēts noteikumos.
Diennakts tumšajā laikā ir arī citas problēmas. Ārpus apdzīvotajām vietām gājēji iet pa ceļa nepareizo pusi, nav atstarotāju, un nezin kāpēc viņi uzskata, ka apdzīvotās vietās atstarotājus nevajag vispār. Bet ceļu satiksmes noteikumos skaidri noteikts, ka arī apdzīvotās vietās neapgaismotos ceļu posmos gājējiem nepieciešams atstarotājs. Agrāk tādas prasības nebija, bet tagad arī par to var sodīt. Agrāk, ja notika negadījums pilsētā, vairumā gadījumu vainīgs bija autovadītājs, bet gājēji varēja iet, kā un kur grib. Tagad satiksmes noteikumos gājējiem paredzēta lielāka atbildība.
A.Millers: – Pirms diviem gadiem runāja, ka atstarotājus nevar dabūt, tie ir dārgi. Tagad tie pieejami pasta nodaļās, lielveikalos, benzīntankos, cena no 20 santīmiem līdz pāris latiem. Pie tam, atstarotājus dāvā visdažādākās organizācijas un uzņēmumi, ja parēķinātu, izdalīto atstarotāju skaits, iespējams, pat pārsniegtu iedzīvotāju skaitu valstī.
– Kurš gājējs gan lasa ceļu satiksmes noteikumus?
A.Pāže: – Tur jau tā lieta, viņi ir pārliecināti, ka visur priekšroka. Patiesībā cilvēkiem, pat šķērsojot ielu pa gājēju pāreju, jāpārliecinās, vai transporta līdzeklis apstāsies un palaidīs. Diemžēl gājējiem ir pārliecība, ka mašīnai jāapstājas, jo viņiem taču priekšroka. Jā, mašīna apstāsies, bet varbūt tikai 20 metrus aiz gājēju pārejas ar visām no tā izrietošajām sekām. Pastāv tāds termins kā apstāšanās ceļš un, braucot ar 50 kilometriem stundā, tas ir 30 metri. Gājējiem to vajadzētu ielāgot. Ja nav pārliecības, ka mašīna apstāsies, ieteiktu pastāvēt un pagaidīt.
Cēsīs autovadītāji ir ļoti izaudzināti, gājēji to izmanto pat ļaunprātīgi. Īpaši tas attiecināms uz jauniešiem, kuri piesteidzas pie ielas un tad iet lēnām, izrādīdamies. Bet satiksmes noteikumos noteikts, ka gājēji nedrīkst traucēt satiksmi, arī tā ir sodāma rīcība.
A.Millers: – Problēma ir tā, ka esam pieradinājuši gājējus – viņiem vienmēr taisnība. Kaut vai Cēsīs Vaļņu ielas pāreja pie Vienības laukuma. Tur gājēji šķērso ielu, pat nepaskatoties, vai mašīna varēs apstāties, vai ne. Dažs tā iegrimis sarunā pa mobilo telefonu, ka apkārt notiekošais neeksistē. Ja nebūs savstarpējās cieņas starp gājēju un autovadītāju, var runāt gadiem, nekas nemainīsies.
A.Pāže: – Arī ceļu policija var rīkot akcijas, reidus, ja par šiem jautājumiem nerunās jau ģimenē, nekas neuzlabosies. Labs piemērs, kam biju aculiecinieks. Pie luksofora stāvēja mamma ar dēlēnu pie rokas. Māte gatavojās šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, bet puika atteicās to darīt. Mamma mudināja iet, jo esot jāsteidzas, uz ko dēls teica: „Nē, es stāvēšu, kamēr iedegsies zaļā gaisma!” Un māte bija spiesta gaidīt. Nebūtu kopā ar bērnu, viņa būtu pārgājusi pie sarkanā bez jebkādas vainas apziņas. Tātad bērns ir pareizi mācīts.
A.Millers: – Būtu bērns mazāks, māte to būtu pārvilkusi pāri ar varu. Pareizi būtu, ja sabiedrības attieksme būtu audzinoša, ja blakus stāvošais atturētu to, kurš grib šķērsot ielu pie sarkanās gaismas. Nē, mums vajag kādu, kurš stāv tur ar rungu. Nevar taču uz katra krustojuma nolikt policistu vai katram gājējam pielikt kādu klāt, kurš pateiks, ka šajā vietā nedrīkst šķērsot ielu.
Radīti visi priekšnoteikumi, lai jau no mazotnes bērniem mācītu uzvedību uz ielas. Pirmajām divām pamatskolas klasēm ir mācību grāmatas, izstrādāti metodiski norādījumi, mācību filmas, bet jautājums, cik no tā visa skolās izmanto?
CSDD joprojām cīnās ar Izglītības ministriju, lai skolās ieviestu satiksmes noteikumus kā obligāto mācību priekšmetu. Patlaban to mācīšana atkarīga no tā, kādu nozīmi tam piešķir skolas vadība, cik godprātīga ir audzinātāja.
A.Pāže: – Skolotājs neko nepanāks, ja vecāki nemācīs. Taču vecākiem cita prioritāte – kā nopelnīt naudu, bērns paliek otrajā plānā. Ja vecāki mājās bērnam neiemācīs pareizi rīkoties uz ielas, viņu nepasargās ne skola, ne ceļu policija, ne CSDD. Vecākiem vajadzētu saprast, ka viņi saviem bērniem ir paraugs.
– Nāk atmiņā dzirdētais kādā televīzijas pārraidē, kurā vācietim jautāja, ko viņš dara pusnaktī, stāvot pie sarkanā luksofora, ja tuvumā nav nevienas mašīnas. Viņš atbildēja – stāvu un gaidu zaļo!
A.Millers: – Nevajag meklēt tik tālu. Igaunijā ir tieši tāpat. Satiksmes drošībā un braukšanas kultūrā viņi un arī lietuvieši mūs krietni apsteiguši. Tur naktī braukt ir droši, jo ikvienam gājējam ir atstarotājs. Ja ir zīme 90, visi tā arī brauc, neskatoties, vai tas ir mersedess, vai BMV. Mums ātrumu ievēro tikai tad, ja pamana ceļu policijas posteni vai kāds pretimbraucošais pamirkšķina ar uguņiem. Un ja kāds tevi kaimiņu valstīs apdzīs, vari būt drošs, ka tā būs mašīna ar Latvijas numuru.
– Kāpēc tā?
A.Millers: – Manuprāt, mēs ar savu pārprasto demokrātiju esam aizgājuši drusku šķērsām. Kā gribam, tā darām, ja policists aizrādīs, var uzrakstīt sūdzību, ka viņš nepareizi rīkojies.
A.Pāže: – Uz sūdzēšanos cilvēki ir ļoti naski, un dažkārt sūdzības ir tuvu absurdam. Cilvēkam atņem autovadītāja tiesības par braukšanu dzērumā, viņš raksta sūdzību, ka nepiekrīt lēmumam, jo viņam nav skaidrs, ko protokolā nozīmē CSN. Un to raksta autobraucējs ar stāžu, kurš to zina jau sen, turklāt lēmumā ir atrunāts, ka noticis ceļu satiksmes negadījums (turpmāk tekstā CSN). Bet nē – varbūt pasūdzēšos un, kas zina, sods būs vieglāks. Veltas cerības, tā nebūs. Ja esi vainīgs, saņem sodu!
Saskaņotie paziņojumi
– Statistika liecina, ka, lai arī automašīnu skaits pieaug, ceļu policijas reģistrēto negadījumu skaits sarūk. Vai sākuši uzmanīgāk braukt?
A.Pāže: – Nē, vienkārši lielākajā daļā negadījumu tiek sastādīti saskaņotie paziņojumi. Bet ar tiem ir problēma. Vadītājiem būtu vienkāršāk, ja apdrošinātāji darbu darītu pilnvērtīgi, ja, izsniedzot polisi, izskaidrotu, ka saskaņotais paziņojums jāvadā līdzi mašīnā. Jo tagad mani inspektori ik dienu strādā par kurjeriem, nogādājot saskaņotos paziņojumus uz negadījumu vietām, nereti nobraucot pat 500 kilometrus dienā. Bet tajā laikā viņi ir atrauti no tiešo uzdevumu pildīšanas.
A.Millers: – Pirmkārt, apdrošinātāji neiedod saskaņotos paziņojumus, otrkārt, daudzi autovadītāji nemaz nezina, kā šajā gadījumā jārīkojas. Ir vēl viena problēma, proti, arī vainīgajam sava mašīna jāuzrāda apdrošinātājiem. Ja viņš to nedara, cietušais ir zaudētājs.
A.Pāže: – Mēs it kā formalitātes vienkāršojam vadītāja interesēs, bet dzīvē viss nav tik gludi. Apdrošinātāji ievieš saskaņotos paziņojumus, bet, no otras puses, viņiem tas nav izdevīgi. Kad cilvēks piezvana savam aģentam, viņam saka, lai labāk tomēr izsauc ceļu policiju. Jo pēc tam apdrošinātāji varēs dabūt izziņu, ka ceļu policija tiešām bijusi izsaukta, tātad negadījums tiešām bijis. Bet ceļu satiksmes noteikumos ir norma, kas paredz – ja nav cietuši cilvēki, ja trešajai personai nav nodarīti zaudējumi un mašīnas spēj kustēties tālāk, var sastādīt saskaņoto paziņojumu, nesaucot policiju.
Situācija, iespējams, mainīsies, kad ieviesīs sodu par nepamatotu ceļu policijas izsaukšanu. Ja būs jāmaksā par saskaņotā paziņojuma atvešanu, varbūt situācija uzlabosies.
A.Millers: – Ideja par saskaņotajiem paziņojumiem ir laba, bet droši vien uzradās gudrinieki, kuri centās to izmanot savā labā. Ja abas mašīnas nav uzrādītas, nevar pateikt, vai konkrētajā negadījumā bijušas iesaistītas tieši tās. Varbūt ieskrēja kokā, bet raksta, ka saskrējies ar kaimiņa mašīnu.
A.Pāže: – Tik viegli šmaukties nevar, jo apdrošinātājiem ir prasmīgi eksperti, bet ir arī gadījumi, kad taisa fiktīvās avārijas. Tāpēc apdrošinātājiem labāk, ja negadījumā pieaicina ceļu policiju, kas visu fiksē. Braukt prasme un neprasme
– Vai viens no daudzo negadījumu iemesliem nav nepietiekamā jauno autovadītāju sagatavošana autoskolās?
A.Pāže: – Gribētu, lai autoskolās lielāku uzmanību pievērstu ceļu satiksmes noteikumiem, lai kursi būtu ilgāki. Eiropā dažās valstīs tie ilgst gadu, un cilvēki par autovadītāja tiesībām maksā bargu naudu. Tad viņi arī zina šī papīrīša vērtību.
A.Millers: – Latvijā visu regulē konkurence. Neviena autoskola nemāca vairāk par CSDD izstrādāto programmu, lai gan tas būtu ļoti noderīgi. Taču tad kursi būs garāki, bet klienti izvēlēsies autoskolu, kur pie tiesībām var tikt iespējami ātrāk. Cēsu rajonā ir sešas vai septiņas autoskolas, Rīgā to ir vairāk nekā simts, katrai svarīgi piesaistīt iespējami vairāk klientu.
A.Pāže: – Ir autoskolas, kuras arī īsajā termiņā noteikumus un braukšanu iemāca labā līmenī, bet ir tādas, kas darbojas pēc konveijera principa. Jā, cilvēki iezubrās noteikumus, apgūst Valmieras krustojumus, lai neiekritu braukšanā, un tiesības rokā, taču jau nākamajā dienā viņš iekļūst satiksmes negadījumā, jo viss ir aizmirsies, un nāk pie manis uz pārrunām. Kad autovadītājs atnāk un saka: “Es zinu visus noteikumus,” atbildu: “Ja jūs tos zinātu, manā kabinetā nesēdētu!” Nepietiek tikai iegūt vadītāja apliecību, noteikumi ik pa laikam jāatkārto, vismaz pamata situācijas. – Dzirdēts ierosinājums uz lielajiem ceļiem paaugstināt maksimālo braukšanas ātrumu.
A.Millers: – Jautājums, cik no šiem braucējiem, kuri gribētu spiest pedāli grīdā, ir spējīgi savaldīt braucamo avārijas situācijā. Tādā nonākot, visbiežāk viņi nospiež bremžu pedāli, ļaujoties liktenim. Bet šādā situācijā mašīna kļūst nevadāma, un neviens nepadomā, ka, atlaižot bremžu pedāli, varētu izvairīties no negadījumiem, bet skolās jau to laikam nemāca. Tagad izveidota “Drošas braukšanas skola”, tā paredzēta cilvēkiem, kuriem jau ir tiesības, lai mācītos, kā savaldīt mašīnu ekstrēmos apstākļos. Taču to neapmeklē tie, kuriem vajadzētu, jo viņi ir pārliecināti, ka visu māk.
A.Pāže: – Svaigs piemērs par avārijas situācijām. Nesen inspektori aizturēja braucēju, kurš lietus laikā nesās ar ātrumu 172 kilometri stundā! Viņš paskaidrojis, ka steidzies uz bērnudārzu pēc bērna. Viņš nepadomāja, ka bērns bērnudārzā varēja tēti arī nesagaidīt, ka ar savu rīcību viņš apdraud ikvienu satiksmes dalībnieku.
Runājot par ātruma palielināšanu uz ceļiem, jāteic, ka autovadītājiem tāda dīvaina domāšana. Labi, uzliksim zīmi 100 vai 110, vai brauks, ievērojot šo ātrumu? Nekad! Brauks 120 – 140. Tas ir kā apburtais loks.
Lielāko bīstamību pārējo satiksmes dalībnieku drošībai rada jaunieši, kuriem vecāki uzdāvinājuši jaudīgas mašīnas, viņi cenšas izrādīties saviem vienaudžiem. Bet riepu kaucināšana Cēsīs, Vienības laukumā, nav nekāda varonība. Ja esi tāds spicais – aizbrauc uz autotrasi un parādi tur savas prasmes. Ieliec kloķi kādam autosportistam, tad varēsi lepoties. Zīmēties uz ielas nav nekāda māka. Gribu minēt piemēru. Dežurēju Cīrulīšu ielā un jau pa gabalu dzirdēju nākam vienu ar pedāli grīdā. Apturēju. Protams, pie stūres jaunietis ar nesen iegūtām tiesībām, blakus meitene, aizmugurē draugi. Prasu: “Ko jūs gribat pierādīt? To, ka spēcīga mašīna? Bet, ja aiz nākamā līkuma ietrieksies kokā, grāvī vai citādi avarēsi, tad nebūs kam izrādīties. Vai par to esat padomājuši?”
Ja kaut kas notiks, vecāki teiks – kur skatās ceļu policija, kur skatās pārējie, ka nenosargāja manu dēliņu! Šādās reizēs gribas jautāt – kur, vecāki, skatījāties jūs, dāvinot bērnam mašīnu? Tad jūs nedomājāt, ka viņam nav vēl tik daudz prāta, lai ievērotu satiksmes noteikumus un cienītu pārējos satiksmes dalībniekus. Kad vecāki to sapratīs, policijai un satiksmes dalībniekiem būs mierīgāk, arī drūmā statistika uzlabosies.
Komentāri