Pirmdiena, 15. decembris
Vārda dienas: Johanna, Hanna, Jana

Neizstāstāmā un neaprakstāmā Āfrika

Druva
23:00
23.05.2008
20

Arvien vairāk vilina vietas ārpus tradicionālajiem tūrisma maršrutiem. Šādu ceļojumu pa 11 Āfrikas valstīm no 21.marta līdz 7.maijam veica cēsnieks Vasilijs Vladimirovs kopā ar dēlu Ainaru un vedeklu Viktoriju. Sešās nedēļās ceļotāji pabija: Dienvidāfrikas Republikā, Svazilendā, Zambijā, Zimbabvē, Malavi, Kenijā, Tanzānijā, Mozambikā, Namībijā, Botsvānā un Maurīcijā. Ceļots ar lidmašīnām, džipiem, busiņiem, kuteriem, laivām un pat ar “Rovos Rail” luksusvilcienu, kurā trūcis vien putna piena. Izbaudīts arī miljardieru statuss, jo Zimbabvē inflācija ir 200 tūkstoši procentu, un cenas dubultojas ik nedēļu. Ceļotājiem vakariņas izmaksājušas pusotru miljardu vietējo dolāru.

Iespaidi gūti visbagātīgākie, taču ceļotājs norāda, ka to grūti izstāstīt, un uztic ceļojuma dienasgrāmatu un iespaidīgu fotogrāfiju kaudzi. Ar to iepazinies sapratu, ka Āfriku tiešām labāk vienreiz redzēt, nekā neskaitāmas reizes lasīt par to. Izvēlēties interesantāko no dienasgrāmatas nebija viegli, daudz palika aiz borta, bet ceru, ka fragmenti ļaus nedaudz ielūkoties savdabīgajā Āfrikā.

27.marts

Nedaudz par Svazilendas karali. Viņam ir 12 sievas, katra dzīvo savā rezidencē, katra savā valsts malā. Sievas izvēlas karaliene māte. Saaicina no visas valsts skaistākās meitenes, nostāda rindā un izvēlas vienu. Karalis dzīvo pilī, kas pēc mūsu standartiem ārpilsētas villa vien ir. Māte karaliene arī dzīvo atsevišķā rezidencē, viņai pieder milzīgs govju ganāmpulks. Ja vīrietis grib ņemt sievu, par to jāmaksā 17 govis. Kuram vairāk govju, tam vairāk sievu.

No karaliskās augstības braucam pie tautas. Interesants tirdziņš. Gatavo suvenīrus, turpat izkrāso un andelē nost. Galvenie upuri ir ārvalstu tūristi. Atšķirībā no Vidusamerikas, šeit neviens tirgonis virsū nebāžas. Cenas visiem vienādas, nokaulēt gandrīz nav iespējams. Ļoti zemas ieejas niedru būdās. Mātēm savas, meitām savas, vecmāmuļām savas. Vīrieši dzīvo vai nu pie sievām, vai atsevišķi.

Pēc ciemata apskates mūs aizved uz danču placi. Smilšains laukums ar nelielām tribīnēm skatītājiem. Bariņš meiteņu un sieviešu kopā ar tādu pašu skaitu vīriešu nostājas divās rindās un sāk dziedāt. Dziesmas sastāv no pieciem, sešiem vārdiem, kas atkārtojas. Sāk kustēties kājas, un danči iet vaļā. Kad balle beigusies, par 100 naudiņām var iegādāties disku ar ansambļa ierakstiem.

28.marts

Svazilenda. No rīta sēžamies busiņā un laižam pie zvēriņiem. Sākumā krūmi, krūmi. No dzīvnieciņiem ne smakas. Beidzot ieraugām dažas antilopes, vidēja lieluma maigas būtnes ar horizontālām svītrām. Piebraucam pie ezeriņa, kurā laiski gulšņā hipopotami vai, kā tos sauc Latvijā, nīlzirgi. Varen resni un cienījami. Muguras un galvas vien redzamas. Šai kungu un dāmu kompānijai šļūkā apkārt krokodils un traucē nīlzirgiem diendusu. Pasēžam kādu brīdi un dodamies tālāk. Atkal tukšums, vieni vienīgi brikšņi. Kas tad tie par brīnumiem! Virs krūmiem parādās gari kakli un galvas ar radziņiem. Tiešām žirafes, gan lielas, gan pavisam mazas, turpat blakus skaisti, svītraini zirdziņi. Žirafes gracioziem soļiem pārvietojas no viena koka pie otra, noplūc lapas, paskatās, kas mēs tādi, un atkal turpina savus darbus. Skaisti!

Pabraukuši mazliet tālāk, ieraugām pilnu komplektu – žirafes, ziloņi un zilonēni, zebras, un piedevām vēl svilpo dažādi putneļi un putni. Vienu no tiem saucot par lidojošo banānu. Kad tas atrodas uz zemes vai kokā, tiešām krāsas ziņā izskatās pēc banāna. Priecājamies par šo skatu, bet nekas jau nav mūžīgs, jādodas tālāk. Meklējam degunradžus, bet to vietā ieraugām lielu baru gnu antilopju. Skaistas un graciozas. Mēs gan laikam tām liekamies ne sevišķi pievilcīgi, jo mūs pilnīgi ignorē. Beidzot mūsu sapnis piepildās, lielā dubļu vannā plunčājas degunradžu māmiņa ar diviem mazuļiem. Viens gan esot viņas bērna draugs. Tēvs sargā teritoriju un nedomā ielaisties nekādās attiecībās ar kaut kādiem tūristiem no Latvijas, tādēļ slēpjas kaut kur brikšņos.

Vārdos viss redzētais nav pasakāms. Tas jāredz pašam! Starp dzīvniekiem zoodārzā un brīvā dabā ir milzīga atšķirība.

Vakariņas Viktorija nodēvēja par amerikāņu kalniņiem. Vispirms zupiņa, tad atnes karstus metāla šķīvjus, salātus un mērces. Parādās apkalpotājs ar lielu iesmu, uz kura sadurtas desiņas. Un nu tik sākas! Viens atnes vistu akniņas, pēc brīža klāt otrs ar grilētām vistiņām. Trešais atnes cūkas stilbu, no kura ar mačeti katram nogriež pa šķēlei. Nākamais ar antilopes cisku, vēl viens atnes strausa gaļu. Visam kronis ir krokodila cepetis, kas garšo vislabāk. Netrūkst arī aitas un nīlzirga. Visa tik daudz, ka kaut ko varu piemirst. Neko tādu nevarēju iedomāties, un viss par desmit latiem!

30.marts

Zambija. Viktorijas ūdenskritums pārspēj cerēto! Kaut ko tādu nebiju iedomājies. Neizsakāms skaistums! Cilvēks tā visa priekšā ir tikai knislis. Tieši šeit redzama dabas varenība. Uzvelkam gida iedotos lietus mēteļus un dodamies zem dušas. No ūdenskrituma esam apmēram 100 metrus, bet uz galvas līst baigais lietus. Tas rodas, ūdenim no 98 metru augstuma krītot uz klintīm. Vārdos neaprakstāma sajūta.

Braucam skatīties saulrietu uz Zambezi upes. Mūs pavada dažādi putni, kādā līcī ar mums paspēlējas begemoti. Tikko taisos fotografēt, tie panirst zem ūdens. Un tā desmitiem reižu. Pats krāšņākais ir saulriets! Spožā bumba iekrīt upē dažās minūtēs, un pēc maza brītiņa jau tumsa. Kolosāli!

1.aprīlis

Ierodamies Zimbabvē. Viss, kas rakstīts ceļvedī, izrādās blefs. Valstī pēc demokrātiskām vēlēšanām izcēlusies revolūcija, katram esot savs viedoklis, kurš uzvarējis, kurš zaudējis, to cenšoties noskaidrot ar ieroču palīdzību. Tūrisma firma atsakās mūs vest uz paredzētajiem objektiem, esot žēl mašīnas, dumpinieks varot uzspert gaisā. Par mums acīmredzot viņiem maza bēda.

Lai piepildītu dienas, atkal dodamies uz Viktorijas ūdenskritumu, kas desmit minūšu gājiena attālumā. Tas mūsu acīm paveras jau trešo reizi, šoreiz no Zimbabves puses. Skati it kā tie paši, tomēr pavisam citādi. Dažāda izmēra varavīksnes pavada katrā vietā, kur līst ūdenskrituma lietus. Flora daudz krāšņāka, koki, krūmi un zāle zaļāka, lielāka un kuplāka. Nofotografēt gan neko nevar, jo visu laiku uz galvas gāžas ūdens šaltis. Līst trakāk kā pa Jāņiem, tikai no skaidrām debesīm.

Atgriežamies viesnīcā un dodamies apskatīt pilsētiņu. Nekā diža jau nav. Gara iela un mazas, īsas sānieliņas. Uz katra soļa piesitas vairāki tirgoņi ar saviem darinājumiem. Uzbāzīgi kā dunduri, staigā līdzi baigos gabalus. Viens savu mākslas darbu gatavs iemainīt pret Ainara sandalēm.

2.aprīlis

Dodamies uz Zambezi upi pavizināties ar nelielu prāmīti. Brauciens patīk labāk nekā Zambijas pusē. Daudz saliņu – lielākas un mazākas. Uz katras notiek kāda dzīvība. Lielākos līčus okupējuši hipopotami. Vienā vietā stūrmanis piebrauc visai tuvu, un pats lielākais zvērs metas mūsu virzienā. Šoferītis pastūrē sāņus, un milzenis, apmierināts par savu uzvaru, aizvācas atpakaļ.

Uz mazas saliņas gozējas krokodils. Nekāds lielais gan nav. Arī milzīgs zilonis piečāpo pie krasta, lai apskatītu, kādi tie baltie cilvēki izskatās. Putnu arī tur bariem, pat karaliskais ērglis visā savā cēlumā sēž sausa koka galā un pozē fotomīļiem.

12.aprīlis

– Tanzānija. Braucam uz Serengeti nacionālo parku, kas latviski nozīmē bezgalīgais lauks. Skati neaprakstāmi. Milzīgi bifeļu bari, zebras kopā ar gnu antilopēm neticami lielos baros, kas sniedzas līdz pat

apvārsnim. Žirafes staigā gar ceļa malu un ziņkārīgi nolūkojas uz tādiem sīkaļām kā mēs. Tomsona gazeles –maziņas, maigas un graciozas – arī staigā milzīgos baros. Beidzot ieraugām divus lauvas. Guļ aiz vienīgā krūmiņa lielajā plašumā un ar astēm gaiņā mušas. Gar ceļa malām bradā tādi mazi, skaisti šakālīši, ko sākumā noturējām par Āfrikas lapsām. Nelielā dīķī guļ bars begemotu. Guļ un pa laikam laiski nožāvājas.

Pusdienas ēdam pie senpilsētas atliekām. Pilsētas gan sen vairs nav, toties skats kā Amerikas kanjonos, tikai daudz mazākos mērogos. Turpat arī muzejs, kura lielāko daļu aizņem akmeņi, galvaskausi un rakstiskas ziņas par to, kas te kādreiz bijis. Neiztrūkst arī tradicionālais suvenīru tirdziņš. Tādi Āfrikas valstīs ir katrā vietā, kur vairāk par divām būdām.

Otrā rītā astoņos esam uz strīpas, lai dotos lauvu un leopardu medībās. Braucam, braucam, bet nekā! Hipo ir, krokodili ir, antilopes, zebras, žirafes, bifeļi ir, pie tam lielos baros. Lauvu un leopardu nav! Antilopju tēviņam vesels harēms. Tēviņš, kurš uzvarējis kauju ar pārējiem, iegūst apmēram 50 sievas. Pārējie tēviņi dzīvo atsevišķā barā un gaida savu kārtu. Begemoti un krokodili dzīvo vienā vietā un pat viens otru aizsargā. Tikai, piedzimstot mazuļiem, viss mainās. Hipo savus mazuļus rūpīgi apsargā, jo krokodiliem tie garšo. Hipo nogalina krokodilu mazuļus, tāpēc šajā laikā katrs savējos ļoti uzmana.

Visu šo krāšņumu redzējuši, nezaudējam cerības aplūkot arī kaķus. Kādu gabalu braucam pa tukšo. Oho! Kas tur karājas no kāda koka zara? Tā taču leoparda aste un viena ķepa. Piebraucam, cik tuvu vien var, un ieraugām arī pašu leopardu. Guļ vienā mierā uz zara un ar ķepu gaiņā mušas. Šoferis iedod binokli, lai varam plēsoņu apraudzīt tuvāk.

Braucam tālāk meklēt lauvas, līdz mūsu cerības tiek atalgotas. Uz klinšu bluķiem pašā augšā sauļojas piecas lauvu freilenes. Kad esam pietiekami izpriecājušies par šo skatu, mūsu šoferis piedāvā tepat notiesāt lenču. To arī darām, visu laiku raugoties uz lauvenēm. Kaut ko tādu

pat

sapņos

nevarēju

iedomāties.

14.aprīlis

Joprojām Serengeti. Šī ir lielā kaķu diena. Tiesa, uzreiz jau tie nerādās. Pirmos pamanām ziloņus. Diezgan patālu, bet atšķirt no zebrām var. Nemaz nav tām līdzīgi. Turpat netālu ganās gazeles un bifeļi, arī melnais degunradzis ar bērniņu. Priecājamiem par to, ko daba izveidojusi, un tad parādās divi kaķi, kurus vietējie sauc par čitahtiem, bet mēs pazīstam kā gepardus. Laikam jau ļoti ziņkārīgi, jo nāk mums arvien tuvāk, līdz ir pavisam blakus. Smuki gan tie plankumaiņi. Gabaliņu tālāk vēl trīs šīs sugas pārstāvji sarīko mums izrādi ar pakaļdzīšanos un īstu kautiņu. Divi uzbrūk vienam, tas nogāžas uz muguras un ar ķepām mēģina atgaiņāties. Visi trīs rūc un šņāc. Ģīmji tādi ļauni, ka sametas neomulīgi. Jo vairāk tāpēc, ka tas jampadracis notiek dažus metrus no mums.

Kad cīniņš beidzies un aktieri dodas prom, arī mēs turpinām ceļu. Priekšā neliels ezeriņš. Pa gabalu liekas, ka tajā ir tādas rozā saliņas, bet īstenībā tie ir milzīgi flamingo bari.

Lenču ēdam speciāli tam ierīkotā vietiņā. Metrus 30 no mums maltīti ietur arī divi ziloņi, kuri uz mūsu klātbūtni nereaģē. Toties neliels mērkaķīšu bariņš gan ieinteresējas par mums. Šoferis atstājis savas durvis vaļā. Tikko viņš pagājis dažus soļus tālāk, veikls zellis ielec pa vienām durvīm, paķer cepumu paciņu un pa otrām durvīm aizmūk. Kamēr apzagtais ķer zagli, otrs zeperis tikpat veikli nočiepj viņam arī ābolu. Un tas viss notiek mūsu acu priekšā.

Pēc lenča braucam tālāk. Pēkšņi mašīna apstājas un šoferis saka – lauvas! Kā parasti, skatāmies tālumā, bet izrādās, ka lauvu puikas guļ dažu metru attālumā no mūsu džipiņa. Mums skaidro, ka tie vēl esot pusaudži, gadus četrus, piecus veci. Vēl pēc gabaliņa paliela dīķīša krastā guļ pats lauvu paps ar divām sievām. Gabaliņu nostāk saulītē gozējas abu dēls, arī tīnis, bet tiem esot jāietur distance, lai nemaisītos lieliem vīriem pa kājām.

23.aprīlis

Namībija. Ceļamies piecos no rīta, lai dotos baudīt tuksnesi. Iebraucot kāpu zonā, acis kantainas – tādi skati pat sapņos nerādās. Uzlecošās saules radītie efekti nav aprakstāmi – gaismu un ēnu laukumi veido neaptveramu ainavu. Jau kuro reizi jāatkārto, ka to nevar izstāstīt, tas ir jāredz.

Mūsu pavadonis Ādolfs aicina uzkāpt pasaules augstākajā tuksneša kāpā – aptuveni 400 metrus augstā smilšu piramīdā. Ja jākāpj, jākāpj! Dodamies uz nosprausto mērķi, ne visai pārliecināti par rezultātu. Sākumā iet pavisam grūti. Gribas tikt ātrāk uz priekšu, bet kājas līdz potītēm stieg smiltīs, elpu sit ciet svelmains karstums. Ādolfs pamāca, ka steigties vajag lēnām – soļi jāsper tādi sīki, kājas uz pilnas pēdas jāliek priekšāgājēja pēdās, un tad tā lieta kļūst divreiz vieglāka. Pa reizei piestājam, lai atpūstos un pavērotu apkārtni – visapkārt smilšu kāpas, kāpas, kāpas, vien pa retam kāds sīks krūmiņš. Gājiens līdz kāpas virsotnei ir vismaz kilometru garš, to paveicam apmēram stundā. Apmierinājums milzīgs – esam paveikuši varoņdarbu! Lejā tiekam pavisam ātri – pa citu taku un pa taisno uz leju.

26.aprīlis

Botsvāna. Braucam uz Maunu. Ne īsti pilsēta, ne ciemats. Pa ielām staigā ēzeļu bari, no kuriem lielākā daļa nevienam nepieder. Uz vienu Botsvānas iedzīvotāju esot apmēram trīs ēzeļi. Zinot, ka Botsvānā dzīvo 1,8 miljoni iedzīvotāju, var sarēķināt, cik tur ēzeļu. 30.aprīlis

Maurīcija. Veltām laiku atpūtai. Beidzot nekur nav jāskrien, jārāpjas, jāsteidzas un jāstreso. Okeāns deguna galā, ūdens silts kā piens, saule spoža un karsta. No rīta nolīst kārtīgs tropu lietus – silts kā dušā. Pastaigājamies pa Indijas okeāna krastu, paplunčājamies, pasēžam pie bāra. Baudām brīvību un mieru!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ar “Japānas pasakas” palīdzību veicina integrēšanu

00:00
15.12.2025
25

Koncertzālē “Cēsis” izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonda (LNSO fonds) projekta koncert uzvedums “Japānas pasaka”, uz ko bija aicinātas Cēsu novada un Vidzemes skolu 3. – 12. klases, saņemot ielūgumu par piedalīšanos radošā aktivitātē. Pirms uzveduma notika sociālā darba, izglītības un kultūras profesionāļiem paredzēta ekspertu diskusija “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un […]

Vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca tiekas Ieriķos

00:00
14.12.2025
50

Nepieredzētu atsaucību piedzīvoja biedrības “Cēsu mantojums” sadarbībā ar Cēsu novada pašvaldību 5. un 6. decembrī rīkotā vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca, kas notika “Baložu mājā” Ieriķos jeb vēsturiskajā Ieriķu pasta ēkā. Sestdien Ieriķos sastaptie meistarklases organizatori “Dru­­­­vai” atzina, ka pieteikušies 40 dalībnieki, kas esot tiešām daudz. Meistardarbnīcas mērķis bija sniegt praktiskas zināšanas par vēsturisku ēku siltināšanu […]

Jaunās telpas Rainī apskatījuši pirmie interesenti

00:00
13.12.2025
76

Šajās dienās iespējams pieteikties biroja telpu nomas tiesību izsolei radošas un digitālas komercdarbības veikšanai Cēsīs, Raiņa kvartālā, Raiņa ielā 27. Cēsu novada pašvaldībai piederošajā ēkā, kas ieguvusi pilnīgi jaunas aprises, reizē saglabājot industriālās vides elpu, piedāvātas 11 biroja telpas ēkas pirmajā stāvā – piecas ar skatu uz iekšpagalmu un sešas ar skatu uz Raiņa ielu. […]

Katru gadu aizvien vairāk skaistu sētu

00:00
12.12.2025
151

Dzērbenes pils, tērpta greznā rotā un mirdzot Ziemassvētku ugunīs, jau attāli sveic ikvienu. Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkursa “Sakoptākā sēta”  dalībnieki un kaimiņi, saposušies šīgada laureātu godināšanas reizei, piepilda Tautas nama zāli. Jau astoto gadu vistumšākajā laikā, kad vakari gari un rīti vēli, cilvēki satiekas, lai atcerētos vasaru un domās jau būtu pavasarī, lai kopā priecātos par […]

Cēsīs izskan koncerts “Veltījums Djūkam Elingtonam”

00:00
11.12.2025
51
1

Djūks Elingtons noteikti ir bijis viens no galvenajiem personāžiem, kas veidojis džeza mūziku un lielās džeza mūzikas orķestrācijas. “Viņa darbības laikā arī pamazām izveidojies tāds klasiskais bigbenda sastāvs, kādu to redzam šobrīd, arī šeit uz skatuves,” sestdien, 6.decembrī, uzsākot uzstāšanos koncertzālē “Cēsis”, atzina Latvijas Radio bigbenda vadītājs Kārlis Vanags. Koncertā sestdien izskanēja Latvijas Radio bigbenda […]

Piparkūkas, vaska sveces, egļu smarža un dziesmas

00:00
10.12.2025
147

Skan Ziemassvētku dziesmas, muzicē Aivars Lapšāns. Tā ir sestdiena, kad Cēsu tirgus rosība dzirdama tālu, jo daudzi laiku velta, lai iepirktos. Jau rīta agrumā cēsnieki un iebraucēji no pagastiem ir klāt īpašajā Zie­massvētku tirdziņā. Tirdzi­nie­ki stendos radījuši gaidāmo svētku noskaņu, piedāvā gan saldus, gan ceptus, žāvētus, skābētus un marinētus kārumus, gan kaut ko jauku daiļumam […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
24
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
21
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
36
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
40
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
38
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi