Māksla ir mums visapkārt, katru dienu, ir tikai jāprot tā saskatīt vai saklausīt

Katrīna Marta Riņķe (pazīstama arī kā Kei Sendaka) ir Latvijā dzimusi vizuālā māksliniece, kas strādā ar analogo fotogrāfiju, tekstu un instalāciju.

Viņas radošie darbi aplūko laiku, nepastāvību un mainīgās attiecības starp ainavu, atmiņu un materialitāti. Viņas darbi atspoguļo mijiedarbību ar vietu – to, kā ūdens, gaisma un cilvēka klātbūtne veido un pārveido vidi. Viņas jaunākie pētījumi koncentrējas uz ūdeni kā subjektu un sadarbības partneri: plūstošu spēku, kas izšķīdina robežas, raksta savu vēsturi un nes atmiņu caur formu. No 7.jūnija līdz 6.jūlijam Cēsu Vecajā alus brūzī apskatāma viņas un mākslinieces Līvas Graudiņas multimediāla izstāde “Gaismas atmiņa”.

-Jūs esat cēsniece.

-Jā, esmu no Cēsīm, šajā mākslas un vēstures virmojošajā pilsētā pavadīju savas dzīves pirmos 19 gadus. Esmu bijusī Cēsu novada Jauniešu domes priekšsēdētāja, vēlāk no 2014 .līdz 2016.gadam, laikā, kad jaunatnes lietu speci­āliste bija Iveta Jermolājeva, biju priekšsēdētājas vietniece. 2016. gadā absolvēju Cēsu Valsts ģimnāziju, pieteicos pāris mākslas augtskolās. Studiju izvēli palīdzēja akadēmiju apmeklēšana, sarunas ar studentiem un pasniedzējiem. Izvēlējos KASK augstskolu Gentē, Beļģijā, ne tikai tādēļ, ka visas mācību programmas ir izteikti vērstas uz filozofijas un literatūras izpēti. Arī vietai, kur darbojas akadēmija, bija liela nozīme – gara, ieliekta mūra ēka, celtā kā klosteris, vēlāk tur bijusi arī slimnīca. Saglabājušies ābeļdārzi, kapella, vitrāžas un marmora kolonas. Šo būvi pirmie bija cēluši karmelīti 1272. gadā. Pirms pāris gadiem akadēmijas teritorijā uzbūvēja mākslas grāmatu bibliotēku, apkopojot Beļģijas muzeju arhīvu grāmatu kolekcijas. Bib­liotēka nodrošināja studijām vajadzīgās literatūras pieejamību.

Lielāko daļu gada pavadu Antverpenē, man ir savs “atelier” (mākslas studija), kurā veidoju jaunus darbus. Antverpenē ir aptuveni 248 mākslas telpas/galerijas, gandrīz katru nedēļu ir iespējams apmeklēt kādu izstādes atklāšanu, iepazīt jaunus veidus, kā domāt par mākslu un to veidot. Es neteiktu, ka gadu pēc maģistrantūras absolvēšanas līdz galam izprotu mākslas pasaules noteikumus, taču ar katru nākamo izstādi, savu vai apmeklējot citu, es sāku atrast ceļu, pa kuru vēlētos doties.

-Kā nonācāt līdz mākslai?

-Riņķu ģimenes lokā dzīvo daži Latvijai nozīmīgi mākslinieki un režisori. Mani vienmēr ir iedvesmojusi vide, materiāli, gaisma un skaisti un patiesi mirkļi – gaismas stariņš telpā, pirmā ziedu klātā pļava pavasarī un citi -, kas prasa uzmanību un lēnu, pārdomātu kustību cauri telpai. Tāds, man šķiet, arī ir mākslinieku uzdevums: apstādināt savu iekšējo laiku, tempu, skatīties, vērot un dalīties ar skaisto, izceļot to, kas mums ir apkārt! Cēsis un Rīgas Tehniskās universitātes arhitektūras rezidences programma, ko vadīja Toms Kokins un Evelīna Ozola vairāku gadu garumā Ruc­kas muižā, īpaši ap 2015.,2016. gadu, ļoti iedvesmojusi manu interesi studēt mākslu un dizainu. Redzēju tajā laikā jauno arhitektu Austra Mailīša, Artūra Tola, Niklāva Paegles un citu darbus, iedvesmojos, jūtoties kā daļa no šīm rezidencēm un pilsētvides objektu būvēšanas. Pirmā skola man bija Cēsu Pastariņa sākumskola, pēdējā gadā tur mācoties, ļoti spēcīgu iespaidu atstāja gleznotāja Andra Eglīša izstāde “Es gribu būt tur”, kas bija izvietota Cēsu dzelzceļa stacijas noliktavā. Tā bija viena no pirmajām viņa eļļas glezniecības jauktās tehnikas zemes pigmentu lielformāta darbu izstādēm. Viņš nesen bija Gentē absolvējis prestižo HISK pēcdiploma studiju programmu. Tikai studējot Beļģijā, sapratu, ka māksla nav pieejama visiem. Uzaugot Cēsīs un pilsētai veidojot savu tēlu kā “mākslinieku pilsēta”, fakts, ka māksla ir vis­apkārt, šķita vispārpieņemts. Tagad mākslas rezidencē Igau­nijā, rezidējot un taisot jaunus darbus, tā arī šķiet, taču, esot ārpus šiem tīkliem, māksla var šķist kā kaut kas tāls un svešs. Tam tā nevajadzētu būt, jo skaisto un patieso spēj saskatīt un sajust ikviens. Šķiet, ir neiespējami domāt, ka “māksla nav man,” jo māksla ir mums visapkārt, katru dienu, ir tikai jāprot tā saskatīt vai saklausīt!

-Pavisam drīz gaidāma izstāde Cēsīs kopā ar mākslinieci Līvu Graudiņu. Kā radās ideja par sadarbību?

-Pavisam vienkārši – šogad, pēc desmit gadiem -, mēs atkal satikāmies Cēsu Izstāžu namā Vid­zemes mākslinieku dienu grupas izstādes atklāšanā, kur bija mūsu darbi. Līva uzaicināja mani piedalīties “Gaismas atmiņā”.

-Vai radošs cilvēks var piepeši pārstāt radīt? Kas notiktu, ja tā darītu?

-Tas ir neiespējami, jo tā ir kļuvusi par daļu no manas personības. Lai tas mainītos, būtu jāmaina ieradumi un vide, kā arī domāšana.

-Cik viegli vai grūti ir būt jaunam māksliniekam, radošam cilvēkam mākslinieciskajā pasaulē, kur talantu ir daudz un ir jāprot parādīt un pierādīt pašam sevi?

-Būt māksliniekam nenozīmē tikai stāvēt izstādē ar saviem darbiem fonā un runāt ar kuratoriem, tas ir arī darbs ar e-pastiem, menedžments, kas prasa punktualitāti un pašdisciplīnu!

-Kādi mērķi tālākajai dzīvei? Kādi plāni vasarai?

-Kad Mākslas akadēmijas darb­nīcu atslēgas ir jānodod, mākslinieki mēdz rezidēt mākslas rezidencēs, un šobrīd esmu savā pirmajā arhitektūras rezidencē VARES, Valgā, projektā “Slapjās ainavas”. Mēneša garumā, dzīvojot kopā ar pieciem citiem rezidentiem, mēs esam aicināti pievērsties saviem radošajiem projektiem, pētīt Valgas ceļus un, pielietojot rezidences kokapstrādes darbnīcu un materiālus, kā arī stipendiju, realizēt savu projekta ideju pilsētvidē, atspoguļojot ainavu mainīgumu un ūdens ietekmi uz to līdzās cilvēku dzīvei. No jūlija turpināšu dalību projektā “Heritage Lens”, pētot ūdens ceļus pie Lubāna ezera un gatavojoties šī fotoprojekta izstāžu sērijai 2026. gadā. Līdztekus es ļoti vēlētos iepazīties ar to, kā par dizainu un kompozīciju domāja arhitekte Marta Staņa, kuras dzīves atpazīstamākais projekts kļuva Dailes teātris, bet kuras celtajai ēkai Bērzaines ielā Cēsīs, kas būvēta daiļamatniecei Martai Rubenei, bija nozīmīga loma mākslinieku kultūras dzīvē 20. gadsimta otrajā pusē.

-Vai iznāk viesoties Latvijā, Cēsīs?

-Jā, bet pēc astoņu gadu dzīves ārzemēs, ierodoties Cēsīs vai braucot autobusā cauri Vidzemei, dažreiz es saņemu komentārus, ka Cēsīs tādi cilvēki kā es nedzīvo, es noteikti neesmu no Cēsīm! Tas ir ļoti interesants jautājums – kurā brīdī izveidojas cilvēka personība: vai tas ir jaunībā vai brieduma gados, vai vecumdienās? Cilvēks ir mainīga būtne, un par to ir arī mani pēdējie darbi – par to, kā ūdens, kas pārveido zemi, sapludina robežas un raksta jaunu vēsturi. Par to, kā ir ļauties pārmaiņām, nepārtraukt augt un attīstīties, spēt saskatīt lietas no jauna un piedzīvot jaunas domas un sajūtas pirmo reizi. KASK maģistrantūras studiju laikā biju studiju praksē Rīgā, strādājot pie Latvijas Mākslinieku savienības galerijas pavasara izstādes “Mākslas dienas 2024. Skats augšup”. Tur veidoju vizuālās komunikācijas materiālus un pārredzēju dažādus izstādes veidošanas uzdevumus. 2024. gada augustā noslēdzošajā otrajā praksē jeb mācību darbā es rakstīju mākslas tekstus un veicu dažādus izstādes sagatavošanas darbus Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gleznotāja Andra Eglīša izstādē “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”. Un šī gada pavasarī pieteicu vienu no saviem video instalācijas darbiem  Vidzemes mākslinieku dienām 2025, kas norisinājās Cēsu Izstāžu namā. Šīs izstādes ietvaros, risinot darba pieejamību Izstāžu namā, sadarbībā ar Cēsu amatniekiem es izveidoju garu priedes koka soliņu mākoņa formā. Cēsīs es viesojos arī, lai apciemotu vecākus.