Amatas novadā, Drabešu pagastā, Aināra Neimaņa amatnieku darbnīcā notiek nemitīga rosība. Viņš ir cilvēks ar daudzām prasmēm, taču pirms 25 gadiem gājis sava vectēva – galdnieka pēdās. Meistara pamatizglītība nav saistīta ar amatniecību, bet gan ar mākslu un kultūru, taču radošais gars lieliski palīdz radīt neatkārtojamus, tomēr praktiskus mājas interjera un dizaina priekšmetus. Viņa rokām tapušas skaistas durvis, krēsli, virtuves iekārtas un pat liektas koka kāpnes.
Kādreizējos kolhoza laikos katrā pagastā bija vismaz pa vienai kārtīgai galdniecībai. Tām bija tīri praktiska nozīme, tika izgatavoti koka logi, fermām vārti un durvis, kādam vajadzēja slaucamo beņķīti, bet citam zārku vai kapa krustu. Tā bija bezpersoniska ražošana, ikdienišķa nepieciešamība, kas atstāja maz laika radošai pieejai. Tagad laiki mainījušies, cilvēki pēc galdnieka taujā, kad vēlas kaut ko unikālu, kaut ko tikai vienā eksemplārā, kāda citur nav.
“Es sāku darboties, ieejot mazā, necilā telpā netālajā palīgēkā. Pirms desmit gadiem sapratu, ka tur kļūst par šauru, tālab nācās apsvērt paplašināšanos. Ēka, kurā atrodamies pašlaik, ir 600 kvadrātmetru liela un tapusi pilnībā pēc maniem rasējumiem un inženiertehniskiem risinājumiem. Te ir mašīntelpa, montēšanas telpa un krāsotava. Roku esmu pielicis it visur, pat elektrību vilku pats. Negribu sevi saukt par uzņēmēju, drīzāk par amatnieku, un šī ir mana amatnieku darbnīca,” izrādīdams telpas, saka A. Neimanis.
Kāds tur brīnums, ka, tāpat kā apģērbu, arī mēbeļu dizainā ir sava mode, nāk jauni laiki, citas tendences. “Man pašam vairāk pie sirds darbs ar masīvo koku, ar laminātu negribu draudzēties, taču jātaisa tas, ko klients vēlas. Priekšrocība ir tajā, ka pa šiem gadiem izveidojies stabils klientu loks, līdz ar to varu izvēlēties, ko taisīšu, bet no kura pasūtījuma atteikšos. Patīk darbi, kuros jāiedziļinās, kuri ir piņķerīgi, tad man ir interesanti. Laimīgs tas, kuram darbs ir kā hobijs, un es tāds esmu,” saka meistars, piebilstot, ka pašlaik modē ir vecināts koks, kuru pēcāk pārkrāso.
Lamināta virtuves ir ātrāk pagatavojamas, tās viegli konstruēt, radošu pieeju daudz nevajag. Meistars atzīst, ka lamināta virtuves iekārta ir ekonomiskais “gals”, cilvēki maksā par tempu un skaistu bildi: “Pēc individuāla pasūtījuma virtuve no lamināta maksā, sākot no 1500 eiro, un tas nav dārgi. Ja runājam par mēbelēm no cēlkoka, agrāk tas bija ļoti garš process, sākot ar koka zāģēšanu, sagatavošanu un kaltēšanu, tagad cilvēkiem visu gribas ātri un kokmateriālus nākas pirkt iepriekšsagatavotus.”
Pasūtītāji rēķina un skaita, cik kas maksā, tāpēc ar dabīgo koku amatniekam nākoties strādāt arvien retāk. Visnaudīgākie pasūtītāji ir ieinteresēti galaproduktā un pat neinteresējas, kāda būs gala cena, taču tādu esot vien pāris. “Tagad bieži gadās, ka cilvēkiem ir līdzekļi, bet trūkst meistaru,” sapratis A. Neimanis. Viņš gan piebilst, ka pats ir cilvēks orķestris, kas pašmācības ceļā apguvis daudz. Meistars vērtē, ka ir labi, ja proti teju visu, taču, ja viņš meklētu darbinieku, vēlētos augstas klases speciālistu konkrētā jomā.
Mēbele no cēlkoka var būt ilgmūžīga, vēl tagad kāds manto vecmāmiņas kumodi, vecās pūralādes un drēbju skapjus. Dzīvojot laikmetā, kurā viss ātri mainās, rodas jautājums, vai sabiedrībai vajag to mūžīgo un kvalitatīvo? Amatnieks saka: “Modi maina reklāmas. Maina, lai cilvēkiem būtu jaunas darbavietas, lai notiktu ražošana, jo tā mēs sildām ekonomiku, taču tie klienti, kas pasūta mēbeles no dabīgā koka, ir ar citādām vērtībām. Viņus nedefinē priekšmeti, kas atrodas apkārt, viņiem svarīga mēbeles funkcionalitāte, unikalitāte un ilgmūžība. Viņi neskrien pakaļ katrai jaunai vēsmai.” Tomēr kvalitāte un laba cena vienmēr esot strīdīgs jautājums arī to cilvēku vidū, kas var atļauties dārgo “galu”.
Labai mēbelei vajadzīga laba furnitūra, diemžēl nereti klienti vēlas skaistu fasādi, bet taupa uz furnitūru. Bet bez labām eņģēm un kvalitatīvām vadīklām mēbeles mūžs ir daudz īsāks. A. Neimanis saka: “Katrai virai ir savs vēršanās skaits. Lētākās kalpos dažus gadus, pēc tam var nākties visu mainīt. Protams, daudz atkarīgs no tā, kā ar mēbeli apietas. Parasti pret mājas mēbelēm izturas saudzīgāk nekā pret veikala vai biroja skapīšiem. Savs tomēr paliek savs. Arvien vairāk klientu sāk saprast labas furnitūras nozīmi.”
A.Neimanis atkārtoti uzsver, ka nevēlas sevi saukt par uzņēmēju, drīzāk par amatnieku mazā darbnīciņā, piepilsētas stūrītī. “Uz to nelielo iedzīvotāju skaitu, kāds ir tuvējā apkārtnē, te ir daudz galdniecību, taču man nav konkurentu, tā vietā man ir sadarbības partneri. Mēs mēdzam viens otram “piespēlēt” darbiņus, novirzām klientus, taču vienlaikus šāda klientu novirzīšana pie cita galdnieka ietver sevī risku, jo tu esi līdzatbildīgs tajā, vai klients paliks apmierināts vai aizies ar negācijām. Pats darbā cenšos balstīties uz trim vaļiem: mēbeles rasēšanu, izgatavošanu un uzstādīšanu. Būtiski, ka izej cauri visam ciklam, tas ir tavs trumpis.”
A. Neimanis piekrīt, ka ideju ģenerēšana ir patīkama nodarbe, vien piebilst, ka katra ideja jau tomēr kādreiz ir īstenota. Meistars atzīst – jo ilggadīgāka pieredze, jo vairāk tiek iepazīts, kā kurš materiāls ļaujas noteiktām darbībām, tādējādi idejas vieglāk personificēt, dodot tām savu rokrakstu. Par nožēlu amatnieks novērojis, ka jaunie puiši, kas nāk no skolām, nav ar degsmi, tikai viens no desmit ir augsti motivēts un vēlas sevi pilnveidot, pārējie pat nesaprot, ko darbnīcā pazaudējuši. “Esmu pamanījis, ka zeļļi klausa rīkojumiem, bet procesu neveic radoši. Jaunā paaudze ir daudz bailīgāka. Bailes nogalina jebko, arī uzņēmējdarbību, kura ir cieši saistīta ar risku un neprognozējamo.”
Atvadoties A. Neimanis atklāj savu panākumu atslēgu, kas viņam palīdzējusi pārdzīvot 2008. gada krīzi un ne brīdi nestāvēt dīkā. Viņš saka: “Amatniekam jāpiemīt daudzām labām īpašībām. Nepietiek ar to, ka proti skaisti izteikties, tev jārunā ar darbiem.”
Komentāri