Velta Bormane un Mirdza Ķirsone visu mūžu ir kaimiņienes. Jaunībā, kad arī vietējā kolhozā ”Zelta druva” nodibināja kori, abas bija dziedātāju rindās.
”Pirmoreiz sanācām kopā ”Sikās”, tur bija kolhoza kantoris. Nu vairs tikai māja palikusi, no lepnās kūts vien mūri. Skolotāja Milda Saulīte pirmajā mēģinājumā teica, ka nevienas citas dziesmas notis nedabūjusi, mēs sākām ar ”Gaismas pili”,” atceras Mirdza. Bija 1951. gads. Tikko nodibināti kolhozi. Priekšsēdētājs Ādolfs Bērziņš ar sievu arī bija dziedātājos. ”Mēs viņus par papuci un mammuci saucām. Papucim patika meitenes kaitināt, bet mammucis dusmojās,” pastāsta Velta un piebilst, ka šodien nav neviena, kas viņu kapavietu sakopj.
Mirdza un Velta šķirsta albumu – jaunas meitas, stalti puiši Cēsīs, Rīgā, Raunā uz baznīcas fona. Abas vai katra korista dzīvesstāstu var izstāstīt. ”Tikai daži vairs šaisaulē, kāda nu kuram veselība,” nosaka Mirdza un piebilst, ka nevajag domāt atpakaļ, tad šodiena šķiet labāka.
”Dziedāšana patika. Ikdienas darbus darot, tā bija kopā sanākšana,” atzīst Velta, kurai tad bija 18 gadu, Mirdza vien divus gadus vecāka. Koris piedalījies dažādos svētkos gan Cēsīs, gan arī Raunā, kur kopā ar kolhoza ”Sarkanais oktobris” kori rīkoti Dziesmu svētki.
”Kā bijām kopā, tā joki sprēgāja. Mēģinājumi vienmēr bija grūti, bet nogurums ātri aizmirsās, ” atceras Mirdza un stāsta par 1955.gada Dziesmu svētkiem Rīgā, kas lauku meitām bijis liels piedzīvojums un pārdzīvojums. ”Agri bija jāceļas. No Sarkandaugavas ar smago mašīnu braucām uz estrādi. Tā tikko bija uzcelta, tur bija mazi veikali un garšīgas desas varēja nopirkt,” sadzīviskus sīkumus atceras Mirdza. Koristi dzīvojuši kazarmās, gulējuši divstāvu gultās, sievietes augšā, vīri lejā. Pirmajā vakarā, kad visi jau laidušies miegā, kāds iesaucies: ”Ārprāts! Viena piesūkusies pie manis, otra gaida rindā.” Blaktis. Pēc sūdzēšanās telpās veikta dezinfekcija, varējuši gulēt mierīgi. Kādu rītu Alma Vimba piecēlusies pikta, visu nakti neesot gulējusi, jo klibais apkārt staigājis. Izrādījies, vīri spēlējuši kārtis un ik pa brīdim piesituši pie galda.
Tādu asprātīgu stāstu Veltai un Mirdzai netrūkst. Bet uz mūžu atmiņā palicis brauciens uz Maskavu, Latvijas kultūras dekādi decembrī pēc 1955.gada dziesmotās vasaras Rīgā. Īpaši šai reizei tika izveidots kolhozu kopkoris ar simts dziedātājiem, pamats bija abu Raunas kolhozu dziedātāji. Tā kā ”Sarkanā oktobra” kori un kopkori vadīja Arvīds Krastiņš, kopkoris tika papildināts arī ar cita viņa diriģētā kora – ”Vidzeme” – dziedātājiem.
”Ko tad mēs tajā Maskavā tādu izdarījām, ne vella, tikai nodziedājām,” smejot saka Mirdza un atzīst, ka mēģinājumi bijuši ļoti grūti un pamatīgi. Dziedājuši gan ”Cekulaina zīle dzied”, gan ”Varen plaša mana zeme dzimtā”, bet visgrūtāk gājis ar krievu dziesmu ”Baltā ieva”. Vēl bijusi arī kāda dziesma par krējumiņa vedējiem un kolhozniekiem. Tautastērpi koristēm, kā var redzēt fotogrāfijās, interesanti – Nīcas brunči, blūzes izšūtas ar melniem diegiem, bet vestes ar virsū šūtām bantēm. Mirdzai galvā vainadziņš, Veltai – bante ap galvu.
”Maskava bija kā tāds brīnums. Ko tad mēs laukos bijām redzējušas,” tagad saka Velta. Pirmoreiz braukušas ar liftu. ” Kad braucām lejā, bailes man bija milzīgas. Lauciņu Sašiņu
tā saspiedu, ka viņš vēlāk bieži atgādināja, cik jauka braukšana liftā bijusi, meitene saspiedusi. Tagad man smiekli nāk, tad bija kauns,” stāsta Mirdza. Arī Maskavā, līdztekus nopietniem mēģinājumiem, sadzīvē valdījusi labestība un jautrība. ”Visu laiku kāds tika apcelts, rets brīdis bija bez jokiem un smiešanās,” saka Mirdza. Abas atceras, kā pirms braukšanas Bērziņš visiem stāstījis, ka Maskava ir solīda pilsēta, kurā neviens nezog. Var atstāt, atgriezties, noliktais turpat būs. ”Jau vilcienā par to bijām sasmējušies. Ēdām ēdnīcā. Bērziņš nolika cepuri uz palodzes. Pie viņa pienāca kāds vīrs, paprasīja, cik pulkstenis, viņš pieklājīgi atbildēja. Kad nu bija jāiet prom, Bērziņš ņems savu cepuri no palodzes, skatās – veca šļobene stāv. Mums lielie prieki un smiekli. Vēl korī dziedāja Milda, kura viņam to cepuri veikalā pārdevusi, viņa arī bija sašutusi: ” Manu cepuri tu krievam atdevi”,” atmiņās kavējas koristes.
”Velta, vai tu no Maskavas cukuru nevedi?” kaimiņienei iejautājas Mirdza. ”Kā nu ne. Atceros, ar Albertu no Lisas krustojuma nācām uz mājām. Tad jau dziedātājus pa mājām neviens neizvadāja. Tas cukurs bija tik smags, viņš, kungs kas kungs, nepalīdzēja. Vairāk par pieciem kilogramiem uzreiz nepārdeva. Cik biju nopirkusi, neatceros, bet smags gan bija,” stāsta Velta. Un arī to, kā Maskavā nopirkusi puķainu, viegla auduma kleitu, kuru ilgi valkājusi.
Pēc mēģinājumiem viesnīcas istabiņās ko nu kurš darījis, bet Cēsu puikas savu reizi kārtīgi padzēruši, tā, ka otrā dienā lāgā neredzējuši, ko diriģents rāda. Arvīds Krastiņš ļoti noskaities. Tad kāds no koristiem sācis visus pratināt: ”Ko tu dzēri?” Cits teicis, ka kafiju, cits – tēju. Bass Bērziņš rupjā balsī iedūris sānā altu Mildai : ”Milda, ko tu dzēri?”. Viņš pats vakarā meitenes ar konjaku cienājis.
Maskavā koristes pirmoreiz nogaršojušas saldējuma torti, ēdušas apelsīnus, ananasus. Latvijā, kur nu vēl laukos, tādu gardumu nebija. ”Viesnīcā bija bufete, ātri vien visu izpirkām, kad braucām mājās, neviena konfekte nepalika,” piebilst Mirdza un ar mīļumu balsī pastāsta, ka Maskavā bijušas arī uz latviešu teātra izrādēm, jo biļetes nebija izpārdotas, tādēļ piedāvātas koristiem. ”Tad man ļoti iepatikās Olga Lejaskalne un Anta Klints,” saka Mirdza. Koncertnedēļa Maskavā viņai arī bijusi vienīgā reize lielajā pilsētā, Velta gan vēlreiz bijusi ekskursijā.
Pēc brauciena uz Maskavu korim Rīgā bija jāsniedz atskaites koncerts. Dzīvojuši viesnīcā, vēl saņēmuši 400 rubļu.
”1955. gadā Gaiķu pļavās palika nepļauti rudzi. Nenopļāva, jo koris aizbrauca dziedāt, tad visi runāja, ka Bērziņš kolhozu nodziedājis. Nākamajos gados arī kolhozs sāka iet uz leju,” stāsta koristes.
Pēc atgriešanās no Maskavas koris vēl kādus gadus pastāvējis, dziedātāju palicis aizvien mazāk, tie, kuri gribējuši dziedāt, pievienojušies ”Sarkanā oktobra” korim.
”Tagad Raunā atkal ir koris. Skanīgs. Lai tik dzied!” veiksmes vēlot, koristiem saka Velta un Mirdza.
Komentāri