Tā bija saruna par laukiem, lauku dzīvi vakar un šodien. Pazīstamais dokumentālists Ivars Seleckis un scenārists Andris Vanadziņš iepazīstināja ar jauno filmu “Zem ozola kuplajiem zariem”. Tā ir stāsts par lauku cilvēkiem 2004. gadā – laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Filmas pirmizrāde bija rudenī pirms nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps. Ivars Seleckis saņēma balvu kā labākais dokumentālās filmas operators. Plašāka filmas rādīšana vēl būs.
“Tā ir turpinājums Latvijas lauku dzīves atspoguļojumam. Triloģijas pirmajā filmā “Apcirkņi”, kura uzņemta 1973. gadā, redzams, kā mainās lauku ainava, kā iznīcina viensētas, kolhoznieki saiet ciematos. Tad bija “Nāc lejā, bālais mēness!”, kas lielākoties filmēta mūsu rajonā un atspoguļo laiku, kad laukos cilvēki atguva īpašumus un sāka saimniekot. “Zem ozola kuplajiem zariem” – par dzīvi laukos pēc iestāšanās ES, ” pastāstīja Andris Vanadziņš. Filma uzņemta Dundagas pagastā Kurzemē un Galgauskas pagastā Gulbenes rajonā.
“Dundagā ir ļoti skaists tūkstošgadīgs Rīgzemju ozols, no ceļa skatoties, necils, bet tik harmonisks. Deviņi vīri nevar apņemt. Varens ozols. Tāpēc arī filmai šāds nosaukums, ” stāstīja Ivars Seleckis un piebilda, ka, mēģinot pārtulkot angliski, iznāk vienkārši ozola koks. Bez emocijām, bez tā būtiskā, ko latvietim nozīmē ozols. To nākas skaidrot.
“Filmas veidošana bija
grūtāka, arī izjūtas citas nekā veidojot “Nāc lejā, bālais mēness!”. Tagad laukos
daudz grūtāk atrast varoņus filmai. Viņi grūtāk dodas rokā. 1994.gadā cilvēkiem bija vairāk enerģijas, ideju, arī traku,” filmas tapšanas gaitu ieskicē Andris Vanadziņš.
Kā cilvēks laukos šajos gados – no 1973. līdz 2004. – mainījies? Ivars Seleckis trijās filmās mēģina dot atbildi.
“Par to daudz domāju. Cilvēks kļuvis izolētāks, laukos centri attālinās, un aizvien svarīgāk, lai pagasts ir kā ģimene, lai tajā valda cilvēciskās attiecības. Kur tā ir, pagasts zeļ. Galvenais, lai par cilvēkiem neaizmirst. Diemžēl daudzi neprot saimniekot. Jau iepriekšējās filmās parādās, ka ir grūtības. “Zem ozola kuplajiem zariem” tas vēl vairāk redzams,” domās dalās Ivars Seleckis. Filmā ir stāsts par kādu latvieti, kurš zemi iznomā vācietim un pats iet pie viņa par kalpu. “Tas ir nebijis gadījums, jo latvietis vienmēr gribējis būt saimnieks savā zemē. Vēlme būt saimniekam ir pazudusi. Ģimene bijusi izvesta, tēvs palicis Sibīrijā, saimnieks jūtas nedrošs pieņemt lēmumus, trūks pašapziņas. Prasījām vīram, ko darīsi, ja tavu zemi piegāzīs ar ķīmiju? Būsi mierā? Neesot tik traki, viņš saka. Cilvēki nedomā.
Saimnieku šķira gājusi mazumā. Arī tirgū būt nav pierasts. Tur bez jušanas neiztikt, bet tās nav. Tirdznieciskais gars lauciniekos nav jūtams, un ir grūti. 2004. gadā ļoti baidījās ņemt kredītus, sak, kā tiksim galā. Tagad tas, no kā baidījās, piepildījies. Zemniekam nav kur palikt, bez piesardzības nevar, ” par filmas varoņiem stāstīja Ivars Seleckis, bet Andris Vanadziņš atgādināja, ka situācijas filmā, tāpat kā dzīvē, parādītas dažādas. “Ir jaunais saimnieks, kuram viss sarēķināts, ir biznesa plāns – būs tik centneru no hektāra un kredītu samaksāšu. Prot izmantot piedāvātās iespējas. Vācietis Talsu rajonā apsaimnieko divus tūkstošus hektāru, gan nopircis zemi, gan nomā. Ārzemnieki laukos – tas vairs nav nekas neparasts,” atzina filmas scenārija autors un piebilda, ka aizvien ir saimnieki, kuri ar mežsaimniecību vai biškopību uztur lopkopību. Interesants ir stāsts par kādu biodinamisko saimniecību Gulbenes pusē, kurā mēslojumu gatavo govju ragos, kurus rok zemē. “Tāda it kā mistika. Kad ragus izraka no zemes un saimniece sāka taisīt mēslojumu, to maisīja noteiktas reizes uz vienu pusi, tad uz otru, debesīs sanāca mākoņi, uzlija lietus, viņa varēja mēslojumu izsmidzināt. Tāda raganu būšana,” atmiņās kavējas filmas autors Ivars Seleckis.
Visos laikos cilvēks dzīvojis, cerot, ka nākotne būs labāka, tāpat bija 1973.gadā. ” Tagad saka – iznīcināja viensētas un sadzina centros. Tā jau nebija. Bija tāds laiks, lauki mainījās, gribējās labāku dzīvi. Esam nofilmējuši, kā mājas nodedzina, ar buldozeru nostumj. Viss tika darīts labākas nākotnes labā,” domās dalās Ivars Seleckis, bet Andris Vanadziņš piebilst: “Tā labākā nākotne ir skumja. “Apcirkņos” redzams, kā Jāņos daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji sanāk kopā pagalmā. Galdam apkārt saliktas meijas. Tā dīvaini, nocērt kokus, uzceļ ciematu, kur nav neviena kociņa, ja grib brīvā dabā pasēdēt pie mājas, cērt meijas.”
” Kādi Latvijas lauki būs pēc gadiem desmit?” pajautāju Ivaram Seleckim.
“To grūti paredzēt. Latvija atšķiras no citām valstīm. Ja vairs govis
nav izdevīgi turēt, kas notiek? Vai visi sēs rapsi? Vai brauks prom?
Tāda ir valsts politika. Biju Holandē zemnieku saimniecībā, viņi slauc govis, mājā sien sieru, pārdod. Bezdelīgas dzīvo pie katra kūts pakša un neviens neuztraucas par kaut kādām normām, noteikumiem. Tas, ka zemnieks Latvijā nedrīkst tirgot to, ko ražo, ir absurdi. Cilvēkiem jādzer piena pulveris, bet svaigu, tikko slauktu nedrīkst. Bet, ja pārtikas cenas turpinās augt, ja pārtikas sāks trūkt, gan atkal laukos sāks saimniekot,” domās dalījās Ivars Seleckis un atgādināja: “Sāk dominēt praktiskais labums, tas bīstami. Ir vajadzīgas arī gaisīgas lietas. Arī globalizācija ir ļoti bīstama. Nacionālās robežas traucē, nacionālās valdības traucē kādam kalnos pieņemt lēmumus, kas viņam nav vajadzīgi. Inteliģencei šodien ir tas pats uzdevums, kas padomju laikā – jārūpējas par tautas saglabāšanu. Kāpēc Igaunijā daudz ko var atrisināt, kāpēc citās valstīs nav tādu problēmu?” Viņš arī pārliecināts – tie, kuri tagad strādā Īrijā, ir aprēķinājuši, ka pēc septiņiem gadiem atgriezīsies. Viņiem būs materiāls pamats, un tad varēs īstenot ieceres. Vietās, kur nav tuvumā lielu pilsētu, jaunatne atgriežas. Tas notiek, bet lēni. Dokumentālists vien nosaka, ja latvieši no Īrijas neatgriezīsies, kas tad piedalīsies vēlēšanās.
Filma drīzumā būs redzama kinoteātros. Tā tapusi gandrīz bez valsts finansējuma. Kā saka Andris Vanadziņš, rīdziniekus lauki neinteresē, tas, kas te notiek, nav aktuāli, nav interesanti. Rīga – tā ir cita valsts, kurai nav nekāda sakara ar laukiem. “Bija interesanti vērot, kā filmu skatās Rīgā un laukos. Filma ir lēna, tajā nav action. Lauku cilvēki to skatās un pat nemana, kā laiks skrien, ” pastāstīja Andris Vanadziņš. “Zem ozola kuplajiem zariem” ir par lauciniekiem, viņu dzīvi, ritmu.
Komentāri