Diriģente Līga Priedīte uz Dziesmu svētkiem brauks kopā ar senioru kori ”Ābele” un jaukto kori ”Tikko”. Abi kolektīvi skatē nopelnīja augstu žūrijas vērtējumu. Diriģente atzīst, ka repertuārs nav viegls, īpaši senioriem grūti paceļams. ”Seniori ne ar varēšanu, bet dziedātgribēšanu panāk to, ko citi kori,” uzsver diriģente un ar gandarījumu atceras svētku virsdiriģenta Māra Sirmā uzslavas dziedātājiem par mirdzošajām acīm. ”Ir svarīgi, kas sēž aiz žūrijas galda. Diriģenti, zinu, kas kuram ir būtisks, to arī īpaši vērtēs. Kā virsdiriģents Jānis Zirnis saka – kā sirdspuksti saskanēs, tāds arī būs vērtējums,” saka pieredzējusī diriģente un turpina: ”Nekad Dziesmu svētkos nav bijušas vieglas dziesmas. Vai Emila Melngaiļa ”Jāņu vakars” ir viegla? Vai vīru korim ”Mūžu mūžos ” nav sarežģīta? Bet to grūtumu koristi mīl, jo jūt to emocionālo stīgu, kas ir šajā dziesmā. Vai kāds ir pārbaudījis, kuras no iepriekšējo Dziesmu svētku dziesmām dzied šodien? Tā ir atbilde, kuras dziesmas, neatkarīgi no sarežģītības, kori dzied labprāt. Dziedot dziedātājs savu izjūtu pieliek klāt, ja mūzika, vārdi viņā neatbalsojas, koris dziesmu atgrūž.” Līga Priedīte atceras, kā savulaik vīru koriem meklēts Dziesmu svētku repertuārs. Haralds Mednis saaicinājis diriģentus, katrs līdzi ņēmis savu repertuāru, tad kopā arī vētījuši, kas skan, kas ne.
”Atceros, Limbažos bija vīru koru skate. Koris stāv uz skatuves, man jāpieiet pie žūrijas galda un jāizlozē dziesma. Izvilku ne to skanīgāko. Pēc skates Leonīdam Vīgneram jautāju, kā koris nodziedāja. Viņš tā paskatījās un noteica: ”Kā? Nevajag tādus… dot dziedāt.” Kopkoris šo dziesmu svētkos nedziedāja,” stāsta Līga, tā dodot atbildi daudziem koristiem, ka prasības un pārbaudījumi ne tikai pēdējos gados tik stingri, un arī to, ka repertuārā bijušas dziesmas, kuras dziedātājiem negājušas pie sirds.
”Jau Leonīds Vīgners rakstīja, ka ne visi virsdiriģenti ir tādi pēc šī vārda jēgas. Ne katrs savās rokās, izjūtās var paņemt kopkori, ne katram kopkoris dod pretī dziesmu. Dūmiņš, Mednis, Vīgners – visi, kuri dziedājuši, viņu roku vadīti, pazīst tās īpašās izjūtas, kad diriģents izvilina skaņu, ” atmiņās kavējas Līga Priedīte un piebilst, ka arī pati salidojumā diriģējusi apvienoto vīru kori un tās izjūtas un gandarījums neizdziest. Nav jau Latvijā daudz dāmu, kuras diriģē vīru korus.
1960. gadā ar konservatorijas absolventes diplomu Līga ieradās Cēsīs. Tūlīt arī piedāvāts būt RCP vīru kora diriģentei. Vēlāk ilgus gadus viņa vadījusi Cēsu mūzikas vidusskolas kori, bijusi kora ”Beverīna” kormeistare, vīru kora ”Cēsis” un kora ”Kopsolis” diriģente. ”Ar Ēriku Derumu sacensties nevaru,” smej Līga Priedīte, jo viņas audzēknis ir sešu koru diriģents. ”1979. gadā Imants Kokars ierosināja, ka rajonā vajag vīru kori. Oktobrī kopā sanāca 12 lauksaimnieki, daudzi no Raunas. Jau nākamā gada martā bija skate, un tikām uz finālu, bet 1980. gada Dziesmu karos ar ”Ķekavu” un ”Carnikavu” dalījām 3.vietu, pēc pieciem gadiem bijām pirmajā vietā. Ieguvām Tautas kora godu,” stāsta Līga un atzīst, ka vienmēr atceras Imanta Kokara teikto, ka pēc diriģenta uznākšanas var pateikt, ko vērts gaidīt no kora uzstāšanās. Ar katru savulaik vadīto kori saistās dziesmoti panākumi, kopā būšana, braucieni pasaules ceļos.
”Padomju laikā ar koriem esmu izbraukājusi visas tālaika brālīgās republikas. Tie ir iespaidi, kuri neizbālē. Palapoju albumu, ataust atmiņā kalni, labsirdīgie un atklātie cilvēki,” stāsta diriģente. Bet 1995. gadā ar kora dziesmām ceļasomā sākusies Eiropas zemju iepazīšana. Tad tika rīkoti Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētki. Tajos vīru kori piedalīties nevarēja. Tad radās ”Tikko”. Ar šo kori Līgai izdzīvoti dvēseliski mirkļi konkursos un koncertos. ”Tā man bijusi milzīga balva – dzīvot starp cilvēkiem. Tik daudz pasaulē gūts prieka. Ar savējiem kopā pasaule iepazīta. Ja nebūtu diriģente, vai tik daudz piedzīvotu,” ar prieku acīs saka diriģente un stāsta par brīnišķīgo braucienu uz Norvēģiju, kur pēc uzstāšanās baznīcā skanējusi aplausu vētra, kā, saviļņota un gandarīta, gājusi paklanīties. Cits stāsts ir par konkursu Sopotā, kur dzirdēts fantastisks filipīniešu koris.
Dziesmu svētki diriģentam ir tāds neliels atelpas brīdis. Bet ja esi vadītājs vairākiem kolektīviem? ”Šie vārdi: “Diriģent, kad būsiet pie mums?” ir tik sāpīgi. Protams, katram korim gribas, lai diriģents ir ar viņiem. Kad būšu pie ”Tikko”, kad pie ”Ābeles”, nezinu. Un visgrūtāk ir gājienā,” gluži praktiskas problēmas atklāj Līga Priedīte. Viņa arī pauž prieku par gaidāmajiem svētkiem un ar īpašu nepacietību gaida noslēguma koncertu ar lielo sadziedāšanos. ”Repertuārā jābūt dziesmām, kuras kopā sadziedāt. Cik nepatīkams bija brīdis Skolēnu Dziesmu svētkos – koncerts beidzas, bērni grib vēl dziedāt, bet neko citu nemāk, kā tikai svētku repertuāru. Sāka atkārtot. Ir visiem jāmāk tādas pēcdziedāšanas dziesmas. Kopā dziedāšana dara brīnumus. To zina katrs korists, kurš kaut reizi bijis Dziesmu svētkos,” saka diriģente Līga Priedīte un piebilst, ka svētkos tik labprāt savu balsi izloka līdzi virsdiriģentu žestiem.
Komentāri