Pēdējos gados Cēsu rajonā krasi samazinājies mājās apmācāmo bērnu skaits, jo radītas vēl nebijušas iespējas arī rūpju bērniem būt vienaudžu vidū, apmeklēt skolu vai bērnudārzu.
Iespēja iekļauties izglītības vidē dota bērniem ar kustību, redzes, dzirdes un garīgās attīstības traucējumiem. Īstenojot bērnu integrēšanas projektus, pedagogi guvuši padziļinātas zināšanas, veidota materiālā bāze un metodiskie materiāli. Pieaugušie guvuši pieredzi, sadarbojoties ar Zviedrijas un arī Krievijas kolēģiem. Konstatētas arī nepilnības valsts likumdošanā, kas traucējušas pašvaldībām nodrošināt straujāku iekļaujošās izglītības attīstību.
Starptautiskā UNESCO organizācija aprīlī bija izsludinājusi pieredzes nedēļu “Izglītība visiem”, kurā aicināja pievērsties tieši iekļaujošās izglītības jautājumiem. Atsaucoties UNESCO aicinājumam, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Cēsu filiāle vidzemniekiem rīkoja diskusiju par iekļaujošo izglītību, pulcinot valsts, pašvaldību un izglītības iestāžu darbiniekus, studentus un starptautiskā projekta “Bērnu ar speciālām vajadzībām integrēšana” partnerus.
“Nemeklēt bērnā to, kā nav, bet meklēt un attīstīt to, kas ir,” tā iekļaujošās izglītības būtību īsiem vārdiem raksturoja RPIVA profesore Zenta Anspoka, starptautiskās programmas Communities of Practice Latvijas grupas locekle. “Iekļaujošā izglītība nav nekas īpašs. Tā var tikt īstenota katrā izglītības iestādē, klasē, jo, citiem vārdiem, tā ir laba izglītība, kurā tiek izrādītas rūpes ne tikai par bērniem ar veselības traucējumiem, bet arī rūpes par ikvienu bērnu, lai neviens neciestu etniskā, reliģiskā, sociālā vai ekonomiskā statusa dēļ.”
Konferences dalībnieki iepazinās ar vairākiem piemēriem, kā Cēsu rajona skolās strādā pedagogi, ikdienā īstenojot humānas idejas. Par pieredzi stāstīja skolotāja palīdze Vita Zeilāre no Cēsu pilsētas pamatskolas, skolotāja Ija Brammane no Rāmuļu pamatskolas, skolotāja un logopēde Judīte Beķere no Jaunpiebalgas vidusskolas, speciālās izglītības skolotājas Elita Bernāte un Agrita Sniķere no 2. pamatskolas.
“Šovasar Jaunpiebalgā būs kursi, kuros ikviens skolotājs gūs zināšanas, kā strādāt ar klasi, ja tajā mācās arī rūpju bērns. Mans nedzirdīgais audzēknis, kurš diezgan veiksmīgi apguvis sākumskolas vielu, tagad pāries uz pamatskolu. Viņš arī turpmāk varēs mācīties starp vienaudžiem,” par panākumiem pastāstīja J. Beķere.
Skolotāji diskusijā neslēpa, ka daudz enerģijas veltījuši, lai veicinātu bērnu integrāciju, bet saskata problēmas, kas to kavē, piemēram, atbilstošu metodisko materiālu, mācību grāmatu un līdzekļu trūkumu. Vairāki skolotāji uzsvēra, ka valstij jāatrod iespējas skolās rīkot profesionālu darbu ar vecākiem. “Rūpju bērnu vecākiem trūkst zināšanu par to, kā ģimenē rīkoties, ja bērns ir citāds, vecākiem nepieciešama arī speciālistu palīdzība, lai pieņemtu jaunos apstākļus, kad bērns iekļaujas skolā,” vērtēja Vita Zeilāre.
Cēsu domes izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina uzsvēra, ka kopā ar rajona padomi pēdējos gados paveiktais iekļaujošajā izglītībā noticis, gan smeļoties zināšanas Zviedrijā, gan pieņemot lēmumus intuitīvi. “Valsts vēl nav formulējusi iekļaujošo izglītību Izglītības likumā, tāpēc Latvijā tas vēl ir samērā jauns jēdziens. Likumdošanā trūkst arī precizitātes sistēmai – nauda seko bērnam,” uzsvēra L. Kokina, analizējot, ka valsts par katru bērnu, kas apmeklē speciālo internātskolu, tērē krietni vairāk līdzekļu, nekā nodrošinot bērna invalīda iekļaušanos pašvaldības vadītā vispārizglītojošā skolā. “Taču valsts nevar neredzēt tos ieguvumus, ko jau devusi iekļaujošās izglītības procesu veicināšana,” sacīja L. Kokina, pie ieguvumiem minot sabiedrības attieksmes maiņu pret invalīdiem, iespēju ģimenēm ar rūpju bērniem uzlabot dzīves kvalitāti, iespējas bērniem skolā būt starp veselajiem vienaudžiem, justies pieņemtam sabiedrībā.
Diskusijas dalībnieki sprieda, ka iekļaujošā izglītība nākotnē mazinās vecāku pieprasījumu pēc vietām sanatorijas internātskolās, jo pieredze liecina, ka vājredzīgi, vājdzirdīgi skolēni, bērni ar kustību un garīgiem traucējumiem, neiroloģiskām saslimšanām, arī astmas slimnieki var iekļauties vispārizglītojošā skolā. Atliek vien tam radīt materiālus apstākļus, klašu skolotājiem palīgā dot atbalsta personas, pedagogus saliedēt jaunajā darbā, strādājot komandā.
Biruta Dambīte, Cēsu rajona medicīniski pedagoģiskās komisijas vadītāja, uzsvēra, ka rajonā jau astoņās vispārizglītojošās iestādēs ir licencētas 11 iekļaujošās izglītības programmas, tāpēc par 90 procentiem samazinājis mājās apmācāmo bērnu skaits. Piecu gadu laikā, kopš Cēsu rajons iesaistījies starptautiskā, zviedru vadītā projektā, 87 rajona pārstāvji piedalījušies speciālās izglītības semināros. “Zviedru dotās zināšanas, ko esam varējuši pielāgot saviem apstākļiem, ir veiksme iekļaujošās izglītības attīstībai, tāpat kā rajona padomes atbalsts procesa virzībai, izglītības iestāžu vadītāju izpratne, skolotāju un speciālo skolotāju pašaizliedzīgs darbs,” sacīja B.Dambīte. Viņa vērtēja, ka pēdējos gados arī valsts likumdošanā sagaidītas pirmās pozitīvās izmaiņas.
Komentāri