Agrais un siltais pavasaris paticis stropu saimniecēm. Dravnieki jau izpētījuši, ka mājiņās krājas ziedputekšņi, tiek audzēti peri un būs medus.
Jaunpiebalgas pagasta “Plienkalnu” saimniece Aina Kaimiņa stāsta, ka cita prieka un darba viņai nav, kā drava un kūts. Tieši šopavasar, kad redzams, ka deviņas bišu saimes labi pārziemojušas, ir domas par biškopības attīstīšanu un ardievu teikšanu raibaļām, jo piena iepirkuma cena tā kritusies, ka, turot trīs govis, sanāk nevis pelnīt, bet piemaksāt, lai piena devējas paēdušas, apkoptas un siltumā.
“Mums bija jau 30 bišu saimes, bet pagājušajā ziemā aizgāja bojā. Ja tā nebūtu noticis, tad noteikti iztikšanu pelnītu tikai ar medu. Tagad vēl jāpiedomā. Mums ir bioloģiskā saimniecība. Tas nozīmē, ka bitītes arī barojam ar medu, no cukura ne vēsts. Par medu pērn jau prasīju vien desmit latus par trīslitru burku. Gribētāju netrūka, un droši vien šogad būs tāpat. Vasarā burkas stāv noliktas rindā, uz tirgu nav jābrauc,” sprieda Aina Kaimiņa un piebilda, lai arī biškopība jau kopš bērnības ir viņas vaļasprieks, šogad medus cenu nāksies celt, jo dārdzība neiet garām arī bitenieka namdurvīm.
“Labi, ka saņemam platību maksājumus. Te zeme ir sliktāka, tāpēc valsts piemaksā. Citu ienākumu nav, tikai no saimniekošanas mājās. Vīram ir pensija, bet man to laiku tikai stiepj garumā, pie pensijas netieku, bet citu darbu manos gados vairs nedarīšu, tāpēc no rīta līdz vakaram svaigā gaisā. Bitēm nepatīk, ka viņas traucē, bet pret apraudzīšanu neiebilst,” smaidīdama stropa dzīvi mums atklāja Aina un dalījās sapņos- ja būtu jaunāka, tad viņa būtu lielā biteniece un varbūt pat strādātu ar simts saimēm. Vai nebūtu par grūtu?
“Cilvēks daudz no bites varētu mācīties. Tik darbīgu otru radību uz pasaules nezinu. Ja paskatīsieties, redzēsiet, tagad katra atlido pie stropa dzeltenām, dzeltenām kājiņām. Tie ir ziedputekšņi. Cilvēki saka, ka viņi ir gudri, bet propolisu tā arī neviens nav uztaisījis, bet bitīte bez zinātnes to dabū gatavu,” tā čaklos darba rūķus lielīja dravniece un stāstīja, ka atšķiras arī bišu raksturs. Aina zināja teikt, ka zaļajā mājiņā bites ir mierīgākas, zilajā straujākas. Stropi zālienā, saules pusē pie “Plienkalniem”, krāsoti vairākos toņos. Tas ne tikai smukumam, bet arī tādēļ, lai saime ātrāk atrod savu stropu, kad ar smagajām dabas veltēm uz kājiņām atgriežas no kilometriem tālā lidojuma.
“Bišu dzīve ir ļoti interesanta. Stundām varu lasīt grāmatas, stundām, īpaši, kad kādi kreņķi uz sirds, varu sēdēt pie stropa un vērot bitīšu sadzīvi. Vienmēr nodomāju – laikam nekad taču nepiekūst, nekad nav noskumušas. Un nav tām ne svētku, ne brīvdienu. Tās ir dabas daļa. Jā, ja cilvēks tā spētu,” filozofiski uz lietām paraudzījās Aina un priecājās, ka viņai mūžā paveicies bišu pasauli iepazīt. Vīrs Ivans no bitēm baidoties, ejot pat ar līkumu stropiem, jo jaunībā kārtīgi sadzelts. Ivans piepalīdzot pie medus sviešanas, kad kāres jau istabā, bet bišu sanēšana kā neatkārtojama mūzika ik dienas priecē saimnieces sirdi.
Komentāri