Mātes dienai veltītais koncerts ar Raimondu Paulu pie klavierēm piektdienas vakarā Cēsīs atgādināja zvaigžņu lietu divu stundu garumā.
To bija lemts dāvināt vairāk nekā 800 Cēsu rajona skolēniem un saņemt dāvanā ap 1500 skatītājiem. Skanēja tautā tik iemīļotās Raimonda Paula dziesmas bērnu un jauniešu koru, kā arī jauno solistu lieliskā izpildījumā. Dziedātprieks un lepnums par talantīgiem bērniem bija pārņēmis koncerta daudzos skatītājus. Tie negribēja šķirties pēc atkārtoti nodziedātām dziesmām “Teic, kur zeme tā”, “Sanāciet, sadziediet”. Dziedāšana raisīja kopības un laimes sajūtas. Tas arī bija būtiskākais, ko māmiņas un vecmāmiņas saņēma šajos svētkos.
“Svētku ieceres pilnībā īstenojās. Tik emocionāls koncerts – bērnības, jaunības un brieduma gadu attēlošana – rajona koriem izdevās pirmo reizi,” vērtēja svētku producente un diriģente Ilga Šķendere. Režiju ar moto “Caur tavu sirdi es tveru saules starus, māmulīt…” veidoja Ginta Traine. Koncerta sākuma daļā, kad skaisto bērnību ar dziesmām “Kad man maziņam”, “Pasaciņa” izdziedāja jaunākie dalībnieki, košo saulīti virs viņu galvām izgaismoja ne vien prožektori, bet arī pa logu iespīdējušie pavasara saules stari. Bērnu sirdis līksmas darīja skatītāju labvēlības aura. Par to, lai koncerts kļūtu neaizmirstams, šoreiz parūpējās solisti. Viņu balsis ielīksmoja klausītājus. Par vakara dziedošo pērli kļuva piektklasnieks, Valmieras pamatskolas zēnu kora dalībnieks Kristaps Ivanovs, kura solo dziedājumu dziesmā “Tēvs, māmiņa” zāle noklausījās ar aizturētu elpu un ar aplausiem lūdza atkārtot. Iepriecinoši bija dzirdēt cēsnieku, jauno vokālistu lieliskos priekšnesumus. Uzstājās Elīna Lejniece, Elīza Cekule, Inese Stupele, Jana Simkeviča, Kristaps Krafte un Mārtiņš Ruskis. Viņu paveiktais darbs solo stundās vainagojās ne vien ar klausītāju sajūsmu, bet arī maestro Raimonda Paula atzinību.
Koncerta noskaņas lustīgākas vērta rajona četru tautas deju ansambļu klātbūtne un, vērojot aizrautību dejā, izdomu horeogrāfijā, varēja tikai vēlēties, kaut zālē būtu bijis vēl vairāk vietas, jo dejotāju, tāpat kā dziedātāju rajonā ir vairāki simti.
R.Paula klātbūtne svētkus darīja svinīgākus jau ar maestro ienākšanu zālē, kad skatītāji viņu sveica, kājās stāvot, un ar dziesmu lielisko pavadījumu, kurā maestro apliecināja radošu spēku, ko komponists dāvāja ar meistarīgo instrumenta spēli, reizēm aizstājot veselu orķestri.
Jau pierasts, ka ar Cēsu rajona padomes un Cēsu domes atbalstu, piesaistot arī sponsorus, rajona skolēniem vasaras sākumā Pils parka estrādē ir iespēja satikties Dziesmu un deju svētkos. Šajā mācību gadā notika gatavošanās veltījuma koncertam mātēm. Ideju autoriem laiks gatavot jaunas ieceres, jo tik skaistu svētku tradīcijas ir jāturpina.
Pārdomās par dziedāšanu un svinēšanu dalās Raimonds Pauls:
– Ar gandarījumu piedalījos Cēsīs sarīkotajos dziedāšanas svētkos. Ar prieku dziedāja koristi, viņiem piebalsoja skatītāji. Cēsīs ir iesākta laba tradīcija – ļaut bērniem uz skatuves būt kopā ar dziesmu autoru. Tas veido attieksmi pret dziedāšanu. Dziedāšanas tradīciju veidošanā pamatu ieliek ģimene un skola. Parasti no skolas gadiem atceramies vienu spilgtu skolotāju. Labi, ja tas būtu dziedāšanas skolotājs, kurš šodien skolā, ja runājam atklāti, ir ne sevišķā cieņā. Tomēr es nenoveltu visu uz apstākļiem un valdību. Daudz kas atkarīgs no personības. Kāpēc daļā skolu var darboties lieliski kori, kamēr citur tādu nav? Pašiem jādara. Lietā jāliek entuziasms.
Obligātās kora stundas ir kā koks ar diviem galiem. Kā mūziķis zinu, ja slikti pasniedz dziedāšanu, nav vērts uz to iet. Skolotājam nevajag aizmirst, ka ir jauns laikmets, jauna tehnika un informācija. Skolotājam jādzīvo laikam līdzi, jābūt informētam par to, kādu mūziku jaunieši klausās un, kā redzam uz ielām, tad to dara daudzi.
Protams, vadošo darbinieku ieinteresētībai procesu virzībā ir liela nozīme. Ne velti Cēsīs ik gadu var notikt bērnu koru koncerti, dziesmu svētki. Jaunā paaudze ir tā, kura nākotnē veidos un piepildīs lielos Dziesmu svētkus. Dievs dod, lai interese par šiem svētkiem, kas tagad vērojama, arī pēc Dziesmu svētkiem neizgaistu. Man šķiet svarīgi, lai svētkos tauta sajustu spēcīgu, dziesmas izraisītu emocionālo lādiņu, cilvēkos atvērtos emocijas.
Domājot par Dziesmu svētkiem nākotnē, esmu optimists. Varbūt šobrīd pārāk profesionāli Latvijā pieejam koru dziedāšanai, svētku rīkošanas iecerēm. Varbūt paliekam pārāk gudri un aizmirstam, ko mēs patiesībā gribam dziedāt. Patiesību parāda saviesīgi pasākumi. Dziedātāji mēs esam bijuši un, ceru, būsim.
Komentāri