Ceturtdiena, 3. aprīlis
Vārda dienas: Daira, Dairis, Daiva, Daivis

Viesos pagastā

Iveta Rozentāle
15:16
02.08.2024
185
Studija (4)

Radoši. Daļa no Tautas lietišķās un tēlotājas mākslas studija “Piebaldzēni”: adītāja Vija Ceruse (no kreisās), mālotāja Ilze Kārkliņa, vadītāja Irita Lukšo, mālotāja Ramona Zariņa, metāla rotu izgatavotāja Daina Bērzone un audēja Maija Apsīte.

Mācās, kopj tradīcijas un kļūst par meistariem

Amatniecībai Piebalgā ir sena vēsture, no senām dienām Piebalgā zināmi linu audēji un keramiķi, ar laiku piebaldzēni apguva arī tamborēšanu, adīšanu, plašāka tekstila aušanu.

Ar mērķi atjaunot amatniecības tradīcijas, apzināt un kopt kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī ar radošajiem darbiem veidot jaunas, šī laika vērtības, balstītas latviskās dzīvesziņas mantojumā, ētikā un estētikā, pirms desmit gadiem māksliniece Sandra Strēle Jaunpiebalgā radīja Tautas lietišķās un tēlotājas mākslas studiju “Piebaldzēni”. Tagad studija darbojas Jaunpiebalgas kultūras centra paspārnē, saņemot darbībai pašvaldības finansējumu, kā arī dala telpas ar Jaunpiebalgas Mākslas un mūzikas skolu.

Tagad studiju vada tautas daiļamatu meistare Irita Lukšo. Studijā darbojas tekstila darbnīca, kas ir Iritas Lukšo pārziņā, keramikas darbnīcu vada Einārs Dumpis, rotu darināšanas/metāla darbnīcu Oskars Rozenblats. Studijas dalībnieku darbi regulāri ir izstādīti Dziesmu un deju svētku izstādēs. Ik gadu tematiskā izstādē paveiktais skatāms pagasta kultūras nama izstāžu zālē “Velves”. Arī šogad, kad Piebalga svin astoņsimtgadi, studija gatavo izstādi “No Prebalge līdz Piebalgai”. Līdztekus studijai Jaunpiebalgā aktīvi darbojas radošās glezniecības kopa, izstādēs skatāmi arī tajā radītie darbi.

Par studijas nozīmi ar “Druvu” sarunājās vadītāja Irita Lukšo, audēja Maija Apsīte, adītāja Vija Ceruse, mālotājas Ilze Kārkliņa un Ramona Zariņa, metāla rotu izgatavotāja Daina Bērzone.

Apgūt prasmes, parādīt sevi un kopt Piebalgas kultūru

Irita Lukšo teic, ka studijas radītājai Sandrai bija sapnis par piebaldzēnu radošo telpu: “No viņas var mācīties – ja sapņo lielus sapņus, tad tos arī izdosies īstenot.” Irita piebilst, ka ne visur novadā ir šādas studijas, turklāt Jaunpiebal­gas studija ir īpaša ar to, ka tajā ir dažādi amatnieki: “Citur tāda formāta nav.”

Studijā ir iespēja apgūt amatniecības prasmes, ar laiku kļūstot pašam par amatnieku, vērtē I.Lukšo. “Dalība studijā ir arī sevis parādīšana, un ne tikai piebaldzēniem patīk to darīt. Un vēl tā ir Vidzemes kultūras kopšana. Kur gan citur, ja ne Piebalgā – Vid­zemes centrā – kopt Vidzemes kultūru?” retoriski vaicā I.Lukšo. “Mēs mācāmies un saglabājam vidzemniekiem raksturīgo.”

Vadītāja secinājusi, ka laukos studijā darbojas ļoti dažādi cilvēki: “Ar dažādu izpratni un dzīves pieredzi. Tāpēc vadītājam nav vienkārši, pamatā ir jāstrādā individuāli, jāsaredz, kas kuram patīk, kas padodas, un jāvirza tajā virzienā. Es saku saviem skolēniem – zināšanas ir tās, kas iedod brīvību. Tās palīdz saprast un noformulēt, ko es gribu un kā to izdarīt. Gudrība nāk tikai darot. Un zināšanas ļauj sapņot. Lielākā vērtība, ka apgūto cilvēks izlaiž, izdzīvo caur sevi, radot jau savu darbu. Mēs arī strādājam tā, lai tas, ko radām, būtu ne tikai kultūrvēsturiskā mantojuma apliecinājums, bet lietojams šodien. Tādi darbi būs arī izstādē – šķīvji, rotas, apģērbs. Tas krāšņo vidi, kurā dzīvojam.”

Kopā būt un radīt

Daina Bērzone pastāsta, ka rotu izgatavošanu izvēlējās tāpēc, ka viņas darbs līdz pat aiziešanai pensijā būtībā bija saistīts ar tiem pašiem instrumentiem, viņa bija zobu tehniķe. Kad pirmo reizi pamēģinājusi lodēt, vadītājs uzreiz redzējis, ka tas jau darīts: “Mani uz studiju aicināja arī, kad strādāju, bet nepietika laika. Pensionē­joties dzīvojos pa māju, un mūzikas skolas vadītāja Aija uzrunāja, lai nāku. Pirmajā reizē darbnīcā nevarēju saprast, ko taisīt, bet Oskars visu ierādīja, paskaidroja. Viņš ir ļoti zinošs un prot izstāstīt un saprasties gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Ļoti pateicos Oskaram, ka viņš māk ieinteresēt un ļoti neuzbāzīgi parāda, kā izdarīt labāk un vieglāk, viņš ar cilvēkiem strādā ļoti iejūtīgi. Tā tapa pirmie darbi, tad jau sakta, ko izvēlējās Dziesmu svētku izstādei, un tad jau āķis bija lūpā. Vēlāk jau izgatavoju gredzenu, ko pati nēsāju. Man ļoti patīk, ka manos gados ir, kur aiziet, ka varu apgūt ko jaunu. Bet vēl man ļoti iepatikās mūsu kompānija, jo te ne tikai darbojamies, te komunicējam. Cilvēki atbrauc no dažādām vietām, mums ir, par ko parunāties.”

Ilze Kārkliņa arī uzsver kopā būšanas nozīmi: “Ir dienas, kad atnāc uz mālošanu, nesaproti, ko šodien darīsi, aprunājies, esi kopā ar citiem, un domas raisās. Dažkārt šķiet, varētu arī neierasties uz nodarbību, bet tomēr ir sajūta, ka jāaizbrauc. Un varbūt kādam šajā dienā vajag satikt tieši tevi, viņš sadzird to, kas šobrīd dzīvē vajadzīgs, lai kļūtu vieglāk. Līdztekus zināšanu apguvei mēs arī sniedzam cits citam cilvēcīgu atbalstu. Un arī katrs meistars ieņem savu vietu, katrs ir īpašs, no katra var mācīties kaut ko savu. Studija ir kā pakāpiens, no kura izaug meistari, piemēram, izveidojušās vairākas labi zināmas keramiķes.” Ilze pastāsta, ka, izvēloties, kuras prasmes studijā pilnveidot, izvērtējusi, ka aušana ir par lēnu, tāpēc izraudzījās keramiku: “Mēs esam zemes cilvēki,    dzīvojam uz zemes, māls ir no zemes nācis, un radīšanas procesā piedalās visas stihijas – zeme, ūdens, gaiss, uguns. Tur ir kaut kāda maģija, ko nevar pat vārdos izteikt. Es nezināju, ka būšu mālotāja, bet te sajutu visvairāk savas dvēseles izaugsmei.”

Ramona Zariņa pastāsta, ka atnāca uz keramikas nodarbībām septembrī, bet šogad mājās jau    uzbūvēts ceplis: “Pirms tam biju mēģinājusi visu ko, tad kādus desmit gadus nebiju darījusi neko. Bija jāpaiet 25 gadiem, lai saprastu, ka keramika tiešām ir man. Atnākot uz Jaunpiebalgu, nolēmu iemācīties virpot. Un tas ir izdevies. Esmu sapratusi, ka katrai lietai ir savs laiks, kad var realizēties vieglāk. Ja zina mērķi, tad viss notiks tam par labu. Man tas bija brīdis, kad tiešām nolēmu nākt darboties ar mālu. Tad visi pārējie apstākļi salikās – mums ir ļoti labs un zinošs pasniedzējs, kurš dalās ar informāciju. Tik jautā, un viņš tev visu dod, pamudina tā, ka saproti, tev izdodas un gribas iet dziļumā.”

Sarunas dalībnieces izceļ Vijas Ceruses tapinātos cimdus, kuros jūtams adītājas rokraksts. Irita vērtē: “Vija ir mūsu izcilā adītāja, viņa ada ļoti līdzsvaroti, piemēram, ar it kā vienkāršiem paņēmieniem izveido greznu valnīti.” Adītāja piekrīt: “Jā, lai ir interesanti. Man ļoti patīk latviskie musturi, raksti – akas, auseklīši.” Bet Irita papildina: “Tas smalkums ir raksturīgs vidzemniekiem, krāsu izjūta, spēja toņus salikt tā, lai tie viens otru izceltu.”

Parādīt vērtību bērniem

Ilze uzsver, ka galvenais ir darīt, nepazaudēt radošo dzirksti, vēlmi izmēģināt, izdarīt savām rokām: “Man aug meitas, un es priecājos, ka viņas redz, gan kā es darbojos, gan kā citi apkārtējie savām rokām darina skaistas lietas. Ļoti svarīgi, lai mēs šīs prasmes un tradīcijas iznestu līdz nākamam laikam. Tās ir jāsargā, ņemot vērā šo tehnoloģiju pilno ikdienu.”

Studijas dalībnieces atzīst, lai gan ne vienmēr ir ērti, ka nodarbības notiek tajās pašās telpās, kur mākslas skola, tas ir ļoti vērtīgi. Ilze teic: “Mazie redz, ka keramika, šūšana nav tikai tas, ko liek skolotājs, bet ka arī Lienītei mamma ir atnākusi un ar visu nopietnību ir tajā iekšā, tas ir kaut kas svarīgs.” Un Daina priecājas, ka Jaunpiebalgā katram, kurš vēlas mācīties, neskatoties uz vecumu, – mazam un lielam -, ir tāda iespēja. “Bērni redz, ka ir iespēja attīstīt savus talantus,” tā Daina. Maija pamanījusi, ka bērni, kas mācās aust uz savām mazākajām stellēm, ar nepacietību gaida, kad varēs darboties pie lielajām. Irita atzīmē, ka šāda vide – mākslas skola, studija – ļauj izmēģināt dažādas lietas un saprast, kura ir tavējā.

Radīt no zināšanām, savām un citu

Maija Apsīte ir viena no aušanas darbnīcas “atslēgas” cilvēkiem – ne tikai rada savus darbus, bet vienmēr ir atsaucīga un izpalīdz ar padomu pārējām audējām. Pašai vislabāk patīk strādāt ar linu. Viņa pastāsta: “Esmu izaugusi Jaunpiebalgas dzirnavās, mamma un vecmāmiņa bija audējas, arī mans darbs ar to bijis saistīts. Aušana prasa lielu pacietību – idejas izdomāšana, uzzīmēšana, izrēķināšana, pēc tam vēl apdare.” Irita piebilst, ka aušana disciplinē cilvēku, bet Maija teic: “Aušanas laikā nevari domāt ne par ko citu. Aušana ir labākais laika pavadīšanas veids.” Irita padalās arī ar ļoti īpašu tradīciju: “Kad tiek gaidīts bērniņš, viens celiņš stellēs tiek atbrīvots un vecāmamma, labas domas domājot, auž bērniņam speciālu lakatu aizsardzībai. Tajā pēc piedzimšanas bērniņu ietin kā samīļojot.”

Gan pati turpina mācīties, gan citiem sniedz savas zināšanas    adītāja Vija Ceruse. Viņa arī padalās, ka Piebalgas svētku izstādē būs viņas cimdi ar nosaukumu “Mana svētdiena”: “Un domāju, tāda – gaiša, mīksta un silta – mana svētdiena tiešām ir. Piedzīvoju to laiku, kad adu tik, cik gribas un ko gribas. Un tieši adīt cimdu man patīk visvairāk. Esmu piebaldzēniete paaudžu paaudzēs, pati adu, pati izdomāju rakstu, manuprāt, to var saukt par Piebalgas adījumu.”

Irita Lukšo, daloties savā pieredzē, uzsver: “Cilvēkiem, kuri padziļināti apgūst zināšanas un prasmes, kādudien pienāk brīdis, kad ir tik daudz uzkrāta, ka ar to ir jāsāk dalīties.” Vija piebilst: “Man šķiet, ka Piebalgā ir daudz ļoti radošu cilvēku. Man gribētos, lai viņi vairāk nāktu laukā no mājām, lai lepotos ar to, ko izdarījuši, vairāk rādītu, un līdz ar to mācītos citi, jo tā iegūst visi. Mēs studijā apmaināmies zināšanām un prasmēm, bet ir daudzi, kuri mājās rada ļoti skaistas lietas, no kuriem arī varētu mācīties.”

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Jubilejas amatiermākslā

14:58
01.04.2025
24

Teātrim Cēsīs – 150 Starptautiskajā Teātra dienā ar muzikālu izklaidējoši informatīvu pirmizrādi “Lai top izrāde!” jeb teātrim Cēsīs 150 Cēsu Teātris aicināja ieskatīties izrādes tapšanas gaitā – lugas lasīšanā, tekstu apgūšanā, tērpu izvēlē, rādīja ģenerālmēģinājuma un pirmizrādes norisi. To visu caurvija vēstures fakti par teātri, kurš arvien bijis viens no pazīstamākajiem amatierteātriem Latvijā. Ar Cēsu […]

Valsts aizsardzība

14:52
01.04.2025
39

Maijā arī Cēsu novada teritorijā norisināsies plašas militārās mācības – “Kristāla bulta 2025” Maija sākumā Vidzemē, tostarp arī Cēsu novada teritorijā, risināsies vērienīgas militārās mācības “Kristāla bulta 2025”. Lai informētu Vidzemes iedzīvotājus par to norisi, pagājušajā piektdienā Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes militārajā bāzē “Ādaži” rīkoja tikšanos ar žurnālistiem. Tajā piedalījās arī NATO sabiedroto spēku […]

Identitāte. Tautastērps

21:03
28.03.2025
36

Katrs meistars atstāj savu rokrakstu Foto: Aija Jansone, Dagnija Kupče. “Piebalga ir, bija un būs”, Aušanas darbnīca “Vēverīšas”. 2014 Dziesmu svētku gājiens ir latviešu tautastērpu parāde. Katrs novads lepojas ar savām krāsām un rakstiem un kopā veido Latvijas identitāti. Kā ikdienas tērpi kļuva par mantojumu, ar ko lepojamies, kā tie gadsimtu gaitā mainījās, kā tos valkājam šodien, […]

Civilā aizsardzība

20:45
28.03.2025
166

Izstrādāts likumprojekts un paredzēts finansējums patvertņu ierīkošanai Valdība apstiprinājusi Iekšlietu ministrijas izstrādāto likumprojektu “Grozīju­mi Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā”. Tas paredz un nostiprina likumdošanā patvertnes jēdzienu, nosaka obligātu patvertņu izbūvi atsevišķām ēku grupām, kā arī nosaka regulējumu patvertņu izveidošanai, pielāgošanai un izmantošanai militāra konflikta, kara vai katastrofas gadījumā. Patvertne ir būve vai tās daļa, […]

Krājaizdevu sabiedrības. Vai attīstīsies

11:06
25.03.2025
61

Finanšu ministrija sadarbībā ar Latvijas Banku un kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību  (KKS)  sektoru izstrādājusi un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā iesniegusi Krājaizdevu sabiedrību likuma grozījumu priekšlikumus, lai KKS, kuras to var un vēlas, varētu uzsākt plašāka juridisko personu loka kreditēšanu. Pašlaik Latvijā darbojas 23 KKS, kas pārvalda aktīvus 29,7 miljonu eiro apmērā. Krājaizdevu sektors ir neviendabīgs. Piecu […]

Identitāte. Vārds, nosaukums, zīmols

21:19
21.03.2025
32

Uzņēmējiem, radot pārtikas produktus, ļoti būtiska ir nosaukuma izvēle. Daļa izvēlas produkta un pat uzņēmuma nosaukumā ietvert vietvārdu, tā to izceļot un kļūstot par daļu no apdzīvotās vietas identitātes. Restorāns “Pavāru māja” Līgatnē atrodas vēsturiskajā dzemdību namā, produktu uzglabāšanā tiek izmantoti senie Līgatnes smilšakmens pagrabi, ēdienu gatavo no sezonā pieejamiem produktiem. Piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Straupe” […]

Tautas balss

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
11
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
24
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Raiņa un Piebalgas ielas krustojumā jāuzmanās

14:00
27.03.2025
39
11
Ģimnāzijas ielas apkaimes iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Raiņa un Piebalgas ielas satiksmes aplī, gan autovadītājiem, gan gājējiem vairāk jāuzmanās. Savā izremontētajā skolā Ģimnāzijas ielā pagājušajā nedēļā atgriezās ģimnāzisti, tagad īpaši rītos kustība te ļoti liela. Turklāt laiks kļūst aizvien siltāks, jaunieši brauc ar skūteriem, velosipēdiem, kuru ziemā gandrīz nav, tāpēc situācija saspringta. Arī skolēnu vecākiem vajadzētu bērniem atgādināt, ka pa iet­vi […]

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
24
1
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
41
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Sludinājumi