Vieno piederība Raunai un pagasta skolai

2025.gada vasara.

Raunas skolai piederīgie gatavojas salidojumam.

“Tā ir atkalredzēšanās pēc īsāka vai ilgāka laika. Bet ne tikai. Daudziem tā ir atgriešanās mājās, dzimtajā vietā, kur sevi saucam par raunēniešiem, satiekam tos, ar ko kopā mācījāmies. Mūs vieno piederība Raunai un skolai. To neaizmirstam,” saka Raunas Kultūras centra vadītāja, Raunas skolas absolvente Linda Vecgaile un uzsver, ka salidojumam dots vienkāršs nosaukums “Toreiz un tagad”, bet tas ietilpina atmiņas un pārmaiņas.

Linda Zūdiņa, Raunas pagasta pārvaldes vadītāja, skolas absolvente, atgādina, ka skola nav vieta, kur var iegriezties garāmejot un paskatīties, kā tur izskatās. Gan bijušie darbinieki, gan absolventi salidojumā var redzēt, kādas pārmaiņas notikušas pa tiem gadiem, kamēr viņi te nav bijuši. Novērtēt attīstību,” teic L.Zūdiņa.

Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plētiena uzsver, ka tas, kas notiek skolā, kā tā attīstās visos laikos, arī šodien, ir saistīta ar pagasta un tuvākās apkārtnes cilvēkiem. Un arī parāda, cik būtiska bijusi un ir izglītība.

220 gadu. Vai daudz

Skolu vēsture Raunas muzejā savākta pa faktu gabaliņam, gan pētot dokumentus, gan no atmiņām. Bet I.Plētiena atzīst, ka balto plankumu netrūkst arī it kā no pārredzamā laika.

“Kad Raunā atvēra pirmo skolu, vēsture precīzi pateikt nevar. Zināms, ka vēl pirms 1693. gada Raunā ir bijusi skola, kas atradusies pie baznīcas. Raunēnieši pieņēmuši 1805. gadu, kad atvēra Raunas Muižas skolu, bet darbojās arī draudzes skola. Tad kādu laiku pastāvēja gan draudzes, gan Muižas skola. Draudzes skolā mācījās turīgu latviešu un arī vācu izcelsmes bērni, bet Muižas skolā- zemnieku atvases. Nedaudz vēlāk abas skolas apvienoja, izveidojot Raunas draudzes skolu,” gadsimtiem tālas vēstures lappuses atšķir muzejniece un piebilst, ka Raunas Muižas skola atradusies aiz Tanīsa kalna, zemes gabalā, kur vēlāk bija slimnīca.

Raunas Skola2 — *Pagājušā gadsimta 30. gadi. Pirms pārbūves.*

19.gadsimta beigās Raunas pagastā bija Grotes, Mārtiņa, Emīla, Jāņa, Baižkalna skolas.

“Tas arī ir viens no Raunas veiksmes stāstiem, ja bija 2.pakāpes izglītība, ko ieguva draudzes skolā, varēja doties uz ģimnāziju,” uzsver vēsturnieks, Raunas pamatskolas direktors Edgars Plētiens.

Kad 1938.gadā draudzes skola nodega, bērnus veda uz centra skolu, kas kļuva par Raunas sešklasīgo pamatskolu.

1938. gada decembrī Raunas pagasta vadība nolēma celt jaunu, plašu skolas ēku, kurā būtu telpas 350 skolēniem, bet ieceres izjauca karš. Bija plānots, ka jaunā skola atrastos blakus Raunas muižas pārvaldnieka ēkai. Vecākās paaudzes raunēnieši to sauc par “Zaļo māju”, jo tai esot bijis zaļš jumts, bet jaunākajām paaudzēm tā ir “Mazā skola”, jo tajā ilgus gadus bija telpas skolas jaunākajām klasēm. Tagad te ir Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma krātuve.

Reiz bija cukurfabrikas

Raunas tagadējā skolas ēka saglabājusi daudzu paaudžu atmiņas. Gadsimtu gaitā tā mainījusies.19.gadsimta pirmajā pusē šajā ēkā atradās cukurfabrika. “Tāpēc skolā vienmēr bijusi salda dzīve,” pasmaida L.Zūdiņa, bet I.Plētiena pastāsta, ka pērn, veicot ēkas siltināšanu, tika atrakti pamati. “Atradām trauku lauskas un arī māla konusveida piltuves, ko izmantoja cukurgalvu izgatavošanā. Tepat bijusi arī podnieku darbnīca, kur veidnes darināja,” stāsta vēsturniece.

Pirmās brīvvalsts laikā vecā cukurfabrikas māja bija pagastam piederīga ēka, kurā iekārtoja dzīvokļus ar pagasta valdi saistītiem cilvēkiem – kārtībniekam, vecmātei, mērniekam. “Kad uz to pārcēlās skola, vēl jāprecizē. Ēka bija skaista, ar kokgriezuma lieveņiem. 50.gados izcēlās ugunsgrēks, pēc tam bija plaša pārbūve. No iepriekšējiem laikiem šodien palicis viens pusapaļš logs un gala sienu biezums, kas liecina, ka tā ir veca laukakmeņu ēka,” pastāsta I.Plētiena, bet L.Zūdiņa atgādina, ka lielākā pārbūve notika šī gadsimta sākumā, kad uzcēla trešo stāvu.

Gaidot salidojumu, atceras salidojumu

Iepriekšējais skolas salidojums bija pirms desmit gadiem. “Spilgtus salidojumus rīkoja direktore Anita Neimane, tas bija notikums, absolventi veidoja koncertu, kavējās atmiņās. Mums, jaunajiem, tas bija pārsteigums, ko tik viņi skolā nebija darījuši, kādas bijušas tradīcijas,” teic L.Vecgaile un piebilst, ka par iepriekšējiem salidojumiem atgādina fotogrāfijas.

“Atmiņās lasāms par 30.gadu tradīciju, kad pirmajā jaunā mācību gada dienā visi satikušies svētbrīdī baznīcā. Visiem līdzi puķes, tad gājuši gar pieminekli, kur nolikuši ziedus, un tālāk devušies uz skolu. Neparasts fakts no padomju gadiem, kad katru pavasari, lai kādi bija laikapstākļi, skolas dīķī notika peldēšanas mācības un bija jāizpilda normas,” interesanto min I.Plētiena, bet L.Zūdiņa pastāsta: “Uz salidojumu bijušajiem skolotājiem izsūtījām ielūgumus. Satiku skolotāju Gaidu Brisu, parunājām par skolu, viņa pastāstīja, ka bijusi audzinātāja skolas vēsturē lielākajai klasei. Tajā bijuši 39 skolēni. Viens pietrūcis, lai izveidotu paralēlklases.”

L.Zūdiņa mācījās pirmajā vidusskolas klasē 1995.gadā. “Pamatskolu pabeidzām divas klases, bet vidusskolā te palikām tikai 14. Vecāki neuzticējās pārmaiņām, izglītības kvalitātei. Pēc vidusskolas visi studējām kādā augstskolā. Tas bija apliecinājums izglītības kvalitātei jaunajā Raunas vidusskolā. Atceros, iestājos augstskolā, bija jāizpilda tests angļu valodā, lai studentus sadalītu piecās zināšanu līmeņu grupās. Es tiku augstākā,” atmiņās kavējas absolvente un uzsver, ka klases biedri ir sazinājušies un satiksies salidojumā. Tad jau tikai atliks pierakstīt stāstus, kas kuram palikuši atmiņā.

“Dzīvojot uz vietas, ikdienā jau pārmaiņas neievērojam, gluži kā neredzam, kā cilvēks blakus noveco. Ja ilgi nav būts Raunā, skolā salidojums var kļūt par piedzīvojumu,” bilst L.Zūdiņa.

Vēstures lappuses var pazust

Tā jau šķiet, ka kam gan interesē, ko katrs atceras no skolas laikiem, ar kādām emocijām saistās klases solā pavadītais laiks. “Šodien ar interesi lasām, kā skolēniem gājis skolā, kādas blēņas darījuši, kādi bijuši skolotāji. Vai tā nebūs arī pēc gadu desmitiem?” pārdomām rosina I.Plētiena. Viņa pastāsta, ka saglabājušās vairāku gadu klašu gadagrāmatas. Tās var saukt arī par katras klases lietu. Mapēs informācija, ko kopā svinējuši, kur bijuši ekskursijās, analizētas sekmes, kā kuram veicies, ir fotogrāfijas. “Kuram gan neinteresē pēc gadiem tās pašķirstīt,” piebilst L.Vecgaile.

“Kad iepriekš biju direktors, skolai bija sava mājaslapa, kurā ievietojām ziņas par skolas ikdienu, soli pa solim stāstījām, ko kurā mēnesī darījām. Administratīvi teritoriālās reformas laikā mājaslapa tika dzēsta, viss zudis,” pastāsta E.Plētiens un vērtē, ka vajadzētu veidot digitālās mapes, lai kaut ko saglabātu, jo patlaban skolas ikdiena netiek dokumentēta.

“Ar digitalizāciju daudz kas beidzies. Kaut ko izdarām, kaut kas skolā notiek, parādām sociālajos tīklos un aizmirstam,” atzīst L.Vecgaile, bet E. Plētiens ieskicē vēl vienu šodienas niansi. Un tas ir stāsts par piederību. Piederību savai skolai, pagastam, būt savējam un par to būt lepnam.

“Skolās veidojas divas komandas. Ir skolotāji, kuriem skolā ir pilnas slodzes darbs, viņi ir klašu audzinātāji, veido ikdienu, tradīcijas, svētkus. Tad ir skolotāji, kuri atbrauc, novada stundas savā mācību priekšmetā un aizbrauc. Viņi nejūtas piederīgi šai skolai, viņiem nav kontakta ne tikai ar skolēnu vecākiem, bet arī kolēģiem,” pārdomās dalās Raunas pamatskolas direktors un uzsver- skolā ir ļoti svarīgi jaunajai paaudzei ieaudzināt piederības sajūtu dzimtajai vietai.

L Vecgaile atgādina, ka arī uz salidojumiem sabrauc tie, kuri jūtas piederīgi. “Ir gadi, kad negribas satikties, tad pienāk laiks, kad tas kļūst svarīgi,” viņa uzsver un pastāsta, ka 20.septembrī Raunas skolas 220. gadadienā skolā tiks gaidīts ikviens, kurš te strādājis, mācījies.

“”Toreiz un tagad” – tā būs iespēja pabūt bērnībā un jaunībā un ieskatīties rītdienā, jo skola taču mainās,”saka L.Zūdiņa un piebilst, ka todien tiks svinēti arī Skolas ielas svētki.