Talkas kopējam labumam

Kad kāda darba veikšanai palīgos saaicina kaimiņus, radus un draugus, latvieši šo kopā darīšanu sauc par talku. Nupat aizvadīta šīgada Lielā talka. Tās    vadmotīvs bija: “Esam Daba! Esam kopā!” Lai gan talkās var darīt visdažādākos darbus, lielākoties tomēr tā ir atkritumu vākšana un apkārtnes sakopšana. Pazīstami un sveši sapulcējas, lai, katram pieliekot savu spēku, veltot laiku, paveiktu kaut ko sabiedrības labā. Vai kaimiņa, vai draugu… Pēdējā laikā, kad dzīve ir tik steidzīga, pēc talkošanas talcinieki īpaši nepakavējas, nesarīko kopīgu maltīti, ballīti kā kādreiz. Kopā pabūšana, parunāšanās nav tik svarīga, jo viss taču ir sociālajos medijos. Tad nu iznāk, ka talka kļuvusi par kopīga darba veikšanu. Citus gadus, ja runājam, ka jāsaglabā talkas tradīcija, tad jāpiedomā, ka tas nav tikai darbs. Lai kādu tas dotu gandarījumu, talkas sajūtai vajag arī lustīgu, draudzīgu un garšīgu noslēgumu.

Novadā talkās tika padarīts daudz. Ieskatam daži stāsti.

Jaunieši un karavīri kopj kapsētu

Cēsu Pilsētas kapsētā (Vācu kapos) talcinieki  strādāja divas dienas. Draudzīgā Aicināju­ma Cēsu Valsts ģimnāzijas divu klašu audzēkņi un NBS Saus­zemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Inženiertehniskās rotas desmit karavīri jau piektdien kapsētā veica pavasara darbus. Tika grābtas lapas, vākti kritušie zari.

Pirms talkas vēsturnieks Gundars Kalniņš tikās ar ģimnāzistiem, izstāstīja kapsētas vēsturi, par dažādu konfesiju apbedījumu tradīcijām, par personībām, kas atdusas šajā Cēsu kapsētā.

Jaunieši Loreta Ločmele,  Ra­mus Eniņš, Madara Stivriņa, Miks Graudums, Teodors Rebi­novs “Druvai” pastāstīja, ka talkot viņiem patīk. Iepriekšējos gados kopuši savas skolas apkārtni, bet īstu strādāšanu piedzīvojuši laukos pie radiem. Kādam tās bijušas kartupeļu talkas, citam meža kopšana, vēl citam mājas apkārtnes sakopšana un attīrīšana no krūmiem.

Abu klašu audzinātāja Irita Dvinska uzteic savējos, jaunieši strādā cītīgi, katrs izvēlas sev piemērotāko darbu.

NBS Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Inženiertehniskās rotas pārstāvis Nauris Virdzinieks pastāsta, ka karavīri regulāri piedalās talkās. “Dažādās vietās talko NATO daudznacionālās brigādes, gan NBS spēki, gan Vidzemes brigādes zemessargi. Strādājam novados, kur maijā norisināsies militārās mācības “Kristāla bulta 2025”, kā arī vienību izvietojuma teritorijās, tāpat apkopjam piemiņas vietas, kultūrvēsturiskos objektus,” stāsta N. Virdzinieks un piebilst, ka talkā Cēsīs iesaistījušies sadarbībā ar Cēsu muzeju.

Karavīri Jānis Slesars, Kristers Zonbergs, Aigars Osis, Dāvis Emīls Lapiņš    pastāsta, ka labprāt piedalās talkās, reizē arī iepazīst Latviju.    Savukārt 12 NATO daudznacionālās brigādes karavīri strādāja Cēsīs, Pils dārzā. Arī tur, gaidot vasaras sezonu, darāmā bija daudz.

Pēc talkas Cēsu Pilsētas kapsētā tās rīkotājs Gundars Kalniņš atzina, ka paveikts liels darbs. “Sestdien talcinieku bariņš nebija liels, jo cēsniekus, visticamāk, aizbiedēja nemīlīgais laiks. Piecas stundas gan kārtīgi pastrādājām,” saka G.Kalniņš un uzsver, ka katrs darbs Cēsu Pilsētas kapsētā iezīmē nākamos darāmos. Grābjot lapas, vācot zarus, līdztekus arī tika sakopts ievērojamā Cēsu fotogrāfa Ludviga Borēvica un pirmā Cēsu pilsētas ārsta Alekša Adolfi kapa vietas.   

Cēsu pilsētas kapsētu klāj zils paklājs, zied zilsniedzītes. Kurš ilgākus gadus nav bijis šajos kapos, būs pārsteigts, cik daudz paveikts talkās, kad kopīgam mērķim strādā domubiedri.

Nevajadzīgo samet gravā

Gaļina Briede aicināja līgatniešus talkot Gaujasmalā, Priežu ielas gravā.    “Atnācām tikai trīs -    divas sievietes un viens vīrietis. Savācām ap 20 maisu dažādas drazas,” stāsta Gaļina un atzīst, ka noteikti gaidījusi vairāk talcinieku. Informācija par talku bija pie vietējā ziņojumu dēļa, veikalā.

Viņa šo vietu izvēlējusies, jo kāds sašutis līgatnietis sūtījis ziņu pašvaldībai, ka , lūk, ir tāda nekopta, piedrazota vieta.    Talkas rīkotāja vien nosaka, ka vietējie paši taču zina, kurš vainojams, kāpēc citiem jāvāc.
“No gravas nācās iznest burciņas, pudeles, arī vecas autiņbiksītes, bērnu rotaļlietas. Atsevišķi sakrāvām šīferi. Tur ir arī    boilers, lai to izvilktu, bez tehnikas neiztikt. Atkritumi sanesti no pagrabiem, mazdārziņiem. Ko ar rokām varējām iznest, to izvācām,” stāsta līgatniete. Viņa arī uzsver, ka nespēj izprast cilvēkus, kuri skaistā vietā, kur paši staigā, samet atkritumus.      Līgatnieši stāstījuši, ka    grava jau iepriekš tīrīta, bet pēdējos gados atkal piemēslota. G.Briede bilst, ka, iespējams, pašvaldībai jādomā par novērošanas kameru uzstādīšanu šādās vietās.

“Cieņa tiem, kuri rīko talkas un dara. Ja nebūtu tādu talku, redzot gravu Līgatnē, grūti iedomāties, kāda būtu Latvija. Soli sakoptības virzienā esam spēruši, bet te nevar runāt par sakoptu vidi,” saka līgatniete un atzīst, ka ir gandarījums par paveikto.

Līgatnes apvienības pārvaldes darbinieki savukārt talkoja pastaigu takā pie Skaļupēm. Tur gan atkritumu maisi nebija vajadzīgi, toties bija kārtīgi jāpasvīst, lai taku atbrīvotu no nogāztajiem kokiem.

Veido kultūrvietu

Mācītājmāja Skujenē vairākus gadus stāv tukša. Arī par apkārtni neviens nerūpējas.    Jūlijā te  iecerēts rīkot festivālu “Terra”.    “Diemžēl agrākos gados iedzīvotāji atkritumus bēruši iespējami tuvāk mājām. To te ir ļoti daudz. Savācām pussimts maisu. Tajos salikām gan stikla pudeles un konservu kārbas, gan    daudz ko no plastmasas, bija arī viens televizors. Cik varējām, padarījām, bet vēl jānāk kopā, jāstrādā, lai radītu patīkamu vidi un uzņemtu ciemiņus,” stāsta skujeniete Ilona Ikauniece un uzsver, ka plašu teritoriju arī atbrīvojuši no krūmiem.    Talcinieku pulciņā bija gan skujenieši, gan no kaimiņu pagastiem, kā arī rīdzinieki, kuri bija atbraukuši brīvdienās. Signe Šlosberga talciniekiem ugunskurā bija pagatavojusi gardu maltīti. Pēc darba bija sarunas gan par to, kā kuram klājas, gan par kopīgiem plāniem.

Lai šosejas malas tīras

Jau vairākus gadus Lielajā talkā vecpiebaldzēniete Agita Šulca trīs kilometru garumā no savas mājas “Kalna Zēniņiem”   līdz Vecpiebalgas centram kopā ar domubiedriem gar šoseju vāc atkritumus.
“Atkritumu ar katru gadu ir aizvien mazāk. Šoreiz savācām tikai sešus maisus, daļa palika tukši,” ar gandarījumu saka Agita. Talkotāji bija vien četri: viņa, vedekla un divi mazbērni. Agita dalās pārdomās, mēģinot sazīmēt    nekārtīgos cilvēkus. “Bērni tie noteikti nav, salasījām alkohola pudeles, bija maisiņš ar Indijas šķīstošās kafijas metāla kārbām. Plastmasas pudeļu vairs tikpat kā nav, ja kāda bija, tā jau sen zālē ieaugusi,” stāsta Agita un    piebilst, ka gadu gaitā daudz kas savākts un par atrasto var vien neizpratnē brīnīties: “Iedomājos, kā cilvēks mašīnā ieceļ televizoru, brauc, domā, kur to atstāt. Tad ierauga Zēniņu pieturu un atstāj tajā televizoru. Kāpēc iepatikās tieši šī pietura?    Pirms gadiem netālu no mūsu mājas kāds bija nolicis lustru. Vienu pavasari dēls atrada arī piecus eiro. Šopavasar mazdēlam laimējās ieraudzīt buciņa ragus.”

Vecpiebaldzēniete vērtē, ka šopavasar daudzi pagastā talkojuši mazos pulciņos, kopuši savas mājas. “Talka ir tradīcija, var satikties, pastrādāt, būt svaigā gaisā,” atgādina Agita.

Agita ik dienu uz darbu Vecpiebalgā brauc pa šoseju un, ja kaut kas ceļmalā neiederīgs iekrīt acīs, piestāj un ved uz mājas konteineri.