Senie mūri jāsaglabā

Ziemeļu tornis cauri gadsimtiem

Katrs, kurš bijis Cēsu Pils parkā vai muzejā vai kaut redzējis pastkartes par Cēsīm, nevar nepamanīt pils Ziemeļu torni. Tāds tas, pa gabalu nemainīgs, bijis acu priekšā. Ziemeļu torņa vēstures stāsts ir vairākus gadsimtus garš.

“Zināms, ka Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Ple­tenberga laikā pils nocietinājumi papildināti ar trim aizsardzības torņiem. Tie varētu būt priekšpils tornis un Jaunajā pilī iekļautais Lādema­hera tornis, par trešo šaubu nav, tas ir Ziemeļu tornis. Celts 16.gadsimta sākumā ar īpaši biezām sienām un uguns ieročiem piemērotām šaujamlūkām. Kā nocietinājums Ziemeļu tornis pastāvējis vismaz līdz Livonijas karam,” stāsta vēsturnieks, Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš, atgādinot, ka astoņos gadsimtos mainījusies gan pils, gan tās apkārtne, tāpat saimnieciskā dzīve.

Ziemeļu tornis no iekšpagalma.

Mīti kliedējas

G.Kalniņš izzinājis arī Ziemeļu torņa vēsturi gadsimtu gaitā. 17.gadsimta beigās zviedru inženiera Johana Palmstruka zīmējumā,    skatā no Riekstu kalna,    redzams, ka tornim nav jumta. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā J.K. Broce zīmē Cēsu pilsdrupas. Ziemeļu tornim ārsienās dziļas plaisas, izdrupušas logu ailes. “ Broce  raksta, ka tas ir spridzināšanās tornis un atgādina leģendu, kas cēsnieku vidū ir vispārpieņemta – Ziemeļu tornis ir tas, kurā Livonijas kara laikā spridzinājās aplenktie. Viss izskatā saprotams, jo dziļās plaisas pašas no sevis taču neradās. Kaut patiesībā tās izveidojušās zonās, kur iegruvušas logu pārsedzes un notikuši nogruvumi,” stāsta vēsturnieks.

Baltazara Rusova Livonijas hronikā aprakstīta zināmā leģenda. “Zinādami, kādus briesmu darbus lielkņazs bija pastrādājis Koknesē un citās pilīs, pils iemītnieki nolēma Cēsu pili neatdot. Tad lielkņazs uzmeta četras skanstes ap pili un no 4.septembra piecas dienas un naktis apšaudīja pili. Kad glābiņa vairs nebija, vīri, sievas un jaunavas, lielākoties muižnieku kārtas, vienbalsīgi nolēma uzspridzināties ar šaujampulveri,” pierakstīts hronikā.   

Iesakņojušos mītu atklāj G.Kalniņš: “Kad 1960.gadā rīkoja arheoloģiskos izrakumus, var saprast, ka gan to vadītājam Ro­bertam Malvesam, gan Cēsu muzeja darbiniekiem bija ziņkāre, ka atsegs tā laika liecības. Tagad skaidri zināms, ka spridzināšanās notikusi korpusā starp Ziemeļu un Rietumu torni, to pierādīja 1974. gada izrakumi Apalu vadībā.”

Prasās saudzējams

Ziemeļu tornim ir interesanta 20.gadsimta vēsture. 1932. gadā Pieminekļu valde, kuras pārziņā ir Cēsu pilsdrupas,  uzsāka plašākas rūpes par saglabāšanu. Ziemeļu tornis tajā laikā ir būve, kuras tehniskais stāvoklis ir kritisks. Ir ekonomiskā krīze, bezdarbs, ierobežots valsts finansējums. Tad ar Tautas labklājības ministrijas svētību izveido programmu, kurā Cēsu bezdarbniekus iesaista pilsdrupu restaurācijā. Pieminekļu valdes arhitekts sagatavo darbu aprakstu, pilsētas arhitekts nodrošina darbu uzraudzību, bet, kamēr notiek plānošana, ir pienācis 1933.gada vēls oktobris. “Zieme­ļu tornī pēc būvdarba žurnāla informācijas strādā vismaz 20 strādnieki. Tiek veikti restaurācijas darbi, kurus šodien sauktu par remontu un noteikti nedarītu ziemā. Objektu nefotografē, dokumentācijas nav, zināms vien, ka tornī iestrādāti 75 kubikmetri mūra. Kā to izdarīt trijās nedēļās, grūti iedomāties. Bet diemžēl darbi notiek līdz decembra sākumam. Lai kaļķa java, kurai klāt likts arī cements, nesasaltu, pievienoja vārāmo sāli,” stāsta G.Kalniņš. Tad arī secina, ka parka pusē torņa ārsiena ir sasvērusies. 1933.gada nogalē tornis tiek apjozts ar metāla stīpu, kas aizvien redzama fasādē.    “Arī 50. un 80.gados, kā liecina dokumenti, tiek domāts, kas būtu darāms, lai tornis nesvērtos. Tagad nekādas izmaiņas nav vērojamas, kopš 90.gadiem saliktie marķējumi to apstiprina,” skaidro vēsturnieks.

1960.gadā Roberta Malvesa vadībā notiek arheoloģiskie izrakumi, atrok Ziemeļu torņa pirmā stāva telpas, pirmo pagrabu un apakšpagrabu. G.Kalniņš pastās­ta, ka R.Malvess bija iededzies Ziemeļu torņa izpētē. Viņš mērīja, kurš tornis garāks, kuram dziļāks pagrabs, ļoti gribēja, lai pils kompleksā galvenais būtu Ziemeļu tornis. “Iespējams, tā bija nodeva tā laika ideoloģijai, ka augstas raudzes profesionālis tā    interpretē izrakumu materiālus. Katrs atradums  kaut kā tika saistīts ar cilvēku mocīšanu. Ap­gais­mošanai izmantotie skalu gali,  lāpu gali kļuva par rīkiem pēdu un padušu apdedzināšanai, bet visparastākais rata ritenis, protams, nevarēja būt nekas cits kā izdaudzinātais moku rats. Pa­domju ideoloģijā tas iederējās,” klāsta vēsturnieks un atgādina, ka Ziemeļu tornī nebija cietums, kad tas vairs netika izmantots ne dzīvošanai, ne saimnieciskām lietām, kalpoja kā tualete, atkritumu bedre.

Pēc izpētes 1960.gada vēlā rudenī sāka atjaunot pagrabstāva un pirmā stāva velves. “Iekštelpas nosedza ar mūrētām velvēm, bet būvprojekts nebija sagatavots, un darbus apturēja. Velves atjaunoja, nostiprināja arī dažas logu pārsedzes, bet darbus  tomēr pārtrauca. Tiesa, šoreiz gan tas jau saistīts ar politiku,” stāsta G.Kalniņš.

1961.gadā atjaunoja Trāķu pili    Lietuvā. Toreizējais PSRS kompartijas līderis Ņikita Hruščovs publiski izteicās par pils atjaunošanu un arī rūpēm par fašistu pēcteču mantojumu. “Tieši jau nepateica, ka nevajag rūpēties ar arhitektūras pieminekļiem, bet visi saprata, lai biedrs būtu priecīgs, labāk nevajag. Finansējums ne tikai Cēsu, arī citu pieminekļu atjaunošanai netiek piešķirts. Vaja­dzēja lielu prasmi, lai pārliecinātu, ka kādai vēsturiskai ēkai ir jāatjauno jumts, nemaz nerunājot par ko citu,” vēstures lappusi pašķir G. Kalniņš.
No 60.gadu sākuma tornis bija bez jumta, cauri atjaunotajām velvēm skalojās ūdens, būves stāvoklis aizvien pasliktinājās. Visi saprata situācijas nopietnību, bet tikai 80.gados sākas praktiski darbi. Pa šo laiku tornī izveidojušies kaļķa un sāls stalaktīti.   

80.gadu sākumā torņa saglabāšanai īstenoja arhitekta Ilgoņa Stukmaņa projektu. “Diskusijas, kādu atjaunot torni, notiek līdz pat gadsimtu mijai. Jau 60.gados izkristalizējas konceptuāla doma, ka tā siluetu nevajadzētu mainīt, bet izbrukumus aizsegt ar dēļu vairogiem. Pie šīs domas turējās arī I.Stukmanis. Viņš projektā iekļāva, ka tornim nebūs konusa jumta un izgruvumi jāaizsedz ar koka vairogiem,” pastāsta G.Kal­niņš un piebilst, ka torņa augšējā daļa ir sagruvusi, pret iekšpagalmu vērstā daļa sagruvusi jau senatnē,  nav zināms, kādi bijuši augšējie stāvi. To gan, ka tornī bijušas kāpnes.

Darbus īsteno līdz 1983.gadam. Tornim top horizontāls ruberoīda seguma jumts. No 2000.gadu sākuma torņa jumts ir caurs. Pirms gadiem pieciem cauri jumtam intensīvi sāka tecēt ūdens. 2020.gadā arhitekts Artūrs Lapiņš sagatavoja būvprojektu un sākās finansējuma meklējumi.

“Būtiskākais, lai Ziemeļu tornis neaiziet bojā. Jumts katrai ēkai ir svarīgākais,” teic vēsturnieks.   

Tornis ar zaļo jumtu
 
“Jumtu plānots pabeigt nākamā mēneša beigās. Tad sāksies augšstāvu telpu restaurācija, tai skaitā pārseguma izbūve starp otro un trešo stāvu un koka kāpņu ierīkošana, lai varētu tikt augšstāvā. Jumta platforma publiski nebūs pieejama. Būs horizontāls jumts, kuram nodrošināta mūsdienīga hidroizolācija un zaļš velēnu segums. Liela daļa nokrišņu uzkrāsies velēnā un iztvaikos, neveidosies lielais ūdens apjoms, kas jānovada no jumta. No estrādes puses tornis    nemainīsies, zaļo jumtu varēs redzēt, tikai lidojot pāri,” pastāsta G.Kalniņš un uzsver: “Iepriekšējās paaudzes daudz darījušas, tagad mūsu uzdevums nodrošināt būves saglabāšanu, novērst kritiskās situācijas. Un ne tikai – arī nodrošināt, ka Ziemeļu tornis ir publiski pieejams.”

Ziemeļu torņa trijos stāvos izveidos Latvijā pirmo lapidāriju*. Ikviens varēs apskatīt arheoloģiskajos izrakumos atrastās    būvdetaļas, apstrādātos akmeņus. “Var tikai pabrīnīties par celtnieku meistarību, un reizē katra detaļa stāsta par zudušām pils daļām, interjeriem, telpu greznību,” uzsver vēsturnieks. Ikdienā redzam pils ēku ārsienas, elementus sienās, bet būvdetaļas, to fragmenti ļauj izprast, kādas bijušas telpas. Ar­hitektu vizualizācijas aizvedīs iepriekšējos gadsimtos un ļaus ielūkoties, kādi bija interjeri. 

Kopējās Ziemeļu torņa atjaunošanas izmaksas ir pusmiljons eiro. “Vēl nepieciešami ap 300 tūkstošiem, bet tie ir darbiem, kurus var veikt pēc diviem līdz pieciem gadiem. Darot pamazām, tiek rūpīgi izvērtēts, kā lietderīgāk izmantot katru eiro,” pārliecināts G.Kal­niņš, piebilstot, ka katrai paaudzei savs uzdevums un iespējas, kā paveicam, atkarīgs no pašiem.   

*Lapidārijs (latīņu lapidarium) ir kultūrvēsturiski nozīmīgu akmens elementu ekspozīcija

UZZIŅAI

Pērn no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes tika saņemti 30 tūkstoši eiro Pils Ziemeļu torņa jumta neatliekamajiem glābšanas darbiem. Cēsu novada pašvaldība īsteno projektu “Cēsu viduslaiku pils Ziemeļu torņa un Dienvidu korpusa konservācija”, piesaistot kredītlīdzekļus no valsts aizdevumiem pašvaldībām prioritāriem investīciju projektiem. Cēsu novada pašvaldība Valsts kasē aizņemsies 175 221 eiro Cēsu viduslaiku pils Ziemeļu torņa un Dienvidu korpusa konservācijai. Saskaņā ar iepirkuma rezultātiem būvdarbu izmaksas plānotas 236 142 eiro.

Projekts atbilst Cēsu novada Attīstības programmas 2022.-2028.gadam investīciju plānā paredzētajai pieejamas kultūrvides un tūrisma aktivitātes programmai, jo sekmē pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu.