FOTO: freepik.com
“Apvidvārdi ir spēcīgi un ietilpīgi – tie sniedz ziņas par mūsu valodas daudzveidību, vēsturi un attīstību, bet vienlaikus tie ir arī trausli – nerādoties visai Latvijai, tie var strauji zust un aizmirsties. Apvidvārdi ir galvenais novadu valodas lepnuma un goda avots, un tie ir pelnījuši, lai par tiem uzzina ikviens.. Apvidvārdi palīdz valodai kuplot un plaukt. Kur tulkotāji un pētnieki lauza galvas kādas reālijas nosaukšanai, tur pagastos savs vārds jau ir izdomāts un aktīvi lietots,”teikusi Sanda Rapa, LU Latviešu valodas institūta pētniece.
Apvidvārds var būt jebkurš vārds – lietvārds, darbības vārds, izsauksmes vārds vai saiklis. Vārds uzskatāms par apvidvārdu arī tad, ja tas tikai nedaudz atšķiras no citur lietotā vārda. Par apvidvārdiem saucami arī vārdi, kam novadā ir tikai atšķirīga nozīme. Pirms trim gadiem Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju rīkoja Apvidvārdu talku. Šovasar tādu sarīkoja līgatnieši.
Vai vainīgs Puaro?
Līgatnes pilsētas seniori tiekas reizi mēnesī Amatu mājā.
“Tad ir sarunas par dzīvi, šodienu un vakardienu. Lai nebūtu tikai tāda parunāšanās, domājām par tēmām, kas interesē, un runāt par tām. Seniori daudz zina par Līgatni, ar to saistās viņu dzīve un atmiņas. Vienā tikšanās reizē sākām atcerēties vietvārdus, vecvārdus, apvidvārdus, bet ieinteresētība nebija liela, “ stāsta Amatu mājas vadītāja Daina Birne. Viņa par to parunājās ar līgatnieti Daci Lielmani.
“Idejas rodas sarunās. Daina minēja dažādus vārdus, kas aizvien ir līgatniešu sarunu valodā. Reti kura nozīmi sapratu. Tie ir gan vecvārdi, gan vārdi no vācu un krievu valodas, daudzi saistīti ar papīrfabriku, līgatniešu sadzīvi,” atceras Dace, bet Daina piebilst: “Kad pateicu porūzis (gaitenis- aut.), viņa brīnījās: “Kas tas par puaro?”
Dace iedegās, ka šie vārdi jāpieraksta, lai to nozīme nepazūd, domājot, ka kādreiz valodas pētniekiem noderēs. Tie taču ir daļa no Līgatnes vēstures. “Ir svarīgi ar Līgatnes apvidvārdiem, kas pamazām izzūd, vai sarunvalodas vārdiem, kurus izmanto retais, iepazīstināt jauno paaudzi un ne tikai Līgatnē,” uzsver Dace. Iecere ieinteresēja arī līgatnieti Dainu Klints. Tā tika precizēta, un radās ideja vārdus vizualizēt un izmantot Līgatnes lietišķās mākslas priekšmetos, suvenīros. Arī Līgatnes tautas lietišķās mākslas studijas “Līgatne” vadītāja, māksliniece Dace Martinsone-Lukevica, novērtēja ieceri, tika ieinteresēti citi ar Līgatni saistīti mākslinieki, lai, iedvesmojoties no Līgatnes valodas un kultūras, taptu idejas un skices sietspiedes darbiem.
D.Klints piekrita būt par projekta koordinatori, uzrakstīja un iesniedza pieteikumu, lai piesaistītu finansējumu sietspiedes un nepieciešamo materiālu iegādei. Viss izdevās. Jo vairāk runāja, atgādināja, ka Līgatnes bagātība ir arī tās vietvārdi, sarunu valoda, jo vairāk līgatnieši iesaistījās. Dažādās vietās tika rīkotas vairākas tikšanās ar senioriem, kuri gadu desmitus vai mūžu dzīvo Līgatnē, kuri te dzīvojuši bērnībā.
“Pirms gadiem vietvārdus bija vākuši arī skolēni, līgatniete Maija Briede daudzus pierakstījusi.Apkopojām tos. Tika pierakstīts katrs vārds, kuru šodienas valodā nelieto,” stāsta D.Birne, bet projekta otra koordinatore D.Lielmane uzsver, ka senioriem vērtīgākais bija sarunas un atmiņas. “Viena kundze, mūža nogalē zaudējusi redzi, sarunā vizualizēja apkārtni – tur bija pļava, to kalnu mēs saucām tā. Tā bija atgriešanās jaunībā, bērnībā. Un atmiņas vienoja. Bija arī, ka vieniem vārds zināms, citiem ne, daudzus lieto citur Vidzemē. Interesanti ir ar bērnu spēlēm. Katrā Līgatnes kalnā bijušas citas, katrā paslēpes spēlēja citādi un arī sauca pa savam. Bērni prata garlaicību padarīt interesantu,” saka S.Lielmane.
Projekta laikā tika apzināti apmēram 170 apvidvārdi, kas lietoti Līgatnē. “Ja ideja ieinteresē, cilvēki ir gatavi veltīt laiku, zināšanas un pretī gūt gandarījumu,” uzsver projekta koordinatore. Kurus vārdus mākslinieki izvēlējās vizualizēt, tiks atklāts Plučkalna svētkos. Bet turpmāk Amatu mājā būs meistarklases un interesenti sietspiedes tehnikā varēs sev uz T krekla, maisiņa iemūžināt kādu vārdu no Līgatnes
Projekta ietvaros ir izveidots arī īpašs tests, kur ikviens interesents var pārbaudīt savas zināšanas par Līgatnes vārdu bagātību. Testā iekļauti 18 vārdi un izteicieni – gan senie, gan tādi, kas valodā aizvien skan.
Vietas mainās, nosaukumi pazūd
Katrai paaudzei ir savi vietvārdi, valoda mainās. Edgars min vien dažus: “Mēs ielu gar Spriņģu kapiem saucām par kapeni, jaunā paaudze par kapenieku, Gaujmala viņiem ir Gausis, bet RDK – Remdēnkalns.”
Projektā iesaistītā Daina Birne, Lizete Viņķele, Rasma Johansone un Edgars Viņķelis labprāt kavējas atmiņu stāstos par vietām, kuras mainījušās, un to nosaukumi aizmirsušies. Daudzu māju vairs nav, bet mājvārdi palikuši atmiņās.
“Līgatnē bijušas vairākas Ziedu pļavas, plači, kur rīkotas zaļumballes,” saka Daina, bet Rasma pastāsta, ka Ozolplacītis bijis aiz Cūkbūdu mežiņa. Tā bijusi tikšanās vieta, tur notika arī zaļumballes. “Bija tāds aktīvs līgatnietis Marsis. Viņš izgatavoja līdztekas, ierīkoja volejbola laukumu, no citiem kalniem nāca spēlēt. Īstais sporta laukums bija pretī bērnudārzam,” atceras līgatniete. Vēl balles notikušas Annas placītī, Beiverkā, bet pļavu Gaujmalā, kur Līgatnes upīte ietek Gaujā, kur tagad ir peldētava, saukuši par Aleluju.
Tirgus placis bijis, kur tagad ir estrāde, un pretī kultūras namam, kur auto stāvlaukums. Ziemā cītīgi tirdzinieki bijuši no otrpus Gaujas. “Kad pēc svinīgiem gājieniem cauri pilsētai vajadzēja svētku vietu, ierīkoja estrādi un tirgus placi tur, kur tas ir tagad,” stāsta Rasma.
Par Zirgu bedri sauca vietu Gaujā pie Jumpravieža, kur upi varēja pārbraukt ar zirgu. Staļkalna meži bija Ķiberkalnā, kur turēja zirgus. Centra dīķi kādreiz līgatnieši lepni saukuši par Pirts ezeru vai Gulbīšezeru.
“Bet augšlīgatnieši, nezinu, kāpēc, mums bija pacijnieki,” bilst Rasma.
Rānis uz bēgeles smuki zied
Daudzi vēl pirms dažiem gadu desmitiem sadzīvē lietoti vārdi izzuduši, vietā nākuši citi, kas raksturo lietas, darbības. Aiz bērnudārza bija ierīkota džolga. Šodien sakām: nelegāla atkritumu izgāztuve. Savukārt atkritumus līgatnieši saukuši par roidiem.
“Ausguss – izlietne, bēgele – palodze, rānis – ģerānija, ķēpe – rupjmaize ar cukuru un pienu, aizgāja kangarēt – aizgāja uz labierīcībām,” dažus pierakstītos vārdus paskaidro D.Birne un pastāsta, ka arī pašai dzīvē bijušas situācijas, kad nesapratusi, ko cilvēki blakus saka. “Ar kaimiņu meiteni spēlējāmies, mamma viņu sauca: “Nāc bādēties!” Sabijos, ko tagad ar draudzeni darīs, bet viņu sauca mazgāties. Darbā kolēģe pateica, lai aizskrienu uz kanceli, tur visu dabūšu. Pārjautājot sapratu, ka jādodas uz kanceleju,” atminas Daina un piebilst, ka katrā vietā, tāpat ģimenēs, kolektīvos ir sarunvalodas vārdi, kas citiem sveši.
Pilsētnieku valodā netrūkst vārdu, kas burtiski tulkoti no vācu valodas. Vēl ne tik senā pagātnē slimnīcu sauca par krankenhauzi, bet cehu, kur ar āmuriem dauzīja papīru, par trokenhauzi.
D.Lielmane uzsver, ka līgatnieši, kuri bērnībā dzīvojuši citur, atzinuši, ka ne vienu vien Līgatnē izmantotu vārdu lietojuši arī savās ģimenēs, varbūt ar nelielām niansēm.
Fabrikas mantojums
Līgatne, protams, saistās ar papīrfabriku. Tāda kā agrāk tā arī nekad nebūs. Tāpēc jo svarīgi novērtēt industriālo mantojumu, un tas ir viss, kas saistīts ne tikai ar vietu, arī ražošanu. Līgatnē ir Beiverkas iela, un nosaukums skan neierasti, bet tā savulaik sauca Lejas fabriku, vai, pareizāk, 4.papīrmašīnu. Holenders bija gan vielu maltuve papīrfabrikā, gan savulaik ne tikai vietējiem pazīstams estrādes orķestris. Tikai līgatniešiem vien zināms, kāpēc viņi papīrmalku sauca par štenceli, bet štenceļu plostu par pleserīti un paleti par breti. Savukārt dzelzceļa platforma bija vienkārši trulītis. Tā bija iegājies paaudzēs.
“Bija interesanti, kad vieni stāstīja par Ilzi, citi par Ģilzi. Beigās gan saprata, ka runa ir par bobīnu griezējmašīnu “Ģilze”. Kas ir bobīna? Šauras čaulīšu papīra loksnes,” pastāsta D. Birne un atgādina, ka katrai mašīnai, darbībai fabrikā bija savs nosaukums.
“Bija populāra dziesma, ar lipīgu melodiju, kuru dziedājām. Diemžēl atceros tikai vienu rindiņu: “Bieži redz pat mokihāni ģērbušos šais papīros.” Tā bija dziesma par to, kur tik pasaulē neizmanto Līgatnes papīru,” atmiņās dalās Rasma.
Bērnībā, kad zāle zaļāka
Par Cūkbūdu kalniņu, kura sen vairs nav, stāsta Rasma: “Pie strādnieku mājām bija kūtiņas, kur turēja govis un cūkas. Pie kūts bija ceļš, lai var piebraukt ar siena vezumu. Pretī kūtiņai – mēslu kaste. Uz ceļa nebija ne salmiņa, katrs rūpējās, lai pret viņa kūtiņu viss tīrs. Mājām nebija tik glauns jumts kā kūtīm, tām tas bija no sarkana šīfera. Arī vircas bedre bija. Bērniem katru pavasari Cūkbūdu kalniņā bija saskriešanās, tad no visiem kalniem sanāca un sitām trīpaterus jeb spēlējām paslēpes. Mēslu kaudzes augstas, tās izmantojām. Kūts – gara, bija, kur slēpties, neviens neuztraucās, ka nosmērēsies. Kāds bija pie kūts piebūvējis mazus bukūzīšus, tajos varēja ielīst. Bija, kad mammas nometa nēšus un spaiņus, un arī metās barā.” Edgars papildina, ka viņa draugi neteikuši trīpāteris, bet strīpāteris un, pieskrienot izraudzītajai vietai, teikuši: “Puji”.
Puikām iecienīta bijusi lingošana. “Satikāmies Lustūzī, māla piku piestiprināja pie rīkstes un laida vaļā uz dīķa pusi. Māls nedrīkst būt ne par mīkstu, ne cietu. Kura pika tālāk aizlidoja, tas uzvarētājs,” pastāsta Edgars un atklāj, ka pirms dažiem gadiem Skolas kalna svētkos, uzmanot, vai kāds pa ielu nebrauc, vīri palingoja.
Rasmai atmiņā, kā meitenes, starp kurām viņa bija mazākā, ikreiz pirms negaisa sasēdās uz augsta baļķa un skaitīja, cik tālu ir negaiss. “Pērkons norūc, skaitām līdz nākamajam rūcienam, cik tālu aizskaitām, tik kilometri līdz mums. Tas nāca aizvien tuvāk, kad jau šķita, ka ir pavisam tuvu, tad mukām,” atmiņās kavējas Rasma un piebilst: “Tagad, kad esmu dārzā un uznāk negaiss, ne reizi vien esmu nodomājusi, varbūt paskaitīt, cik tālu ir pērkons.” Meitenēm iecienīta bijusi arī spēle par zemes dalīšanu. Uzvelk apli, nosauc valsti un cik tālu, nepārkāpjot robežu, vari aplī iezīmēt teritoriju, tik liela valsts, ko iegūsti.
“Lai ko darījām, bija jāuzvedas klusi, jo pieaugušajiem darbs bija maiņās, daži pa dienu atpūtās,” atgādina Rasma un uzsver, ka bērni to centušies strikti ievērot.
“Līgatnes reljefs noteica bērnu izklaides un, protams, izdoma,” saka D.Lielmane.
Cilvēki atmiņās
Katrā pilsētā, pagastā dzīvo cilvēki, kuri ar neparastu rīcību paliek atmiņā. Stāsti par viņiem atdzīvina ikdienu. “Pirmās brīvvalsts laikā bijis tāds turīgs vīrs Miška. Dzīvoja ar vērienu. Reiz aizbrauca uz krogu Nītaurē. Bija garlaicīgi, sameklēja ormani, lai brauc uz Līgatni pēc večiem, vajag kompāniju. Citreiz piegājis pie vīriem, kuri strādā, un jautājis: “Cik jums maksā? Tie pateikuši, viņš tikai nosacījis: “Es maksāšu divreiz vairāk, ejam dzert,“ par odiozo līgatnieti pastāsta E.Viņķelis.
Daudz stāstu ir par ballēm un saķeršanos ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Spriņģenieki un remdēnkalnieši bieži tēvzemi dalījuši, bet, kad parādījās augšlīgatnieši vai siguldieši, bija vienoti.
“Inčukalnieši pie mums ballē kārtīgi bija dabūjuši sarkanus puņķus. Pirmdienas rītā līgatnieši brauca uz Rīgu un vilcienā dabūja savu tiesu. Tāda, lūk, enerģijas apmaiņa,” teic Edgars, bet Rasma atceras, ka bijis miesnieks Darviņš, neliela auguma, bet spēcīgs. Ja kāds svešinieks neievēroja vietējo kārtību, Darviņš vaininieku paņēma, pacēla, iznesa ārā un nometa zemē. “Balles jau kādreiz bija vienas no retajām reizēm, kad cilvēki satikās,” atgādina Rasma.
Vērts līdzdarboties
“Ir gan savākti vārdi, gan atmiņās dažādi notikumi. Tos popularizēs, skaidrosim, gatavojot sietspiedes apdrukas. Būtu arī vērtīgi izdot “Līgatnes vārdnīcu”. Domāju, ka tā ieinteresētu ne tikai jaunos līgatniešus,” saka D.Birne, bet Lizete Viņķele un R.Johansone uzsver, ka kopā sanākšanas, atmiņu brīži bija kā saulainas dienas šovasar.”Līgatne nedrīkst aizmirst savu vēsturi. Tā, ko var savākt šodien, rīt vairs var nebūt,” atgādina L.Viņķele.
Projektā iesaistītie ir gandarīti līdzdarbojoties, atbalstot un ieinteresējot citam citu, ir paveikts Līgatnes nākotnei noderīgs darbs.
Komentāri