Novadnieks: Vēstures notikumi, kas neskāra retu dzimtu

2021.gadā likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” tika ierakstīta Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.

Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā    par nacionālajiem partizāniem teikts: “Latvijas iedzīvotāju bruņota cīņa ar partizānu kara metodēm pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas režīmu 08.1944.–05.1957.” Latvijā ir apzinātas vairāk nekā 200 vietas, kur pēckara gados darbojušās nacionālo partizānu grupas, tautā sauktas par mežabrāļiem.  Sērmūkšos    izveidota piemiņas vieta bojā gājušajiem nacionālajiem partizāniem, turpat blakus apskatāms bunkurs, kādā viņi dzīvoja. Drabešu pagasta Melturos nodibinājums “Brunis” izveidojis    bunkuru, kurā apskatāma ekspozīcija ar sadzīves priekšmetiem, partizānu personīgajām mantām, ir ieroči, fotogrāfijas. Bunkurs izveidots pēc mežabrāļu stāstiem un atmiņām par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Lat­vijas valsti. Apskatot šos bunkurus, atklājas drosme aizstāvēt savu zemi,    valsti, spēja izdzīvot un nepadoties bez kaujas.

Bruņotajā nacionālās pretošanās kustībā iesaistījās: dezertieri un tie, kuri nevēlējās dienēt Sarkanajā armijā; bijušie leģionāri un citu vācu karaspēka vienību karavīri, neliels skaits dezertieru no tām; bijušie aizsargi, policisti; vācu okupācijas laika pašvaldības iestāžu darbinieki; personas, kurām dažādu iemeslu dēļ nebija iespējas legāli dzīvot padomju okupācijas apstākļos, jo draudēja represijas. “Cīņās krita vai izdarīja pašnāvību 2407 partizāni, arestēti tika 5489, no kuriem 498 cilvēkiem izpildīts nāvessods. Lega­lizējās 4341 cilvēks, no kuriem lielākā daļa vēlākajos gados, neskatoties uz amnestiju, tika arestēti vai deportēti. Precīza informācija par okupācijas režīma spēku zaudējumiem nav zināma, bet tie varētu sniegties līdz dažiem tūkstošiem kritušo un ievainoto,” vēsta “Nacionālā enciklopēdija”.

Nacionālo karavīru bruņotā pretošanās padomju varai vairāk nekā 50 gadus bija noklusētā vēsture.  Kaut daudzās dzimtās bija mežabrāļi, par to nerunāja. Pasā­kumā Melturos, kur pulcējās vēsturnieki, novadpētnieki, vēstures entuziasti un dzimtu pētnieki, kārtējo reizi atgādināja, ka mežabrāļu cīņas ir maz pētītas, maz pierakstītas atmiņas, aculiecinieku stāsti, bet ir atrodami fakti, dokumentētas liecības. Mag.hist. Haralds Bruņinieks    atgādināja, ka mežabrāļu galvenais mērķis bija atjaunot Latvijas valstiskumu. Viens no uzdevumiem – likvidēt kompartijas aktīvu, valsts drošības un iekšlietu darbiniekus, tos, kuri bija vainojami iedzīvotāju represijās. “Sākumā tika veidotas lielākas apmetnes ar vairāk cilvēku, bet pēc pirmajām sadursmēm bija skaidrs, ka tā to darīt nedrīkst. Nacionālie karavīri nebija gatavojušies partizānu karam. Pamazām tika gūta pieredze, izmantoti savējie, kuri kalpoja varai, arī saimnieciskās struktūras, kas palīdzēja veikt operācijas. Sadursmēs katram bija viens mērķis – ar nāvei nolemtā apziņu cīnīties līdz galam. Arī čekas protokolos to var izlasīt – viņiem nebija, ko zaudēt. Ja apcietinās, spīdzinās un nošaus.    Pēdējie palika tie, kas bija saistīti ar dienestu vācu armijā vai tās atbalstīšanu. Viņi zināja savu likteni,” stāstīja vēsturnieks H. Bruņinieks. Pēc 1949.gada deportācijām viņiem pievienojās sievietes, sirmgalvji, bērni, tā kaujas spējas mazinājās. “Vara dažādiem līdzekļiem mēģināja savervēt savā pusē. Nacionālo partizānu karā nevaram apiet to, kas saistās ar holokaustu. Bija personas, kas tajā iesaistītas. VDK bija interesanti viņus savervēt, iesūtīt mežabrāļu grupās.  Bija meža­­­brāļi, kuri nepildīja uzdevumus.

Varo­nība vairāk lasāma romānos, re­ālajā dzīvē tik vienkārši nav,” skaidroja vēsturnieks, kurš 20 gadus pētījis nacionālo partizānu cīņu pret padomju okupāciju. Viņš arī uzsvēra, ka pētījuma mērķis bija atainot tā laika notikumus un cilvēkus.“VDK meklēja vājos punktus, meklēja sievietes, jo mīlestību nevar aizliegt. Centās viņas ietekmēt, salauzt,” bilda H.Bruņinieks un pastāstīja kādu likteņstāstu. Kāda kundze tikai pēc Atmodas uzzināja, ka viņas tēvu nošāva, jo mamma sadarbojās ar čekistiem. Mam­­­­­mai bija jāizlemj, vai izglābt divus bērnus, savu māti un sevi. “Kundzei tad bija trīs gadi, viņa atceras, ka istabā uz galda stāvēja zila cepure un kaut kas līdzīgs pannai. Tagad zinām, tas bija ložmetējs. Visi sēdēja un gaidīja, kad pārnāks tēvs. Māte viņai tā arī nespēja šo noslēpumu atklāt,” pastāstīja H.Bruņinieks un piebilda, ka līdzīgu stāstu ir daudz. “Nacionālo partizānu karā visa sagāde bija pašu rokās, nekādas palīdzības nebija. Ja būtu saņēmuši Rietumu palīdzību, uz ko mežabrāļi cerēja, kāda būtu situācija tad, nezinām. Mežabrāļi bija spiesti rekvizēt pārtiku.  Vis­biežāk to darīja no padomju saimnieciskajām struktūrām, veikaliem. Nozīmīgs bija vietējo atbalsts,” klāsta vēsturnieks un atgādina, ka mežabrāļiem pašiem bija arī jāgādā par apģērbu, apaviem. Viņš izstāsta kādu gadījumu Sēlijas pusē. Sviestotavā ieradušies mežabrāļi, pārģērbušies Sarkanās armijas formās, runāja krieviski, jo starp viņiem bija gūsteknis. Sarunā noskaidroja, kas tur atrodas, cik bruņotu cilvēku apsargā. Sargam iestāstīja, ka viņu mežā esot daudz, bet apgāde slikta, tāpēc vajag sviestu. Mežabrāļi sviestu atņēma, to aizveda un pārdeva Ļeņingradā, par naudu iegādājās zābakus un citas ikdienā nepieciešamas lietas. Bijis arī tāds gadījums. Tikko beigusies nobalsošana padomju vēlēšanās, komisija tūlīt sāks skaitīt balsis, zālē ienāk mežabrāļi. Liek visiem nostāties miera sardzē un nodziedāt Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Tad aiziet.   Savāktās atmiņas ataino laiku un cilvēkus sev, savai pārliecībai izšķirīgos brīžos. Tajās netrūkst nežēlības, vardarbības, jo tikai tā var izglābt    ne vien savu dzīvību, arī biedru un sev tuvo cilvēku.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētāja Emīla Gaiļa mātes dzimta ir no Liepas pagasta. Viņa vectēvs bija Alberts Daukšs no “Keviņiem”.

“Kad uzzināju, ka vectēvs bijis mežabrālis, sāku interesēties. Uzzināju par Kabiles kauju 1945. gada Ziemassvētkos, vienu no spilgtākajām pēckara bruņotās pretošanās  izpausmēm Kur­zemē, tad par sadursmi pie Rauņa. Abās piedalījās Alberts Daukšs,” atklāja E.Gailis un atgādināja, ka
vectēvs tāpat kā citi liepēnieši bija dienējuši Latvijas armijā, patriotiski noskaņoti. “Bērnībā redzējuši, kā tiek sakauts landesvērs. Lai kāds bija arī informatīvais karš, viņi gāja taisnu muguru,” uzsvēra E.Gailis.    Atvaļināts pulkvežleitnants, vēstures entuziasts Ēvalds Krieviņš atgādināja, ka par nacionālajiem karavīriem, viņu cīņām runā, sākot no 1944.gada, bet pretošanās sākās 1941.gadā. To, pētot periodikas materiālus, meklējot faktus datu bāzēs, secinājis gan novadpētnieks liepēnietis Aivars Vilnis, gan E.Gailis un Ē. Krieviņš.    Ē. Krieviņš pastāstīja par līdz šim maz zināmo liepēniešu un čekistu sadursmi.   

“Izpētot dažādus dokumentus, kartes,  bruņoto vīru uzbrukums Sarkanajai armijai pie Rauņa bija pirmais. Tas tāpat kā vēlākos gados būtu uzskatāms par bruņotu pretošanos. Tika nogalināti trīs čekisti un poļitruks. Nākamajās dienās sadursmes notika arī Limbažos, Raganā,” pastāstīja Ē. Krieviņš un    piebilda, ka 1941.gada cīnītāji atšķīrās no pēckara gadu partizāniem. Viņi lielākoties bija Lat­vijas armijas virsnieki un karavīri, aizsargi, disciplinēti, apmācīti. “Arī viņi jāsauc par nacionālajiem partizāniem, jo mērķi bija Lat­vijas valstiskums un    atriebšanās par padomju laikā pastrādāto,” uzskatus pauda Ē Krieviņš.

Par to, kas 1941.gada 3. jūlijā    noticis pie Jaunraunas pagasta Rauņa krogā,  saglabājies  Al­berta Daukša stāstītais. Ē. Krieviņš pakavējās viņa atmiņās: “Dažas dienas pēc Jāņiem Liepas pagasta “Ķeviņu” mājās ienācis dezertieris karavīrs Viktors Krustiņš, kurš pastāstīja par Rīgas krišanu. Sarkanās armijas, drošības, iekšlietu karavīri, padomju varas pārstāvji steigā atkāpās. Viņi nolēma sākt kaut ko darīt, lai atgādinātu, ka padomju vardarbība nav aizmirsta. Pēc 14.jūnija represijām ne viens vien pazīstams slēpās mežā. Mežā viņi satika bijušo 8.Daugavpils kājnieka pulka kapteini Pommeru, vēlāk arī leitnantu Grinduli un jātnieku pulka virsleitnantu Turku, kopā astoņus vīrus,kuriem bija dažādas šautenes un patronas.   

Klīda baumas, ka čekisti no Cēsīm bēgšot pa Raunas ceļu.  Šķērsojot Raunu, no uzkalna bija pārskatāma ieleja starp Vaives upi un Rauni. Aiz tilta bija redzama kravas automašīna, ap kuru locījās divi vīri.  No Cēsu puses piebrauca limuzīns, no kura izkāpa daži civilās drēbēs un piegāja pie kravas auto. Bija skaidrs, ka tie ir čekisti. Grupa atklāja uguni. Čekisti paslēpās aiz automašīnām un atklāja pretuguni. Apšaude ilga apmēram stundu. Drīz vien no Cēsu puses ieradās divas kravas automašīnas ar karavīriem.   

Izvērsušies kaujai, viņi sāka pārmeklēt tuvākās mežmalas, bet grupa jau bija atstājusi kaujas vietu. Tūlīt aiz Vaives tilta,    mežmalā, bojāgājušos apraka. Vēl ilgi klīda nostāsti par noslēpumainu apbedījumu tajā vietā. Pēc kara, kad tika pārapbedīti Vaives dzirnavu un Priekuļu apkārtnē kritušie padomju karavīri, 3.jūlijā kritušie tika pārapbedīti Priekuļu Brāļu kapos ar atzīmi – pārējie.” E.Gailis pastāstīja, ka vectēvu A.Daukšu partizāna gaitas aizvedušas uz Kabili. 1946. gadā    nodevības rezultātā čekisti viņu aizturēja Rīgā. Pēc izrādītās pretošanās Stūra mājā smagi piekāva, notiesāja, bet Latvijā viņš atgriezās 1956. gadā.  E. Gailis pastāstīja, ka vectēva čekas lietā lasāms, ka A.Daukšs izšauj raķeti un sākas Kabiles kauja.  “Nav tik svarīga lielā vēsture, cik dzimtu vēsture, kas daudziem maz zināma. Svarīgi pētīt datu bāzes un likt kopā faktus, atmiņu stāstus. Pētniecība jāturpina. Tas ir katra pašapziņas un identitātes jautājums,” pārliecināts E.Gailis, bet Ē.Krieviņš uzsvēra, ka ir jāapzina iepriekšējo paaudžu dzimtas stāsti, jo tie atklāj vēsturi to acīm, kuri šo laiku piedzīvoja.