Vecpiebalgas audēju kopas vadītāja Dagnija Kupče rāda izdilušu lupatiņu un skaistu austu segu.
“Tā sadriskātā lupatiņa bijusi tikpat skaista sega. Lupatiņu atrada Vecpiebalgas “Melbārdēnos” krēsla polsterējumā, bet šī, cita, “Vectūļos” bēniņos zem smilšu klājuma kalpojusi kā siltinājums. Reiz tirdziņā biteniekam uz galda zem medus burciņām bija uzklāts vecs lielais lakats. Saimniece teica, kas tur liels, mums tādi ir bišu stropos. Lakatu nofotografēju, un ataudām, Dziesmu svētku tautastērpu skatē tas ieguva otro vietu, bet pēc krēslā atrastās lupatiņas noaustā sega un vēl viena no “Melbārdēnu” bēniņos atrastā parauga bija skatāma izstādē “Pļavā” ,” stāsta D. Kupče un uzsver, ka piebaldzēniem bēniņos, bišu stropos aizvien glabājas audēju atstātais mantojums.
“Atrodi vecas segas gabalu, paņem to, nostājies Piebalgas pakalnā un salīdzini krāsas – kā zaļais pāriet zilā; aizej pie jūras – smilšu krāsas – dzeltens, bēšs, brūns, zils. Proporcijas ir dabā, tikai jāierauga un jāpaņem. Lūk, mūsu šatiera segas – sarma laukos, pelēkais pavasaris, krāsainais rudens. Tas pats cimdos,” saka audēja un piebilst, ka, ataužot segas, nav viegli atrast vajadzīgo toņu dziju, bet, kaut arī vecā sega izbalējusi, tās īstās krāsas var ieraudzīt vīlēs.
Var jau teikt, kāpēc pētīt veco, darīt kā kādreiz, ja gadsimtu gaitā mainījušās tehnoloģijas, visu noaust var daudz ātrāk.
“Lai būtu mākslinieks vai amatnieks, vienalga kādā žanrā un ko dari, jābūt pamatam, kurā ielikt jauno un savu. Ja trūkst pamata zināšanu un izpratnes, rezultāts būs virspusējs,” pārliecināta D. Kupče.
Viņa atklāj, ka to, vai audums austs ar rokām vai elektroniskās stelles izpildījušas programmu, nav grūti pateikt. “Tehniski izpildīts, skaists, bet… jūt, ka tas paveikts mehāniski, nav roku pieskāriena, nav nevienādā vilnas dzijas savērpuma, darbam nav dvēseles siltuma,” teic audēja.
D. Kupče atgādina, ka aušanas tehnika ir attīstījusies gadsimtiem un pasaulē tā atšķiras niansēs.
“Mēs lepojamies ar saviem lina audumiem. Francijā manufaktūrā ieraudzīju tieši tādu skaistu audumu kā mums, tie paši raksti. Vai nu pie mums to savulaik tirgotāji atveduši, vai mūsu audējas noaudušas, atdarinot redzēto. Aizbraucu uz Ķīnu, tas pats, tikai, ja mums segās ir lins un vilna, tur kokvilna. Stelles bijušas visur, tikai vienā zemē garākas, citā zemākas. Ir, kur paminas nemin ar kājām, sieva sēž zem stellēm un rausta, vīrs auž. Bet katrai tautai ir kas tikai tai raksturīgs, lai to nepazaudētu, ir jāizzina, kā strādāja mūsu senie audēji, kā viņi audumos ieauda to, ko redzēja dabā. Tā ir latviskā dabas izjūta, mūsu identitāte,” pārdomās dalās D. Kupče.
Viņa arī piebilst, ka šodien, izmantojot interneta iespējas, cimdus un zeķes daudzi ada pēc citu tautu tehnikām. It kā esot vienkāršāk, bet, lai to darītu, nemainīgs paliek pamats – latviskās tradīcijas. Un tās var radoši papildināt.
Komentāri