Ziemassvētki, Ziemassvētki,
Sen mēs jūs gaidījām,
Atnācāt, aiziesiet
Pēc trijām dieniņām.

No ceturtdienas līdz sestdienai ir gada īsākās dienas, tikai 6 stundas un 44 minūtes, 21.decembrī plkst.17.03 ir saulgriežu brīdis, kad turp­mākajās diennaktīs pa minūtei vien diena kļūs garāka. Tumšais laiks būs zaudējis gaismai, sau­līte kāpj aizvien augstāk. Latvieši gadu tūkstošiem dzīvojuši pēc saules, sekojuši tās ceļam. Rituālos izdzīvojuši saulītes ceļu augšup, palīdzējuši braukt debesīs.

Latviskie Ziemassvētki ir tautas gadskārtu tradīcija, kas klusāk vai skaļāk, plašāk vai savā pulkā tiek kopta. Sabiedrībā, kā ikvieniem svētkiem, senām vai jaunām tradīcijām ir piekritēji, noliedzēji un tie, kuri tās kopj un uztur.

Folkloras kopas, folklorā ieinteresētie gatavojas Bluķa vakaram, Ziemassvētkiem. Par tradīcijas kopšanu, uzturēšanu viņu viedokļi.

Ziemassvētki – skaļi un līksmi

Jāļaujas rituālam

Piltiņkalna saimnieks Drustu pagastā Ojārs Rode uzsver, ka sabiedrības interese par latviskām tradīcijām, arī gads­kārtu kopš Atmodas nav mazinājusies.   

“Arī Piltiņkalnā, kas daudziem ir īpaša vieta, pirms gadiem desmit rudenī, nemaz nerunājot par ziemu, te nevienu nevarēja satikt, tagad takas ir nostaigātas, cilvēki brauc arī no pārnovadiem, pat no Kurze­mes,” stāsta Ojārs un uzsver, ka gadskārtu svētkos vienmēr stāsta par rituālu, kāpēc mūsu senčiem tas bija svarīgi, kāpēc mēs kaut ko darām.

“Galvenais, lai sabiedrībā ir izpratne par latviskajām tradīcijām. Visi taču runājam latviski, un nav tā, ka esam sevi atdevuši Vellam. Katrs esam citāds, un jāatrod līdzsvars. Piltiņkalnam blakus ir purvs ar pavisam citu enerģiju. Kalns un purvs te no neatminamiem laikiem. Arī cilvēkiem jāspēj citam ar citu būt blakus, jābūt iecietīgākiem,” saka Ojārs.

Drustēnietis uzsver, ka latviskās tradīcijas tiek koptas. To dara folkloras kopas, danču klubi, skolas iesaistās festivālā “Pulkā eimu, pulkā teku”, pagastos tiek apzinātas tradīcijas, dzīves­veids.

“Man prieks par jauno paaudzi, par bērniem, kurus pedagogi iesaistījuši “Pulkā eimu, pulkā teku”,” bilst folkloras zinātājs. Ojārs 80. gadu sākumā darbojās “Skandiniekos”, Lat­vijas Universitātē vadīja folkloras kopu “Budēļi”. Pirms 41 gada viņš bija viens no bērnu folkloras idejas autoriem. “Tolaik tika rīkoti vispārēji svētki bērniem un jauniešiem. Univer­sitātes, pareizāk, “Budēļu” un danču kluba “Dandari”,    iniciatīvu “Pulkā eimu, pulkā teku” Izglītības ministrija iekļāva šajā programmā. Vairākus gadus festivāls notika Universitātē, dalībnieku skaits katru gadu palielinājās,” vēsturē atskatās O. Rode un ar gandarījumu uzsver, ka festivāls aizvien pulcē bērnus, kuri iepazīst latviskās tradīcijas, mūsu garīgo pamatu.

“Cauri gadsimtiem turpinām tradīcijas. Tautasdziesmās ir kas tāds, ko neizprotam, taču dziedam. Dziesmās ir kāds apslēptais spēks, ko īsti nesaprotam, bet tas ir mūsu patības slāņos. Nemeklēsim katras dziesmas jēgu, bet dziedāsim. Ja būsim atvērti Dieva pasaulei, laika gaitā tā atklāsies. Un tas ir stāsts par etnisko zemapziņu. Ne tikai kopā būt un pastāvēt,” teic O. Rode un, rosinot padomāt, atgādina: “Kāds spēks 1. pasaules karā lika pulcēties zem latviešu karogiem? Nebija valsts, arī sapratnes, kas ir Latvija, zeme, tauta. Daudzi atdeva dzīvību par tobrīd miglā tītu Latviju, par zemi, kas bija zemapziņā. Tā bija viņu sūtība, darīja nedomājot. Diemžēl šodienas latvieši bieži vien domā par savu labumu, sak, sakārtojiet Latviju, tad mēs atgriezīsimies.”

Ojārs vairākkārt uzsver, ka pret tumsu līdz tikai gaisma. “Ļausimies rituāliem, darīsim, kā sirds liek. Katram pašam jāsajūt, kādai kopai ir piederīgs,” saka Ojārs un rosina kopā ar savējiem svinēt Ziemas­svētkus dabā pie ugunskura, iet rotaļās, dziedāt, pārģērbties ķekatniekos, justies brīvi.
Jāuzdrošinās
darīt
       
Drabešu folkloras kopas “Ore” vadītāja Inese Roze atgādina, ka Jāņus kā latvisko    gadskārtu tradīciju nevar salīdzināt ar Lieldienām vai Zie­massvētkiem, kur ir liela kristīgās kultūras ietekme.

Viņa vērtē, ka svētku svinēšana latviskās tradīcijās pēdējos gados ir pieklususi. “Liela loma ir sabiedriskajai domai, medijiem. Par ko vairāk runā, stāsta, tas cilvēkus ieinteresē, viņi grib piedalīties.      Ziemassvētku svinēšana, bluķa vilšana notiek tur, kur ir folkloras kopas, vai arī, ja kultūras darbinieks grib šos pasākumus, uzaicina folkloras kopas. Arī mēs varam izvēlēties, kurp braukt, jo aicinājumu daudz. Protams, lai notiktu Bluķa vakars, nav jāaicina kāda kopa, to var izdarīt paši, tikai jāuzņemas. Lieldienās ir vienkāršāk, sakurina ugunskuru, krāso olas, tās ripina, sarīko vēl kādas atrakcijas, Jāņos ir vainagi, dejas, jautrība,” pārdomās dalās folkloriste un atzīst, ka ir grūtāk izdomāt, ko darīt Zie­massvētkos, ja nezina tradīcijas. Viņa arī piebilst, ka pagastā vai ciemā ļoti jārēķinās ar katra kopienas locekļa interesēm, lai, neko ļaunu nedomājot, neizceltos nesaprašanās.    Bluķa vakars, latviskie Ziemassvētki ir arī ķekatu laiks. Keķatnieki trokšņodami, dažs saka, ālējoties, dzīdami prom ļaunos garus, var nepatikt tiem, kuri vēlas mierpilnus, klusus Zie­mas­svētkus.
 

Svētdien “Ores” dalībnieki Ziemassvētkus svinēs lauku sētā. Būs ugunskurs, tam tiks ziedots, apkārt vilks bluķi, tad to dedzinās, būs rotaļas un dziedāšana. Istabā cienāšanās un arī dziedāšana, laimes liešana.   

“Ik pa desmit gadiem ienāk jaunā paaudze, ja bērnus iesaista, viņi arī jau pieauguši atradīs domubiedrus un svinēs latviskos svētkus,” pārliecināta Inese un vērtē, ka pēdējos gados aizvien iecienītāks kļūst latviskais Ziemassvētku rotājums puzurs. Daudzviet tiek rīkotas meistarklases, puzurus izmanto telpu rotāšanai.

Justies brīvi un piederīgi

Ieva Kalniņa vada folkloras kopu “Liepa” un iesaistās Bluķa vakara norisēs Cēsīs, Seno rotu kalvē. Pagājušās nedēļas Liepas kultūras namā bija Ziemassvētku pasākums, kurā piedalījās “Liepa” un bērnu deju kolektīvs. Kopas dalībnieki bija tradicionālajās ķekatnieku maskās, bija Ķekatu tēvs, Lācis, Čigānietes, Vilks un Kaza, Dzērve, Garā sieva, Nāve.
   

“Bērniem tas bija piedzīvojums. Viņi nebaidījās, nāca klāt un interesējās, kas tā par masku, kāpēc Lācis uzvedas tā, ko dara Dzērve, kas ir Garā sieva. Viņi bija gatavi iesaistīties, mudināja: “Nāvīt, noper mani!”, “Lācīt, padancosim!”  Pasākumā bija arī vecāki, vecvecāki, arī viņi ar aizrautību sekoja visam, kas notiek,” pastāsta Ieva un ir gandarīta, ka ir radīta interese par latviskiem Ziemassvētkiem, par ķekatu laiku.

Svētdien Cēsīs būs Seno rotu kalves un muzeja rīkots Bluķa vakars. Mazākā vai kuplākā pulkā tas notiek kopš Atmodas gadiem, kad to iedibināja rotkalis Daumants Kalniņš.
 

“Ir cēsnieki un arī interesenti no apkārtnes, kuri piedalās jau gadiem. Arī “Liepas” dalībnieki. Bluķi velkam cauri vecpilsētai pa Rožu laukumu, Rīgas ielu, un vienmēr kāds pievienojas. Vienu gadu esam skaļāki, citu rāmāki, bet ne reizi nav saņemti kādi pārmetumi, neizpratne, tieši pretēji, kāds pavēris logu, uzsaucis – kaladū! -, pasveicinājis. Bluķa vilkšana noslēdzas Pils dārzā, kur to sadedzina. Tad ir rotaļas, cienāšanās, dziesmas,” stāsta Ieva un piebilst, ka ir ļoti svarīgi, lai ikviens justos brīvi. Kāds atnāk maskā, cits tautastērpā, cits siltās ikdienas drēbēs. “Bluķa vakars nav domāts tikai tiem, kuri zina šo tradīciju. Katrs var iesaistīties, var vērot un uzzināt,” teic folkloriste un atgādina, ka Bluķa vakars ir sajūtu un darbošanās vakars, arī pārdomu, jo sevī jāapspriež, ko atstāsi vecajā gadā, kurp iesi jaunajā.

Jāsāk, lai darītu paši

Šogad pirmo reizi Bluķa vakars tiks rīkots Straupē. “Šoreiz piedalīsies folkloras kopa, redzēsim, kas jādara, nākamgad, ja cilvēkiem būs interese, rīkosim paši,” stāsta Pārgaujas Kultūras centra vadītāja Sol­veiga Lobuzova un piebilst, ka Straupē ir daudz jaunu ģimeņu un šāds pasākums varētu ieinteresēt.

Savukārt Āraišu arheoloģiskajā parkā šoreiz Bluķa vakara nebūs. “Apmeklētāju skaits samazinājās. Tā kā aicinājām pazīstamas folkloras kopas, tas nebija lēti,” pastāsta vadītāja Eva Koljera un piebilst, ka daudzi iepazinuši Bluķa vakara rituālu, tagad to īsteno savā pulkā. Tas, ka nākamgad ezerpilī būs puzuru darbnīca, gan ir skaidrs. Vasarā tikai jāsavāc materiāli. Puzuri noder kā dekori arī ezerpils informācijas centrā, piesaistot uzmanību.