Lasīšana rada kopību

Cēsu novadā darbojas vairāki lasītāju klubi, turklāt ne tikai bibliotēkās, bet arī muzejā un skolā. Tikšanās biežums, apmeklētāju skaits un arī kluba formāts ir atšķirīgs. Dažā katrs pastāsta par jaunāko izlasīto darbu, citos visi lasa vienu grāmatu, kuru pārrunā. Tomēr visus vieno ne tikai vēlme lasīt, bet arī satikt dažādu paaudžu cilvēkus, sarunāties, diskutēt, iepazīt citam citu tuvāk, izjust piederību noteiktai kopienai un paplašināt savu redzējumu.

Grāmata saved kopā un mudina stiprināt saites

Vairākās Cēsu novada bibliotēkās ir lasītāju klubi. Cēsu Centrālajā bibliotēkā ir ne tikai pieaugušo lasītāju klubs, nesen izveidots arī bērnu klubiņš.

Lasītāju klubs ir Līgatnes pilsētas bibliotēkā, Jaunpiebalgas bibliotēkā tam pat ir nosaukums    “Lasītprieks!”. Cēsu pilsētas Val­demāra bibliotēkā ir pieaugušo lasītāju grupa, un arī Raiskuma pagasta bibliotēkā ir doma veidot lasītāju klubu.

Izrunā lasīto un svarīgo

Cēsīs kluba dalībnieki tiekas katru mēnesi, vidēji tie ir desmit cilvēki, pastāsta Centrālās bibliotēkas darbiniece Gita Hofmane. Ir regulārie nācēji, ir tādi, kuri, kā G.Hofmane teic, “nāk apošņāt gaisu”. “Pēdējā reizē ieradās jaunietis, kurš sacīja, ka grāmatas nelasa, bet vēlas paklausīties. Tomēr, iedvesmojoties no dzirdētā, viņš paņēma grāmatu, ko lasa līdz februāra tikšanās reizei. Grāmatu izvēlē mums ir mainīga pieeja, reizēm tematiski, bet, piemēram, februārī lasām visi vienu darbu. Dalībnieku vēlme lasīt ir ļoti atšķirīga – dažs izlasa pat 130 grāmatas gadā, cits vienu mēnesī, lai par to varētu pastāstīt,” stāsta G.Hofmane.   

Kluba dalībnieki ir ļoti dažādi, nāk māmiņas ar bērniem, nāk seniori. “Runājam par dažādām tēmām, arī aktualitātēm. Piemē­ram, apspriedām, ko domājam par ieceri    izdot vieglajā valodā “Mērnieku laikus”. Lai arī viedokļi gadās pat ļoti atšķirīgi, gaisotne ir labvēlīga un draudzīga.” Dažkārt raisās sarunas arī par filmām, kas ekranizētas pēc kāda darba motīviem, tāpat izrādēm.

Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkas klubā sākumā visi lasīja vienu darbu, bet bija grūtības pavisam praktiska iemesla dēļ – bibliotēkā ir tikai viens konkrētā darba eksemplārs, grūti visiem dalībniekiem to izlasīt tik ātri, lai nākamajā tikšanās reizē varētu apspriesties. Tagad grāmatu izvēle bieži ir tematiska, piemēram, aprīlī lasa humoristisku literatūru, bet novembrī – patriotisku.

“Lasītprieks!” gadā tiekas reizes četras, tad arī tie, kuriem grāmatas izlasīšana prasa ilgāku laiku, pagūst iepazīst darbu. Sanākot pārrunā ne tikai grāmatas, arī televīzijas un radio raidījumus, kas veltīti grāmatām, arī izdevniecību aktualitātes, tendences, piemēram, ka agrāk izdeva mazāk darbu, bet lielākā metienā. Tagad metienu skaits neliels, grāmatas dārgākas, cilvēki pērk mazāk, tāpēc sarūk arī grāmatnīcu skaits. “Pēdējā tikšanās reizē iepazīstinājām ar statistiku par bibliotēkas pērno gadu. Vidēji viens lasītājs izlasa 29 grāmatas, viena grāmata ir ņemta 1,4 reizes. No visiem izsniegtajiem materiāliem viena trešā daļa ir žurnāli,” pastāsta bibliotēkas vadītāja Baiba Logina un piebilst,    ka “gan lasītāju kluba, gan teātra kluba apmeklēšana ir brīnišķīga iespēja domubiedriem satikties. Ikdienas skrējienā nereti nav laika saturīgi parunāties, bet te triju un pat četru stundu garumā laiks ir piepildīts ar interesantām sarunām. Vidēji uz tikšanos atnāk astoņi cilvēki, tas ir optimāli, lai katrs varētu izteikties un lai sarunas arī neieilgtu līdz rīta gaismai.”

Iepazīst rakstnieku darbus un kaimiņus savā pagastā

Liepas pagasta bibliotēkā nav lasītāju kluba, bet    tāds jau trešo ziemu Liepā ir E.Veidenbauma muzejā “Kalāči”. Tajā iesaistījušies arī bibliotēkas lasītāji. Muzeja darbiniece Baiba Roze atklāj, ka tikušies 24. janvārī, katrs pastāstījis par grāmatām, ko izlasījis. “Bijām astoņi, uzzinājām par 18 grāmatām. Ar smaidu sakām, ka tiekamies no kartupeļiem līdz kartupeļiem, proti, kad tie ir novākti, sākas lasītāju kluba sezona, un, kad tie ir jāstāda un jādara citi dārza darbi, klubiņa sezona beidzas. Tiekamies reizi mēnesī, kāds nāk katru reizi, cits retāk. Lai gan pamatā dalībnieki ir liepēnieši, pievienojas arī kāds cēsnieks, valmierietis, mārsnēnietis, atbrauc pat no Piebalgas puses. Klubā ne tikai dalāmies izlasītajā, bet arī maināmies grāmatām. Ir darbi, kas ļoti aizrauj    un raisa spraigas debates. Reizēm pa vidu parādās ieteikums labai izrādei, filmai vai citam kultūras notikumam, ko var noskatīties vai ko esam redzējuši un varam pārrunāt.”

Baiba Roze vērtē, ka ne mazāk svarīgi kā dalīšanās ar izlasītajām grāmatām, ir iespēja tikties un būt kopā: “Es ļoti gaidu šīs tikšanās reizes, tās sagādā prieku. Pirmajās tikšanās veltām laiku, lai iepazītos, izrunātu, kur kuram dzimtā puse, cik ilgi dzīvo Liepā. Tādējādi iepazīstamies ar savu pagastu, kaimiņiem, vietējiem iedzīvotājiem. Tas ir ļoti pozitīvs un prieku nesošs pasākums ar pozitīvu ietekmi kopienā. Tas ir viens no muzeja notikumiem, kas orientēts tieši uz vietējo kopienu, jo cik gan bieži liepēnietis nāks uz muzeju,    bet te satiekamies vairākas reizes gadā.”

Lasīšana veido skolas kopienu

Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā darbojas lasītāju klubs “Garāmgājēji”, kurā piedalās skolēni, skolotāji, vecāki un absolventi. Kluba iniciators ir Gustavs Rencis, tagad jau absolvents, bet tobrīd mācījās 11. klasē. Viņš direktoram rosināja, ka grāmatu lasītājiem būtu vērtīgi sanākt kopā, un pats organizēja tikšanās reizes.

Parasti sanāk desmit līdz piecpadsmit cilvēku. Katru mēnesi kluba dalībnieki izvēlas vienu grāmatu, ko izlasīt, tā gada laikā iepazīti gan latviešu, gan ārzemju autoru dažādu žanru darbi. Šogad, diskutējot par izlasīto, tiek izmantota speciāli šim nolūkam izveidota sarunu ēdienkarte, kas diskusijai rada struktūru un virzību, palīdz uz izlasīto paskatīties dziļāk. “Ēdienkartē” ir jautājumi, piemēram, par ko aizdomājies, lasot šo grāmatu; kāds autora nodoms, rakstot    grāmatu; kuras grāmatā aprakstītās situācijas nepārliecināja; kā lasīšanas gaitā mainījās attieksme pret varoņiem un notikumiem; ko gribētu pajautāt autoram. “Druva” viesojās lasītāju klubā, kad pārrunāja Katarīnas fon Brēdovas romānu “Viss, kas nav saskatāms”, kurā aprakstīts 6. klases skolēna piedzīvotais mobinga dēļ.

Tētis Gints Dzedonis vērtē, ka viņam ļoti patīk lasītāju kluba formāts: “Grāmatas lasīšana pēc būtības ir vientuļš process. Bet te, kompānijā, mēs to varam pārrunāt, nonākt līdz jaunām atziņām, iepazīt skolēnu, vecāku, skolotāju dažādos skatījumus.” Skolas direktors Oskars Kaulēns arī uzsver iespēju dzirdēt citu skatījumu, par ko pats nav iedomājies: “Tā ir kā neformālā mācīšanās, kad diskutējot iegūst citu perspektīvu. Turklāt reizēm, pat ja sākotnēji grāmata nav saistījusi, sarunu gaitā darbs šķiet kļuvis labāks, jo saruna iedot lielāku dziļumu.” Skolotāja Līga Pikse-Zvirbule teic, ka pat tad, ja sarunas aizvirzās no darba satura, problēmas, kas tiek iztirzātas, sasaucas ar izlasīto.

Skolniece Estere Pūle    atzīst, ka viņai patīk lasīt, ir interesanti apspriest izlasīto un uzzināt, ko citi domā, diskutēt un dalīties arī atšķirīgos redzējumos: “Forši, ka esam dažādi. Te saturīgi varu parunāt un diskutēt arī ar skolotājiem.” Gan skolotāja Līga Pikse-Zvirbule, gan audzēkņa mamma Laura Prikule uzsver, ka tieši iespēja dzirdēt jauniešu viedokli viņām ir ļoti svarīga – uzzināt, ko viņi domā, parunāties.

Savukārt skolniece Kristiāna Tīlika    nenoliedz, ka iesaistīšanās lasītāju klubā palīdzējusi atsākt lasīt, tas atkal iepaticies. Zanei Miķelsonei, lai gan patīk lasīt, ikdienā parasti neiznāk laika, bet tagad uzzinājusi, cik ātri var izlasīt arī tādas biezas grāmatas kā “Viss, kas nav saskatāms”. “Pati droši vien nebūtu nopirkusi, bet ir interesanti,” saka Zane. Arī skolotāja Ingūna Irbīte piekrīt, ka nereti, ja nebūtu kluba, visticamāk, izvēlētos citu lasāmvielu: “Šī pieredze ļauj izkāpt no sava burbuļa, ieraudzīt, kas ir ārpus tā.”

Oskars Kaulēns arī novērtē, ka šāds formāts ļauj paplašināt redzesloku, uzzināt, kas notiek literatūrā, ieteikt lasāmvielu, jo nereti ir jautājums – tik daudz grāmatu, bet ko no tām lasīt: “Turklāt lasītāju klubs dod likumīgu iemeslu, kāpēc lasīt ir    labi un vajadzīgi. Jo ir jaunieši, kuri kautrējas. Tāpat ne visi pieaugušie atrod laiku lasīšanai, pat ja apgalvo, ka lasa.” Laura Prikule uzsver, ka pirms dalības lasītāju klubā bija sajūta, ka dara tikai to, ko vajag darbam: “Ir būtiski darīt arī kaut ko citu, ne tikai iet uz darbu un strādāt. Šādi es izkāpju no ikdienas, sadzirdu citu domas, redzu, ka var paskatīties citādi. Šīs ir dziļas sarunas.” Direktors uzsver tieši būtisko ieguvumu, ka cilvēki sarunājas: “Tas šķiet pats par sevi saprotams, bet tā nav. Te mēs uzturam sarunu, sadzirdam, reaģējam – tās visas ir trenējamas un ļoti vērtīgas prasmes.”