Ar aizrautību. Arī kūciņu baudīšana var būt atrakcija.
Augustā Cēsu novadā aizvadīti divi jaudīgi jauniešu organizēti notikumi – saliedēšanās pasākums “Lauzt Robežas” Pārgaujas apvienībā un mākslas, mūzikas un dzejas festivāls “Veidenfests” Eduarda Veidenbauma muzejā “Kalāči” Liepas pagastā. Tie apstiprina, ka jauniešiem ir brīnišķīgas idejas un vēlme tās realizēt.
Saprotams, ka ar labu ideju vien nepietiek, lai notiktu jaudīgs pasākums, tā realizēšanai nepieciešams finansējums. Finansējuma piesaiste notiek dažādos veidos – pasākuma rīkotāji gan startē pašvaldības organizētos konkursos, gan dibina biedrības, lai iegūtu finansējumu, ko dažādi fondi sniedz tieši nevalstiskām organizācijām, arī aicina uzņēmumus un individuālus ziedotājus atbalstīt ideju, kā arī nosaka pasākumam dalības maksu.
Lauzt iekšējās un kartes robežas
Saliedēšanās pasākumā “Lauzt Robežas” Cēsu novada jaunieši tikās jau astoto reizi, lai radītu, mācītos, iedvesmotos un pilnveidotu dzīvē svarīgas prasmes.
Viena no pasākuma organizatorēm Iluta Balode teic: “Jaunieši pazīst “Lauzt Robežas”, viņi piesakās, jo zina, ka būs forši. Pasākuma formāts šo gadu laikā ir palicis līdzīgs, bet katru gadu ir sava tematika, kas tajā brīdī aktuāla. Šogad mēs runājām par savu iekšējo labsajūtu, sadarbību, to, kā jaunieši sevi redz komandā, atbalstījām jauniešus viņu ideju īstenošanā.” Kopā ar radio personību Lauri Zalānu jaunieši piedalījās radio satura veidošanas meistarklasē. Savukārt satura radītājs Niklāvs Kravalis dalījās pieredzē par izaugsmi un iedvesmojoša satura radīšanu sociālajos medijos.
““Lauzt Robežas” ir ne tikai par kartē iezīmēto, bet arī savu iekšējo robežu laušanu, jo, sanākot kopā, mēs mācāmies pieņemt cits citu, saprast, kādi ir mūsu šķēršļi, lai mēs būtu gatavi sadarboties, īstenot savas idejas. Bet galvenā jauniešu vajadzība ir būt kopā, jo skaidrs, ka tāpat vien jaunieši no Piebalgas nebrauc uz Pārgauju, tāpēc ir būtiski nodrošināt platformu, kur būt, satikties, kopā sapņot un radīt,” vērtē I. Balode. Viņa ir gandarīta, ka šogad pasākumā bija jaunieši no visām Cēsu novada apvienību pārvaldēm. Visvairāk jauniešu arvien ir no Pārgaujas, bet pievienojas arī cēsnieki, pasākumu kuplināja arī jaunieši, kas dzīvo Amatas apvienības pagastos, tāpat kuplāks nekā citus gadus bija Līgatnes puses dalībnieku skaits, pasākumā bija arī Priekuļu, Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas apvienību pagastos dzīvojošie.
I. Balode teic, ka astoņu gadu laikā pasākuma organizatori ir bijuši dažādi – pašvaldība, jauniešu centrs, biedrība, bet cilvēki palikuši tie paši. “Šogad iesniedzām pieteikumu Eiropas Savienības projektā un bijām diezgan droši, ka mūsu pieteikumu apstiprinās, tāpēc neiekļāvām to arī pašvaldības budžetā. Bet šis gads ir pierādījums, ka ne par ko nevari būt pavisam drošs, jo mūsu ieceri neapstiprināja. Tas arī ir iemesls, kāpēc uzsākām ziedojumu vākšanas kampaņu – izstāstot par situāciju un daloties tajā, cik pasākums ir nozīmīgs. Ja pirms tam man pašai pat varēja šķist, ka vietējai kopienai ne vienmēr jaunieši ir pirmajā vietā, tad pēc šī uzsaukuma domas pilnībā mainījās. Vietējo cilvēku, uzņēmēju atbalsts bija ļoti liels. Un esam patiesi pateicīgi visiem, kas iesaistījās, gan atbalstot ar savu produkciju, gan cita veida finansējumu. Visi bija ļoti pretimnākoši, sajutām katra klātbūtni un atbalstu, tāpēc ļoti centāmies arī sociālo mediju platformās un kanālos viņu ieguldījumu atspoguļot, lai arī viņi jūt, ka novērtējam devumu.” Tāpat šogad tika noteikts arī līdzmaksājums dalībniekiem. Ar tiem un arī uzņēmēju ziedojumiem izdevās segt dalību arī jauniešiem, kuri citādi nevarēja atļauties piedalīties pasākumā.
Festivālā pamodina jaunību un brīvību
Trešo gadu Eduarda Veidenbauma muzejā aizvadīts mākslas, mūzikas un dzejas festivāls “Veidenfests”, kuru organizē jaunieši.
Brīdī, kad pasākums noslēdzies, mēnesi ir atpūta, lai septembrī sāktu plānot nākamā gada festivālu. Finansējuma piesaistīšanai nodibināta biedrība “Veidenfests”, bet arī muzejs rod līdzekļus šim pasākumam.
Muzejpedagoģe Baiba Roze pastāsta, ka tiek izmantoti visi pieejamie resursi, lai pasākumam iegūtu finansējumu, tamdēļ piesaistīt finansējumu cenšas gan biedrība, gan muzejs. “Ne visos projektos, kur sniedzam pieteikumu, saņemam apstiprinājumu, finansējuma avoti katru gadu atšķiras. Šogad biedrība daļu finansējuma ieguva Vidzemes plānošanas reģiona projektā, pašvaldības finansējumu Latvijas Kultūras galvaspilsētas pasākumu konkursā, kā arī muzejs ieguva Kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā “Literatūra” tieši festivāla literatūras sadaļai.” Tāpat festivālu atbalsta ziedotāji, kā arī pasākumā ir ieejas maksa. B. Roze vērtē, ka tas, vai atbalstam labāk pieteikties kā muzejam vai biedrībai, ir atkarīgs no konkursa un finansētāja, jo ir, kur ir priekšrocības biedrībai un kur – muzejam. Lai izmaksas būtu mazākas, ļoti daudz savām rokām dara paši jaunieši – ceļ skatuvi, būvē plostu, krāso norādes, iekārto festivāla teritoriju. Ir dzejnieki, kuriem tik ļoti patīk jauniešu idejas un pasākuma gaisotne, ka viņi paši piesakās piedalīties.
Vaicāti, vai trešajā gadā šādu pasākumu noorganizēt ir vieglāk vai grūtāk, Rēzija Krieviņa teic, ka tas ir duāli: “Vieglāk, jo ir iestrādes, kā arī gūtas mācības no iepriekšējiem gadiem, bet grūtāk, jo ir atbildība pret apmeklētāju. Pirmajā gadā neviens nezināja, ko sagaidīt, bet tagad jau ir mūsu apmeklētājs, ko negribas pievilt.” Kristaps Broks atzīst: “Esam uzlikuši augstu latiņu un gribam to noturēt. Tomēr pāri visam piedomājam, ka galvenais, lai mums pašiem ir prieks darīt, domājam, kas mums patiktu, ko gribētu redzēt, darīt.” Rēzija atklāj: “Organizatoriem ir ļoti liela atbildība un daudz darāmā. Ar jauniešiem esam runājuši, ka kādu gadu gribētu būt vienkārši festivāla apmeklētāji, lai izbaudītu programmu.”
Baiba Roze vērtē, ka pirmajā gadā nevarēja zināt, kā viss izdosies. Bija plāni, bija vēlmes, bet vēl nebija pieredzes. “Taču izdevās tik negaidīti labi, ka kļuva par pamatu, uz kā būvēt nākamos festivālus, tikai pamainot nianses. Piemēram, šogad dzejas zonā bija dzejas masāža, arī randiņš ar dzejnieku.” Rēzija secina, ka komanda kļūst arvien radošāka, katrs gads dod jaunas idejas, ko un kā vēl iespējams darīt. Vaicāti, vai tomēr no kaut kā izlēmuši atteikties, jaunieši ar smaidu teic, ka šogad bija pēdējais gads, kad bija māla vanna. “Jā, tā ir ikoniska, bet darbs fiziski grūts, lai to sagatavotu un pēc tam arī mālu aizvestu prom,” atzīst Kristaps, “Tāpēc izdomāsim ko citu. Nebaidāmies eksperimentēt un radīt ko jaunu. Bet pamatā ir prāta brīvība, neturēšanās noteiktos rāmjos, ļaušanās idejām.” Rēzija saka: “Mēs laužam jauniešos stigmu, ka muzejā ir garlaicīga vide, tur nekas nepatīk. Mēs parādām, ka paši veidojam kultūru, turklāt tas notiek nevis galvaspilsētā, bet lauku vidē, tas ir iespējams.” Baiba rezumē: “Cilvēkiem patīk, ka viss ir ļoti īsti. Jo katrai aktivitātei ir savs pamats un jēga. Un jauniešu idejas arī kultūras profesionāļos pamodina jaunību un brīvību, šeit viņi var izdarīt ko tādu, ko citur nedarītu.” Kristaps piekrīt, sakot: “Ar savu dullumu vairojam dullumu citos.” “Atraisām tās emocijas cilvēkos, kas viņiem ir ļoti vajadzīgas. Pasaule ir izslāpusi pēc tīrā, vienkāršā un patiesā. Un mēs to dodam,” teic B. Roze.
Festivāls sevi jau ir pierādījis, jo šogad saņēma arī Cēsu novada Gada balvu kultūrā – Grand Prix. “Tātad mūs, jauniešus, novērtē,” secina Kristaps. Un pat ja stresa brīžos piezogas sajūta – nekad vairs, jaunieši novērtē komūnu, kas izveidojusies, un saprot, ka grib to turpināt piedzīvot un darīt.
Komentāri