Svētdiena, 16. marts
Vārda dienas: Guntis, Guntars, Guntris
weather-icon
+-1° C, vējš 5.62 m/s, D-DR vēja virziens

Intervija. Obligātā mīlestības deva

Andris Vanadziņš
21:06
14.03.2025
110
Calitis, Dzenite

Juris Cālītis un Sandra Dzenīte-Cālīte. FOTO: Andris Vanadziņš

Zvannieku mājas Vaives pagastā ir mācītāja un teoloģijas pasniedzēja Jura Cālīša un pedagoģes Sandras Dzenītes-Cālītes izveidots patvērums dzīves ievainotajiem.

Te pajumti, atbalstu un rūpes saņem līdz pat 20 bez vecāku un tuvinieku gādības palikuši bērni, jaunieši un arī pieaugušie ar īpašām vajadzībām. Šeit viņiem ir radīta    droša un brīva vide, kurā attīstīties, kļūt patstāvīgiem, lai pieaugot spētu doties savā dzīvē un integrēties sabiedrībā.
Par krasiem dzīves pagriezieniem, rūpēm un apziņas vertikāli, kas rada mieru un drošu pamatu šajā mainīgajā laikā, saruna ar Zvannieku radītājiem un vadītājiem Juri un Sandru Cālīšiem.

-Vienā no intervijām minējāt, ka par mācītāju kļuvāt, tiešām pateicoties Zvanniekiem. Iepriekš studējot teoloģiju Hārvarda universitātē un pēc tam kalpojot draudzēs, tāds nebijāt?

Juris Cālītis: – Būt mācītājam jau ir ļoti viegli ( smaida). Ir statuss, stabils darbs, ērta ikdiena un jau izveidojies priekšstats, ka esi kaut kas… Zvannieki bija pēkšņa satikšanās ar reālo dzīvi, apjausma, ka esmu plivinājies divus metrus virs zemes, nevis stingri uz tās stāvējis. Tas ir kā braukt ar “Mercedes”- viegli slīdēt, nejūtot dzīves grambas -, bet pēkšņi “Mercedes” vairs nav un tā vietā jāvelk pa vagu kartupeļu maiss!
Sandra Dzenīte-Cālīte: -Te tikko bija ienācis Ivars, mūsu pastāvīgais iemītnieks. Viņam ir garīgas attīstības traucējumi, un viņš nespēs integrēties sabiedrībā ārpus šīs vietas, kur jūtas droši. Ivars uzauga ļoti vardarbīgā vidē, un viņam bija 17 gadi, kad viņu sastapām. Tas bija liktenīgi, viņš ieraudzīja Juri un pateica – tas ir tētis…

Tad viena Zemgales bērnu nama vadītāja lūdza, vai nevaram paņemt kādu viņu grūto bērnu, lai padzīvo laukos. Atbrauca pie mums 14 gadīga liela problēma, pavadījām brīnišķīgu vasaru, un augusta beigās puisis saka – vai es, lūdzu, lūdzu, varu palikt te? Saku Jurim, lai taču paliek, viņš piekrita, bet piebilda – ņem vērā, tagad viņam ir 14 un mums būs jābūt kopā ar viņu vēl 14 gadus. Tolaik šķita, kādas muļķības, sasniegs pilngadību un dosies savā dzīvē! Izrādījās, Jurim taisnība.

Tagad mums ir trīs zvannenieku paaudzes. Pirmajiem ir sava dzīve, ģimenes, bet viņi aizvien ir kopā ar mums, brauc ciemos, arī jubileju svinības rīko šeit, kā viņi saka – mājās. Tad ir 20+ paaudze, kuriem jāpalīdz sākt patstāvīgu dzīvi. Meklējam darbu, mājokli, palīdzam tikt pāri pirmajām attiecību krīzēm. Un tad ir pusaudži, jaunieši, kuri tagad atraduši ceļu uz Zvanniekiem, audžuģimenes ar saviem mazajiem. Kopā esam liela saime. Spektrs plašs, un visu laiku mācāmies cits citu cienīt, pieņemt ar visām vājībām, atbalstīt.

-Vai, izkāpjot no iepriekšējās dzīves “Mercedes”, apjautāt, ka Zvannieki būs mūža projekts?

Sandra:– Nē, protams. Tikai tad, kad uzņēmas rūpes par dzīves ievainotiem bērniem, saprot, ka no tā vairs nevar izstāties, ja gribi saglabāt pašcieņu. Jurim tiešām bija ar lielu darbu un centību nopelnīta nodrošināta dzīve, bet vienā brīdī viņš no tās atteicās. Atklāsme nāca ļoti sadzīviskā veidā. Meklējām apavus jau pieminētajam Ivaram, jo viņam nebija, pat ko vilkt kājās. Juris nevilšus paskatījās uz savu kurpju plauktu un pats bija šokā – ārprāts, tik daudz kurpju, man taču to visu nevajag!

Juris: -Kā jau mācītājs esmu izvadījis daudzus un ievērojis, ka vīriešiem mūža otrajā pusē ir noteikti gadu skaitļi, kuros biežāk aiziet. Man bija 60 gadi, tuvojās viens kritiskais posms, bet tajā brīdī gadījās Zvannieki un, ļoti iespējams, pārnesa pāri miršanas slieksnim. Rūpes, kalpošana, pienākums dod jēgu un prieku dzīvē. Kas tad mūs nes uz priekšu? Pienākums un prieks. Bez tā ātri vien piezogas sajūta – man šeit vairs nav, ko darīt…

Vienmēr esmu bijis aktīvs, bet iepriekš tie pūliņi bija… tāds kurmīša darbs, kurš iekārto savu aliņu, iztapsē ar vati un mierīgi dzīvo.

-Bet šai mierīgajai dzīvei jau arī piedien garīguma meklējumi, vēlams Indijā vai Brazīlijā, un procesa atspoguļojums sociālajā kontā…

Juris: – Es par to nevīpsnāju. Tiesāt citus ir nepateicīga nodarbe. Cilvēki, apstākļi ir tik dažādi. Kādam varbūt tiešām vajag braukt uz Bali meditēt, lai pēc tam atkal spētu atgriezties darbā, kas nepatīk vai garlaiko. Garīguma meklējumi ir lieliska psiholoģiskā higiēna, bet, ja tiešām gribi saskarties ar dzīves nopietnību un nebaidies ieraudzīt sevi šajā spogulī, tad varbūt labāk ir palīdzēt vientuļam tantukam ziemai kartupeļus sagādāt.

Lasot kosmosa pētnieku aprakstus par galaktikām un neskaitāmām zvaigžņu sistēmām izplatījumā, ir neiespējami aptvert šo lielumu. Un arī cilvēka apziņa ir daudz lielāka par to, ko spējam zināt, pieredzēt, iztēloties. Tāpēc ir iekšēja vajadzība, un tā ir katram, pēc vertikāles, garīga orientiera, piederības kam lielākam nekā tikai tirgum un izklaidēm. Dievs ir vienīgais, kas šo lielumu spēj ietvert un nest.

Svētdienas dievkalpojumos Zvanniekos īpašs brīdis ir, kad visi sanāk ap altāri un, pirms dalīties ar maizi un pienu ar medu, 30 sekundes mums ir pilnīgs klusums. Jaunieši, pusaudži, bērni netrinas, nebakstās, bet stāv mierā un klusumā. Tas ir skaistākais un svarīgākais moments, jo tuvina apjautai, ka esi kas daudz vairāk nekā ikdienišķā bakstīšanās, iedomas, uztraukumi…

Sandra: – Dzīve jau mūs piezemē, un kā vēl! Bet svētdienas ir atgādinājums par šo vertikālo dimensiju. Juris dod mums spēka vārdus nākamajai nedēļai. Jā, pasaule strauji mainās, bet nemainās tas, ka bērnam ir vajadzīga droša vieta un cilvēki, kuriem var uzticēties. Savā pieredzē esam pārliecinājušies, lai rastu savu vietu pasaulē, spētu justies laimīgs un darīt citus laimīgus, mūsu pusaudzim ir jāsaņem tā obligātā mīlestības deva un paļāvība tam, ka dzīve šeit ir droša un prognozējama arī tad, ja pasaule kļūst gluži neprognozējama.

-Esmu pamanījis, ka jūs biežāk intervē laikā, kad ir kādas neprognozējamas pārmaiņas, kas vieš nenoteiktību, bailes. Kas ir tie atbalsta punkti, kas ļauj mierīgi reflektēt par globālām vai lokālām norisēm arī šodienas mainībā, kad brīžiem šķiet, ka pasaule tiešām jūk prātā?

Juris: -Manā gadījumā atbilde ir ļoti vienkārša, jo dzīve ticībā man ir pašsaprotama jau no mazotnes. Jaunā derība, Jēzus stāsts ir teksti, kas rakstīti okupētā teritorijā, un varmāku romiešu ķepa bija ļoti smaga un brutāla. Tie, kas padevās, dzīvoja mierīgāk, bet Izraēla vienmēr bija skabarga Romas impērijas pa… sānos, teiksim tā. Bet šajos tekstos, kas rakstīti masīvas un nežēlīgas okupācijas apstākļos, ir liela paļaušanās un arī prieks. Dari savu darbu, un viss būs tā, kā tam jānotiek. Es arī tagad saku –nevajag vaimanāt un ļodzīties līdzi visiem trampiem un putiniem, kuri šūpo lielās politikas laivu. Dari savu darbu….

Un ir vēl viens apstāklis, kas ir daudzkārt lielāks par politiskām vai militārām krīzēm. Tās ir lielas kultūras pārmaiņas, kas mums strauji tuvojas un ko saucam par mākslīgo intelektu. Paši izstrādātāji to dēvē par dieviem. Pagai­dām tas ir neitrāls spēks, ātrs informācijas avots, bet tas aumaļām attīstās un pieņemas spēkā. Un, ja nonāks tik tālu, ka mākslīgais intelekts mūs turēs savās ķepās un visu te diriģēs…Pēdējā laikā daudz par to esmu lasījis un domājis. Mums jāsāk trenēties, apzināties savas cilvēciskās prioritātes, ieskatīties sevī, un meditācija tam ir palīgs, lai nepazustu šajā vilnī.

-Kā trenēt cilvēcību?

Juris: -Dari savu darbu un esi dabā, kad vien ir iespējams. Daba ir dziedinoša.

Sandra: -Vienkāršas sarunas, kad visi sasēžas ap virtuves galdu. Iepriekš, kad dzīvojām pie Zvannieku ezera, mums kaimiņos bija Klaudijas tante, pensionēta matemātikas skolotāja. Viņai bija govs, un mēs gājām pēc piena. Krietni gados, salīkusi, tomēr rūpējās par savu gotiņu, bet tā viņu turēja pie īstenības un laba garastāvokļa. Gājiens pēc piena bija brīnišķīgs, jo Klaudijas tante mums ik reizi tik daudz laba sarunāja. Viņa dalījās ar rāmo dzīvesprieku, ko bija saņēmusi no savas lielās, brūnās govs….

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Redzeslokā. Saksofona balsi saprot pasaulē

13:36
11.03.2025
311

Cēsnieks Zintis Žvarts ir pazīstams saksofonists. Viņš priecējis klausītājus koncertos un festivālos ne tikai Latvijā, arī Itālijā, Japānā, Anglijā, Francijā, Somijā, Dānijā, Singapūrā, Vācijā un citur. Zintis ir arī pedagogs Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā un vidusskolā Rīgā. -Jūsu vārds dzirdams daudzos koncertos. -Priecājos, ka dzīvē tā izveidojies, ka neesmu viena žanra mūziķis, ka varu […]

Viesos pagastā. Drabeši

20:17
07.03.2025
150

Āraišu vējdzirnavu ainaviskā maģija Viens no ļoti pamanāmiem piesaistes punktiem Drabešu pagastā ir Āraišu dzirnavas, vecākās šāda veida vējdzirnavas Latvijā. Tajās joprojām var malt graudus un iepazīt latviskās maizes tradīcijas. Dzirnavnieces – gides lomā tad ir blakus esošo “Vējdzi­rnavu” māju saimniece Vineta Cipe, bet viesu uzņemšanā iesaistīta visa ģimene.Ļoti apmeklēta vasaras nogalēs bija tradicionālā Maizes […]

Cēsu novada budžets 2025

18:37
04.03.2025
37
1

Kā salikti pašvaldības vajadzību un iespēju puzles gabaliņi Cēsu novada dome februāra vidū apstiprināja 2025. gada budžetu 125 448 326 eiro. Kā to paredz likums, pašvaldību budžets, izņemot Rīgas pilsētu, ir bezdeficīta. Budžeta balsojumā piedalījās 18 deputāti, 16 balsoja par, divi atturējās. Kā plānotie izdevumi veicinās novada iedzīvotāju labklājību, risinās aktuālas un nozīmīgas vajadzības, saruna ar novada […]

Intervija. Novecot kopā ar pašvaldībām

16:46
28.02.2025
82

Cēsnieks Aino Salmiņš ir Latvijas mēroga pašvaldību eksperts ar iespaidīgu pieredzi un zināšanām par vietvaru saimniecisko darbību. Sācis Cēsīs leģendārā pilsētas mēra Jāņa Beikmaņa komandā, bet nu jau vairākus gadu desmitus strādā Latvijas Pašvaldību savienībā, kur ir padomnieks tautsaimniecības jautājumos. Pārstāvēt pašvaldības diskusijās ar valdības pārstāvjiem, ministriju vadību, politiķiem un gadu no gada skaidrot būtībā […]

Saglabāt vēsturi arhitektūrā

16:39
28.02.2025
36

Pastaigājoties Cēsīs pa Rožu laukumu, Torņa ielu, ikviena uzmanību piesaista celtnieku darba radītais troksnis. Šogad jāpabeidz atjaunošanas darbi Konrāda namā, Mācītāja un Ratu mājās, kā arī Draugu nama būvniecība. Konrāda kvartālā būs gan īstermiņa, gan ilgtermiņa īres dzīvokļi, kā arī telpas darbam un pasākumiem. Ik pa laikam vietu izpētē kādu pārsteigumu atklāj arheologi, bet tikmēr ēku […]

Intervija. Zīmoli stāsta par Cēsīm un novadu

19:52
21.02.2025
222
1

Vienkāršais uzrunā un paliek atmiņā Ne tikai novadnieki ievērojuši zīmes “Cēsis 2025”, tūrisma logo “Cēsis pievelk”, “Rainis”. Tās piesaista uzmanību, rosina painteresēties un kaut neviļus, bet paliek atmiņā. Šīs zīmes veidojis grafikas dizainers Jānis Bremmers. Par vizuālā tēla veidošanu, sajūtām, dzīvi laukos, Cēsu novada stiprumu, ar ko jālepojas, saruna ar mākslinieku. -Strādāju aģentūrās Rīgā, esmu […]

Tautas balss

Nav jāgaužas, bet jādarbojas

14:50
13.03.2025
21
Cēsnieks T. raksta:

“Man liekas, satraukumam, ka Latvijā ir nedroši, nav pamata. Esmu diezgan pārliecināta, ka mums tuvākajos gados nekas nedraud, neviens te neuzbruks. Taču, ka pasaules kārtība mainās un katram pašam vairāk jāatbild par sevi un savu valsti, tas gan skaidri redzams. Nav, ko gausties, jādarbojas savas valsts labā,” sacīja cēsnieks T.

Tualetes svarīgas ģimenēm ar bērniem

14:49
12.03.2025
26
Māmiņa raksta:

“Kļūst siltāks, ģimenes ar maziem bērniem vairāk dodas pastaigās, bet Cēsīs, Pils parkā, tualete slēgta. Kur aiziet? Tāds četrgadnieks vajadzību iet uz tualeti saprot tikai pēdējā mirklī, paciesties nevar. Gaidītu, ka pašvaldība vairāk parūpētos par šādām situācijām, lai vismaz brīvdienās cēsnieku pastaigu vietu tuvumā būtu tualetes,” rosināja kuplas ģimenes māmiņa.

Budžetam vispirms jānodrošina primārās vajadzības

14:48
12.03.2025
27
49
Lasītāja raksta:

“Izlasīju “Cēsu Vēstīs” datus par šī gada Cēsu novada budžetu. Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem piešķir līdzekļus dažādiem darbiem. Piemēram, Eduarda Veidenbauma muzejā pieejamības nodrošināšanai 67 tūkstoši eiro. Nesaku, ka nevajag tādu pasākumu, bet vai šis ir īstais brīdis, kad varam atļauties uzlabot memoriālā muzeja pieejamību. Tajā pašā laikā patvertņu uzlabošanai visā novadā paredzēti tikai 30 […]

Jauna izstāde

14:50
11.03.2025
21
Gleznu cienītāja raksta:

“Priecājos par brīnišķīgo cēsnieka Ģirta Vernera gleznu izstādi, ko pagājušajā nedēļā atklāja kultūras biedrībā “Har­monija” Cēsīs. Pasākuma dalībnieki varēja baudīt Ģ.Verne­ra jauno veikumu, Cēsu skatiem, ainavām. Bija tik jauka, sirsnīga noskaņa, kādā noritēja tikšanās,” pauda gleznu cienītāja.

Reisi vajadzīgi, bet ne lielais autobuss

17:00
08.03.2025
34
Cēsnieks K. raksta:

“Kad redzu pustukšus lielos autobusus pilsētas satiksmē, vienmēr pārņem nesapratne, vai tiešām nav iespējams sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēt racionālāk. Cik bieži vispār Cēsu pilsētas maršrutu reisi ir tik piepildīti, ka vajadzīgs lielais autobuss? Vismaz man nav nācies redzēt, ja nu tikai ap laiku, kad Cēsu Meža kapos ir kapu svētki. Turklāt tas jau nav nekas […]

Sludinājumi