Juris Cālītis un Sandra Dzenīte-Cālīte. FOTO: Andris Vanadziņš
Zvannieku mājas Vaives pagastā ir mācītāja un teoloģijas pasniedzēja Jura Cālīša un pedagoģes Sandras Dzenītes-Cālītes izveidots patvērums dzīves ievainotajiem.
Te pajumti, atbalstu un rūpes saņem līdz pat 20 bez vecāku un tuvinieku gādības palikuši bērni, jaunieši un arī pieaugušie ar īpašām vajadzībām. Šeit viņiem ir radīta droša un brīva vide, kurā attīstīties, kļūt patstāvīgiem, lai pieaugot spētu doties savā dzīvē un integrēties sabiedrībā.
Par krasiem dzīves pagriezieniem, rūpēm un apziņas vertikāli, kas rada mieru un drošu pamatu šajā mainīgajā laikā, saruna ar Zvannieku radītājiem un vadītājiem Juri un Sandru Cālīšiem.
-Vienā no intervijām minējāt, ka par mācītāju kļuvāt, tiešām pateicoties Zvanniekiem. Iepriekš studējot teoloģiju Hārvarda universitātē un pēc tam kalpojot draudzēs, tāds nebijāt?
Juris Cālītis: – Būt mācītājam jau ir ļoti viegli ( smaida). Ir statuss, stabils darbs, ērta ikdiena un jau izveidojies priekšstats, ka esi kaut kas… Zvannieki bija pēkšņa satikšanās ar reālo dzīvi, apjausma, ka esmu plivinājies divus metrus virs zemes, nevis stingri uz tās stāvējis. Tas ir kā braukt ar “Mercedes”- viegli slīdēt, nejūtot dzīves grambas -, bet pēkšņi “Mercedes” vairs nav un tā vietā jāvelk pa vagu kartupeļu maiss!
Sandra Dzenīte-Cālīte: -Te tikko bija ienācis Ivars, mūsu pastāvīgais iemītnieks. Viņam ir garīgas attīstības traucējumi, un viņš nespēs integrēties sabiedrībā ārpus šīs vietas, kur jūtas droši. Ivars uzauga ļoti vardarbīgā vidē, un viņam bija 17 gadi, kad viņu sastapām. Tas bija liktenīgi, viņš ieraudzīja Juri un pateica – tas ir tētis…
Tad viena Zemgales bērnu nama vadītāja lūdza, vai nevaram paņemt kādu viņu grūto bērnu, lai padzīvo laukos. Atbrauca pie mums 14 gadīga liela problēma, pavadījām brīnišķīgu vasaru, un augusta beigās puisis saka – vai es, lūdzu, lūdzu, varu palikt te? Saku Jurim, lai taču paliek, viņš piekrita, bet piebilda – ņem vērā, tagad viņam ir 14 un mums būs jābūt kopā ar viņu vēl 14 gadus. Tolaik šķita, kādas muļķības, sasniegs pilngadību un dosies savā dzīvē! Izrādījās, Jurim taisnība.
Tagad mums ir trīs zvannenieku paaudzes. Pirmajiem ir sava dzīve, ģimenes, bet viņi aizvien ir kopā ar mums, brauc ciemos, arī jubileju svinības rīko šeit, kā viņi saka – mājās. Tad ir 20+ paaudze, kuriem jāpalīdz sākt patstāvīgu dzīvi. Meklējam darbu, mājokli, palīdzam tikt pāri pirmajām attiecību krīzēm. Un tad ir pusaudži, jaunieši, kuri tagad atraduši ceļu uz Zvanniekiem, audžuģimenes ar saviem mazajiem. Kopā esam liela saime. Spektrs plašs, un visu laiku mācāmies cits citu cienīt, pieņemt ar visām vājībām, atbalstīt.
-Vai, izkāpjot no iepriekšējās dzīves “Mercedes”, apjautāt, ka Zvannieki būs mūža projekts?
Sandra:– Nē, protams. Tikai tad, kad uzņēmas rūpes par dzīves ievainotiem bērniem, saprot, ka no tā vairs nevar izstāties, ja gribi saglabāt pašcieņu. Jurim tiešām bija ar lielu darbu un centību nopelnīta nodrošināta dzīve, bet vienā brīdī viņš no tās atteicās. Atklāsme nāca ļoti sadzīviskā veidā. Meklējām apavus jau pieminētajam Ivaram, jo viņam nebija, pat ko vilkt kājās. Juris nevilšus paskatījās uz savu kurpju plauktu un pats bija šokā – ārprāts, tik daudz kurpju, man taču to visu nevajag!
Juris: -Kā jau mācītājs esmu izvadījis daudzus un ievērojis, ka vīriešiem mūža otrajā pusē ir noteikti gadu skaitļi, kuros biežāk aiziet. Man bija 60 gadi, tuvojās viens kritiskais posms, bet tajā brīdī gadījās Zvannieki un, ļoti iespējams, pārnesa pāri miršanas slieksnim. Rūpes, kalpošana, pienākums dod jēgu un prieku dzīvē. Kas tad mūs nes uz priekšu? Pienākums un prieks. Bez tā ātri vien piezogas sajūta – man šeit vairs nav, ko darīt…
Vienmēr esmu bijis aktīvs, bet iepriekš tie pūliņi bija… tāds kurmīša darbs, kurš iekārto savu aliņu, iztapsē ar vati un mierīgi dzīvo.
-Bet šai mierīgajai dzīvei jau arī piedien garīguma meklējumi, vēlams Indijā vai Brazīlijā, un procesa atspoguļojums sociālajā kontā…
Juris: – Es par to nevīpsnāju. Tiesāt citus ir nepateicīga nodarbe. Cilvēki, apstākļi ir tik dažādi. Kādam varbūt tiešām vajag braukt uz Bali meditēt, lai pēc tam atkal spētu atgriezties darbā, kas nepatīk vai garlaiko. Garīguma meklējumi ir lieliska psiholoģiskā higiēna, bet, ja tiešām gribi saskarties ar dzīves nopietnību un nebaidies ieraudzīt sevi šajā spogulī, tad varbūt labāk ir palīdzēt vientuļam tantukam ziemai kartupeļus sagādāt.
Lasot kosmosa pētnieku aprakstus par galaktikām un neskaitāmām zvaigžņu sistēmām izplatījumā, ir neiespējami aptvert šo lielumu. Un arī cilvēka apziņa ir daudz lielāka par to, ko spējam zināt, pieredzēt, iztēloties. Tāpēc ir iekšēja vajadzība, un tā ir katram, pēc vertikāles, garīga orientiera, piederības kam lielākam nekā tikai tirgum un izklaidēm. Dievs ir vienīgais, kas šo lielumu spēj ietvert un nest.
Svētdienas dievkalpojumos Zvanniekos īpašs brīdis ir, kad visi sanāk ap altāri un, pirms dalīties ar maizi un pienu ar medu, 30 sekundes mums ir pilnīgs klusums. Jaunieši, pusaudži, bērni netrinas, nebakstās, bet stāv mierā un klusumā. Tas ir skaistākais un svarīgākais moments, jo tuvina apjautai, ka esi kas daudz vairāk nekā ikdienišķā bakstīšanās, iedomas, uztraukumi…
Sandra: – Dzīve jau mūs piezemē, un kā vēl! Bet svētdienas ir atgādinājums par šo vertikālo dimensiju. Juris dod mums spēka vārdus nākamajai nedēļai. Jā, pasaule strauji mainās, bet nemainās tas, ka bērnam ir vajadzīga droša vieta un cilvēki, kuriem var uzticēties. Savā pieredzē esam pārliecinājušies, lai rastu savu vietu pasaulē, spētu justies laimīgs un darīt citus laimīgus, mūsu pusaudzim ir jāsaņem tā obligātā mīlestības deva un paļāvība tam, ka dzīve šeit ir droša un prognozējama arī tad, ja pasaule kļūst gluži neprognozējama.
-Esmu pamanījis, ka jūs biežāk intervē laikā, kad ir kādas neprognozējamas pārmaiņas, kas vieš nenoteiktību, bailes. Kas ir tie atbalsta punkti, kas ļauj mierīgi reflektēt par globālām vai lokālām norisēm arī šodienas mainībā, kad brīžiem šķiet, ka pasaule tiešām jūk prātā?
Juris: -Manā gadījumā atbilde ir ļoti vienkārša, jo dzīve ticībā man ir pašsaprotama jau no mazotnes. Jaunā derība, Jēzus stāsts ir teksti, kas rakstīti okupētā teritorijā, un varmāku romiešu ķepa bija ļoti smaga un brutāla. Tie, kas padevās, dzīvoja mierīgāk, bet Izraēla vienmēr bija skabarga Romas impērijas pa… sānos, teiksim tā. Bet šajos tekstos, kas rakstīti masīvas un nežēlīgas okupācijas apstākļos, ir liela paļaušanās un arī prieks. Dari savu darbu, un viss būs tā, kā tam jānotiek. Es arī tagad saku –nevajag vaimanāt un ļodzīties līdzi visiem trampiem un putiniem, kuri šūpo lielās politikas laivu. Dari savu darbu….
Un ir vēl viens apstāklis, kas ir daudzkārt lielāks par politiskām vai militārām krīzēm. Tās ir lielas kultūras pārmaiņas, kas mums strauji tuvojas un ko saucam par mākslīgo intelektu. Paši izstrādātāji to dēvē par dieviem. Pagaidām tas ir neitrāls spēks, ātrs informācijas avots, bet tas aumaļām attīstās un pieņemas spēkā. Un, ja nonāks tik tālu, ka mākslīgais intelekts mūs turēs savās ķepās un visu te diriģēs…Pēdējā laikā daudz par to esmu lasījis un domājis. Mums jāsāk trenēties, apzināties savas cilvēciskās prioritātes, ieskatīties sevī, un meditācija tam ir palīgs, lai nepazustu šajā vilnī.
-Kā trenēt cilvēcību?
Juris: -Dari savu darbu un esi dabā, kad vien ir iespējams. Daba ir dziedinoša.
Sandra: -Vienkāršas sarunas, kad visi sasēžas ap virtuves galdu. Iepriekš, kad dzīvojām pie Zvannieku ezera, mums kaimiņos bija Klaudijas tante, pensionēta matemātikas skolotāja. Viņai bija govs, un mēs gājām pēc piena. Krietni gados, salīkusi, tomēr rūpējās par savu gotiņu, bet tā viņu turēja pie īstenības un laba garastāvokļa. Gājiens pēc piena bija brīnišķīgs, jo Klaudijas tante mums ik reizi tik daudz laba sarunāja. Viņa dalījās ar rāmo dzīvesprieku, ko bija saņēmusi no savas lielās, brūnās govs….
