Intervija. Koris ir kas vairāk nekā kolektīvs

Rīt, 17.01., savu 60. darbības jubileju ieskandinās jauktais koris “Beverīna”. Saruna ar tā māksliniecisko vadītāju Patriku Kārli Stepi ne tikai par Cēsu leģendāro kori, arī jauniešiem, kam patīk dziedāt, par jauno diriģentu skološanu, par vērtībām un emocijām.

-Par “Beverīnu” uzzināju, kad to vadīja Aivis Greters un Jurģis Cābulis. Kopā bijām korī “Kamēr…”, un viņi par to stāstīja. Vairāk par “Beverīnas” leģendāro vēsturi uzzināju, kad sāku strādāt Cēsīs. Bērzaines pamatskolā    ir vēstures ekspozīcija, kopā ar beverīniešiem aizvien dziļāk izprotu kora vietu Latvijas un novada koru kustībā. “Beverīna” ir kas vairāk par kolektīvu. Korī paaudzes mainās, šosezon uzņēmām desmit jaunus dziedātājus, bet gribasspēks, vēlme darīt, sasniegt mērķus saglabājas. Vai nu tās ir kora nezūdošās tradīcijas, vai kas īpašs iekodēts vārdā “Beverīna”, man nav atbildes. Koristi ir motivēti dziedāt, viņiem ir būtiski, kā skan “Beverīnas” vārds. Meklēsim Beverīnu, noslēpumu gribas izzināt.

Sestdien nebūs jubilejas lielais, bet ieskaņas koncerts. Jubileju svinēsim vasarā. Esam iecerējuši atrast īsto Beverīnas pilskalnu. Zinot vēsturnieku strīdus, droši vien neatradīsim, bet brauksim uz vietām, kuras tiek minētas kā Beverīnas pilskalns. Tur kopā ar vēsturnieku izdziedāsim Beverīnas pilskalna stāstu, sākot ar Jāzepa Vītola “Be­verīnas dziedoni” līdz mūsdienu latviešu komponistu skaņdarbiem.

Jubilejas ieskaņas koncertā klausītājus gribam iepriecināt ar Valta Pūces ciklu “Gadalaiki”. To dziedājām vasarā, glabājam dziesmu pūrā un gribam nodziedāt vēlreiz. Tas ir apjomīgs cikls ar latviešu dzejnieku vārdiem, esam ieguldījuši lielu darbu. Koncerta vieta, Bērzaines pamatskola, nav izraudzīta nejauši, tā ir cieši saistīta ar kora sākumu.

-Jūsu vadītie Cēsu Valsts ģimnāzijas kori aizvadītajos XIII Latvijas Skolu jaunat-nes dziesmu un deju svētkos piedalījās koru konkursa finālā.

-Jaunieši piedzīvoja svētkus un prieku, ka pēc desmit gadiem atkal viņu ģimnāzijas kori bija koru karā. Kā jau mācību iestādes korī šosezon dziedātāji ir pamainījušies. Jauktajā korī “Tomēr” patlaban ir 60 dziedātāju, esam vairāk, nekā bijām svētkos. Meiteņu koris “Vo­lante”, tāpat kā “Tomēr” koru karos ieguva “Zelta diplomu”, gatavojamies jauniem koncertiem. Plānoti vairāki sadarbības koncerti ar citu pilsētu vidusskolu koriem. Būs arī novada skolu koru koncerts, kurā dziedāsim Raimonda Paula dziesmas. Ar jaukto kori “To­mēr” man ir trešā sezona, bet par “Volante” ir īsts Peln­rušķītes stāsts. Meitenes gada laikā no otrās pakāpes vērtējuma skatē tika līdz ceturtajai vietai Latvijā. Viņas gribēja un ar darbu pierādīja, ka var. 
   

-Kam radās ideja, ka Cēsīs vajadzīgs jauniešu koris?

-Dzirdēju no jauniešiem, kuri izteicās, ka gribētu dziedāt ne skolas korī, bet kādā amatierkorī, kas piedalās kultūras notikumos novadā un citviet. Tā ir arī Rīgā, jauniešu kori nedarbojas skolās, bet kultūras iestādēs. Pirms gada veicu aptauju, izsūtīju anketu visām vidusskolām, arī augstskolu filiālēm, draugi cits citam deva ziņu, un atsaucās ap 200 cilvēku. 120 izteica pārliecību, ka šāds koris vajadzīgs un gribētu tādā dziedāt.

Pavasarī bija pirmās kopā sanākšanas, vairāki koristi augustā jau piedalījās Cēsu kultūras galvaspilsētas gada lieluzvedumā “Māls”, pārstāvot jauno kori. Dziedājām valsts svētku koncertā, vēl bijušas vairākas uzstāšanās. Martā Cēsu jauniešu koris, Pils koris koncertzālē “Cēsis” uz skatuves būs kopā ar Latvijas Radio kori, Latvijas Radio bigbendu, kamerorķestri “Sinfo­nietta Rīga”. Dziedāsim Sig­varda Kļavas    veidotajā koncertstāstā “Maestro”.

Patlaban korī esam 45, nākamajā otrdienā būs vēl viena dziedātāju uzņemšana, pieteikušies ap desmit. Jauniešu korī nedzied tikai līdz 20 gadu vecumam, daudziem ir ap 30. Visi ir enerģiski, viņus vieno intereses, savas paaudzes dzīves nianses. Dzirdu, par ko runā mēģinājumos.  

-Ir jaunieši, kuri iesaistās “Beverīnā”?

-Jā. Katrs izvēlas savu kolektīvu.   

-Kas ieinteresē jauniešus iesaistīties koros? Pirms Dzies­mu svētkiem it kā saprotams, bet kas saista sezonā pēc tiem?

-Šo jautājumu arī pats pēdējā laikā sev uzdodu. Manuprāt, tā ir vajadzības pēc kolektīva, piederības sajūtas, vēlēšanās būt kopā ar draugiem. Nav jau daudz kolektīvu, kuros iesaistīties. Jaunieši arī vēlas bagātināt savu emocionālo pasauli, ne tikai iemācīties dziedāt, bet paurķēties sevī, atrast kaut ko tieši sev, izdzīvot emocijas. Nav tā, ka jaunieši dzīvo telefonos. Viņi jūt vajadzību izdzīvot emocionālu pārdzīvojumu. Emocijas, sajūtas, kas ir, dziedot kopā, zina vien tie, kuri to dara.    

-Arī Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas koris iestudē koncertprogrammas.
-Koris arī piedalījās aizvadītajos Dziesmu svētkos. Tāpat kā “Tomēr” un “Volante” Cēsu Mākslas festivāla lielajā brīvdabas koncertā Cēsu Pils parka estrādē dziedājām ar Īlingas Sim­fonisko orķestri no Londonas. Aprīlī kopā ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas kori izpildīsim Karla Orfa “Carmina Burana”. Cēsu koris gatavojas skolas simts gadu jubilejas koncertam, 4. kursa diriģentiem priekšā eksāmeni. Šodien braucam uz diriģentu konkursu Daugavpilī. Ir interesanti un saspringti.

-Arī mūzikas vidusskolas kamerorķestris piedalījās Dziesmu svētkos.

-Esmu tā mākslinieciskais vadītājs. Tieši tas ir interesanti, ka ir tik dažādi kolektīvi. Mani interesē orķestra diriģēšana. Lai studētu, vajag daudz laika.

-Par kori “Kamēr…” ir vēl viens stāsts. Esat viens no kora diriģentiem.

-Pēc spraigās sezonas janvāri esam paņēmuši brīvu. Kon­kurss, daudzi koncerti, uzstāšanās pasākumos… Liksim jaunu bildi iekšā un gatavosim  nākamās koncertprogrammas, plānos ir konkursi, koncerti tālās zemēs.

-Kā var visu pagūt? Vai kāds vakars ir bez mēģinājuma? Katram mēģinājumam taču ir arī jāsagatavojas.

-Esmu veiksmīgi saplānojis laiku, bet emocionāli gribas nedaudz atpūsties. Divas dienas nedēļā esmu Cēsīs. Tad darbs ir no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Pirmdienās, trešdienās ir “Kamēr…” mēģinājumi. Pārējais laiks ir brīvs. Lielajā plānojumā neizskatās tik slikti. Protams, vēl ir koncerti, dažādi projekti. Esmu pabeidzis studijas, un ir vairāk laika, bet turpinu iesāktajā ritmā, varu atļauties uzņemties vēl kaut ko. Plānos ir viens projekts ar Radio kori.

Esmu priecīgs, ka izdodas Cēsīs piesaistīt jaunus diriģentus. Mūzikas vidusskolā strādā viena no perspektīvākajām latviešu diriģentēm Anastasija Kildiša, starptautisku konkursu laureāte, pieprasīta profesionālos kolektīvos. Holgers Štāls, viens no “Beverīnas” diriģentiem, strādā par mūzikas skolotāju un vada kori Cēsu Pilsētas vidusskolā.    Novadā diriģentu aizvien trūkst. Pirms diviem gadiem situācija bija vēl sliktāka, ne velti ļāvos pierunāties vadīt ģimnāzijas korus. Arī tehnikumam ir vēlēšanās nodibināt kori, bet nav diriģenta. Cerams, uz Cēsīm atnāks vēl kāds jaunais diriģents. Mūzikas vidusskolā esmu kordiģēšanas izglītības programmas vadītājs un redzu, ka starp audzēkņiem ir talanti. Vai viņi izvēlēsies kļūt par diriģentiem, tas pašu ziņā. Būtu iepriecinoši, ja atgrieztos un strādātu Cēsu novadā.    

-Par Cēsu novada 1. koru konkursu ir gandarījums un arī lepnums?

-Jā. Nebiju gaidījis, ka būs tāda interese un tik pozitīvas atsauksmes. Viss izdevās, vien paši zinām, ko vajag uzlabot. Arī Cēsīm no konkursa bija ieguvums – tūkstotis koristu pilsētā, vairāki kori te arī nakšņoja. Laiks skrien ātri. Jau gatavojamies 2. koru konkursam, kas būs nākamgad rudenī.

-Ko pašam nozīmē konkursi, skates?

-Konkursi, skates prasa lielu emocionālo noturību. Vispirms jau gatavošanās jāpadara interesanta. Vienalga, jaunie diriģenti vai koris gatavojas konkursam vai koncertam. Tas ir garš process, kas kādu brīdi var apnikt, bet ir jāstrādā pie skrupulozām niansēm. Ja tās ir izkoptas, tad var emocionāli ļauties meklēt ko ārpasaulīgu, kas iziet ārpus tehniskām niansēm.

Ja spēj koncentrēties tikai uz tehniski precīzu izpildījumu, nespēj izbaudīt to, ko dari, bet domā, cik precīzi koris nodziedās, sajūtas, ko gūsti pats, koristi un klausītāji, būs citas. Visu pasaka acis – tās atklāj emocionālo pārdzīvojumu. Gan koristu, gan klausītāju.

-Kora mūzika arī mainās, līdzās klasikai šodienas komponisti piedāvā aizvien jaunus skaņdarbus, kuri koristiem un klausītājiem gan patīk, gan neiet pie sirds.

-Mūzikas akadēmijā nākamajiem komponistiem arī jāraksta koriem. Man patīk meklēt kaut ko jaunu, netradicionālu, sadarboties ar komponistiem jaunos projektos. Taču korim pasūtīt kādu skaņdarbu – tas ir dārgi.   

-Esat izvirzīts Kormūzikas balvas publikas balsojumam  nominācijā “Gada diriģents”.

-Uzskatu, ka mans lielākais paveiktais darbs pagājušajā gadā bija koru konkurss, kuram biju mākslinieciskais vadītājs. Protams, prieks par ģimnāzijas koriem, mūzikas vidusskolas kori un orķestri, arī “Beverīnai”    bija saspringta sezona.

Kas ir “Gada diriģents”? Jā, vadu daudzus korus, tas nav bijis mērķtiecīgi, tāda ir situācija, un uzņēmos to darīt. Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs Ints Teterovskis teicis: ”Neatkarīgi no tā, cik daudz un cik lielus vai mazus korus vada nominācijai pieteiktie diriģenti, viņi ir savas kopienas centrālā ass, ar savu ikdienas darbu, aizrautību, enerģiju pulcējot lielus un mazus!”

Atceros, Dziesmu svētku koru karos piedalījās meiteņu koris, neatminos no kurienes, 16 meitenes no 2. līdz 9. klasei. Kā koris skanēja! Tas ir tas patiesais diriģenta darbs, tas, ko esi ieguldījis viena kolektīva attīstībā, ka spēj ar saviem ierobežotajiem resursiem tik daudz izdarīt. Meiteņu kora uzstāšanās mani saviļņoja.    

-Ko darāt brīvajā laikā?

-Eju uz sporta zāli, remontēju dzīvokli. Ar dzīvesbiedri ejam uz teātri, pagājušogad dažādos teātros bijām uz 20 izrādēm.