Intervija. Gundega Skudriņa

Dzīves mainīguma svinēšana

Gundega Skudriņa ar savu “Skudras metropole” komandu šogad februārī Kannu festivālā “Heavent Awards” saņēma zelta godalgu.

It kā jau intervijai ar viņu derētu tāds Holivudas stila virsraksts – No Jāņmuižas līdz Kannu sarkanajam paklājam! Taču tas būtu ne vien banāls, bet arī maldinošs izteikums, jo vedina domāt par mērķtiecīgu ceļu no maza ciemata uz Eiropas lielāko panākumu skatuvi. Bet Gundegai šāda atzinība drīzāk ir stilīga pietura, kurā jauki uz brīdi piesēst, atpūtināt kājas un ovāciju pavadījumā iemalkot labu franču šampanieti, nevis kāds lielais mērķis, kā sasniegšana rada sajūtu par dzīves sapņu piepildījumu. Viņa pati saka: “Nekad neesmu sapņojusi par baigajiem panākumiem. Es arī neizvirzu mērķus, kas man dzīvē noteikti jāsasniedz. Vienkārši ļaujos ceļam, notikumu plūdumam un ļoti uzticos savai intuīcijai.”

Bet sarunu tomēr sākam ar Kannām un to, kas tad īsti notika uz Eiropas slavenākā sarkanā paklāja.

-Vai “Heavent Awards” zelta godalga ir profesionāli nozīmīgākais tavas komandas darba novērtējums?

-Es tā neteiktu. Mūsu nozarē nozīmīgākais tomēr ir “BEA World Festival”. Tas ir lielākais ar plašāko dažādu virzienu profesionāļu pārstāvniecību, un arī šajā konkursā esam saņēmuši augsta līmeņa atzinības. Kannām nenoliedzami ir prestižs, šarms un mežonīga atlase. Uz noslēguma ceremoniju tiek tikai pieci labākie darbi katrā kategorijā. Un, ja reiz tur nokļūst, tad uzņemšana ir kā Kannās – lidostā sagaida un vizina grezni “Mercedes”, dzīvošana kinozvaigžņu viesnīcā un sarkanais paklājs noslēguma ceremonijā…

-Kā īsti dēvēt nozari, kurā darbojies? Pasākumu organizēšana izklausās tizli. Varbūt tā ir notikumu radīšana?

-Tieši tā, mēs radām notikumus. Bet profesionālajā vidē tas saucas smalki – dzīvās komunikācijas notikumi. Tā ir ļoti plaša nozare, kas saskaras ar teju visām dzīves jomām: biznesu, politiku, kultūru, sportu. Tie ir valst­s vīru samiti, ekonomiskie forumi, mākslas festivāli… Piemēram, Kannās citā kategorijā galveno balvu saņēma Parīzes Olimpisko spēļu ceremonijas veidotāji. Nenoliedzami, nokļūt uz vienas skatuves ar šādiem grandiem, kuru darbu budžeti ir rakstāmi septiņu ciparu skaitļiem, ir satraucoši un patīkami. Jo vairāk tāpēc, ka, ieraugot mūsu notikumu izmaksas, tie paši francūži neticīgi groza galvu – kā ar tik mazu budžetu var uztaisīt ko tādu!

-Bet ar ko tad spējat konkurēt uz šīm lielajām pasaules skatuvēm?

-Ar idejām un lielu dūšu, ar komandu, kurā ir daudz talantīgu cilvēku, ar gaumi un to, ka mūsu darbos ir nostrādāta katra detaļa. Šoreiz Kannās startējām ar “Digitālo ziedu galeriju – Šampanieša bāru”. Tas bija notikums, ko pagājušajā vasarā izveidojām Botāniskajā dārzā. Vizuālo tēlu veidoja seši digitālie mākslinieki un mākslīgais intelekts, bija daudz ziedu un vidū rotējošs šampanieša bārs. Tur bija zīmola aktivācija, labdarības vakari, horeogrāfija, smaržu meistarklases, koncerti. Tāda krāšņa satura un formas daudzveidība ar dzīves svinēšanu plāniņa vidū. Žūrija to novērtēja kā ļoti novatorisku, mūsdienīgu un īpaši uzsvēra to, ka projekts ir ilglaicīgs, norisinās vairākas dienas un sasniedz vairākus mērķus, kas nenotiek bieži.

Kannās ir tā, ka 60% no vērtējuma nosaka žūrija, bet 40% skatītāji. Zālē pārsvarā francūži, kuri, protams, grib, lai uzvar savējie, tāpēc, kad paziņoja, ka savā kategorijā esam saņēmuši zeltu, bijām pilnīgi apstulbuši un tikai pēc krietnas pauzes attapāmies, ka jākāpj uz skatuves!

-Uzkāpāt, smaidīgi pagrozījāties, kas tālāk…?

-Balle beidzās, un Pelnrušķīte atgriezās pie plīts ( smejas). Kad pie mums atnāk jaunie praktikanti ar lielām rozā brillēm, kurās spoguļojas skaistas bildes, sarkani paklāji un limuzīns zem palmām, es viņu ilūzijas sagrauju, sakot – krāšņie mirkļi ir tikai 15% no mūsu darba, bet 85% ir rukāšana melnu muti!

Uzvara šādos konkursos ir kvalitātes rādītājs un iespēja, ka mūs pamana starptautiska mēroga klienti. Taču tā ļoti izvērsties un no “Skudras metropoles” taisīt “Ziloņu megapoli” ar konveijera ražošanu negrasos. Mazam kantorītim ir vairāk risku un stresa, mēģinot savilkt galus kopā, bet man patīk būt uz viena viļņa ar savu mazo komandu, eksperimenti, novitātes, vienkārši trakas idejas, ko atļaujamies īstenot…

-Un kā jūsu eksperimentus uztver notikumu pasūtītāji, apmeklētāji?

-Dažādi. Ir savs fanu pulciņš, kuri nāk, sagaidot, ka būs kas pārsteidzošs. Ir tādi, kuri apmulst un nesaprot, kas te vispār notiek. Nemēdz jau būt tā, ka visiem viss patīk, taču arī skeptiķi gūst jaunu pieredzējumu, sajūtas, zināšanas.

Dažkārt ir tā, ka vairākus mēnešus vai pusgadu veidojam notikumu, kas pieiet vienā mirklī. Divas stundas, un viss, montējam nost ilgi, rūpīgi iekārtoto telpu, un viss ir pagaisis… Taču, nē, cilvēki pēc tam raksta vēstules, stāsta par pārsteidzošām emocijām, sajūtām, pašiem negaidītiem lēmumiem, pārmaiņām dzīvē šī notikuma iespaidā. Atgriezeniskā saite, tas, ka mans darbs ir iedvesmojis, darījis dienu priecīgāku, noderējis kādam, ir tas saldais burkāns vagas galā, kādēļ ir vērts rakt. Jā, notikumu radīšana ir skarbs un nepateicīgs, bet reizē arī skaists un jēdzīgs darbs.

-Ja runājam par dzīvi kā notikumu. Tavs publiskais tēls ir krāšņs – atraktīva, smaidoša, radoša, visur esoša… Vai nav brīži, kad atbilstība tēlam kļūst par nogurdinošu pienākumu?

-Nav, jo man nav pretrunu ar savu tēlu. Es neko netaisu un neizdomāju, es tā dzīvoju. Katra nedēļa ir notikumiem piepildīta – šodien lasu lekcijas, rīt braucu komandējumā, parīt uzstāšos konferencē, sestdien būšu uz skatuves, svētdien visu vadīšu no aizskatuves…Es piedalos un mainu tērpus, un ļoti ātri dalos soci­ālajos tīklos ar notiekošo, man tas patīk. Droši vien intravertam cilvēkam tās būtu šausmas, bet es mīlu dzīvi, cilvēkus, ar prieku un azartu iesaistos dažādos notikumos un nenopūlos ar viltus tēla uzturēšanu.

-Un apnicīgie žurnālistu jautājumi par vienu un to pašu?

-Nu, 53. reizi dzirdot – kā jums rodas idejas -, ir mazliet jāsaņemas, bet manā uztverē apnicīgi ir tikai čīkstētāji un tie, kuri māca citus dzīvot. Tad gan gribas teikt – nemāci, bet iedvesmo! Katram tomēr savas izvēles un savs dzīves ceļš ejams.

-Kas tevi iedvesmo iedvesmot citus?

-Nekādu īpašu rituālu man nav… Dabā vai labā koncertā noķerti impulsi, tas, ka manas mīļās Jāņmuižas bērnības draudzenes arī pēc 40 (ak, šausmas!) gadiem joprojām ir manas labākās draudzenes. Un tā ir liela vērtība. No tēva mantotā lielā enerģija un mammas emocionalitāte iedvesmo, arī mans darbs ar visiem tā stresiem, pārdzīvojumiem un riskiem.

Lai arī aktīvā ikdienas dzīve man aizrit Rīgā, Cēsis ar savu radošo garu mani joprojām iedvesmo. Dzīves mainīgums tomēr ir fascinējošs. Tagad varu tev stāstīt, ka Rīga ir tāda mājīga un reizē arī ekonomiski aktīva metropole, kurā varu īstenot savas radošās ieceres un griezties saviesīgo notikumu virpulī, bet rītdien pārcelties uz laukiem un audzēt rozes vai lociņus, un tas man būs ne mazāk interesanti.

Un te nav pretrunu, jo mainīgums, atvērtība ļauj pieredzēt dzīves notikumus visā to amplitūdā.Vienu brīdi tie paceļ uz pjedestāla, citu – iesper pa pēcpusi. Bet laikam tāpēc jau esam nākuši šajā pasaulē, lai kaut ko izjustu, apjēgtu un izdarītu kaut ko labu…