Identitāte. Vienmēr paliek cēsnieki

Izrādās, aiz klasiskā “dzimtās pilsētas lepnuma”, ko izjūt daudzi, slēpjas arī daudz psiholoģijas. Lielākajai daļai cilvēku vissiltākās atmiņas saistās ar bērnību. Tieši tās mūs vieno ar dzimto pilsētu. Mūsu dabā ir vēlme “piederēt”. Kad pieaugušie atceras to laiku, kad viņiem bija izteikta piederības sajūta, tā parasti sakņojas dzimtajā pilsētā.

Veidi, kā paust lepnumu un mīlestību pret dzimto vietu, ir daudz un dažādi. Dažiem iknedēļas vai ikmēneša ceļojums “mājās”, lai satiktos ar radiem, draugiem, ir absolūta nepieciešamība. Neviena pienācīga nedēļas nogale vai svētku reize bez tā nav iedomājama neatkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo tagad. Lielākā daļa iepazīstoties uz jautājumu- no kurienes esi? – sniedz vienu no divām atbildēm: vai nu nosauc vietu, kur dzimuši, vai vietu, kur uzauguši, reti tā ir vieta, kur cilvēks dzīvo tobrīd.

Protams, ir cilvēki, kuriem bērnības takas un dzimtās āres nesagādā patīkamas atmiņas un izjūtas. Bet tas ir cits stāsts. Lielākajai daļai dzimtā pilsēta ir svarīga un neatņemama personības sastāvdaļa. Vai tā rosina jaukas vai skumjas atmiņas, katram dzimtā vieta palīdzējusi kļūt par tādu personu, kāda ir šodien. Uzrunāju vairākas cēsnieces, kas jau ilgstoši dzīvo citur – gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām – par to, kādu vietu viņu dzīvē arvien ieņem dzimtā pilsēta – Cēsis.

Latviska vide. Citur tā nav

“Lai arī pēdējos desmit gadus Cēsīs nedzīvoju, jūtos piederīga tieši šai pilsētai. Esmu ilgstošāku laiku dzīvojusi dažādās Latvijas pusēs, taču sajūta, kas pārņem, kad atbraucu pie vecākiem uz Cēsīm, ir neaprakstāma. Te es patiešām jūtos kā mājās,” tā par izjūtām saistībā ar dzimto pilsētu teic Dana Vāciete. Viņa nu jau gandrīz divus gadus dzīvo Kadagā, Ādažu novadā. “Vairā­kus gadus studēju Ventspilī. Tur man patika viss – jūras tuvums, meži un tas, cik pilsēta ir tīra un kārtīga. Patika, ka visur ir bezmaksas autostāvvietas, daudz skaistu vides objektu. Bet tāpat nekad nejutos kā īsta kurzemniece. Ilgojos pēc savām Cēsīm, pietrūka šauro ieliņu un īsteni vēsturiskas auras. Turklāt Ventspilī vasarās ir daudz lietuviešu. Viņi tur atpūšas pie jūras un gandrīz pārņem pilsētu. Tas,visa tā jezga, man kā Ventspils iedzīvotājai ārkārtīgi nepatika. Jā, arī Cēsīs vasarā ir daudz tūristu, tomēr tie ir tik dažādi, interesanti tos vērot un mēģināt saprast, kas tieši viņus uz Cēsīm atvilinājis.”

Dana teic, ka abi ar vīru un mazo meitiņu nākotnē labprāt dzīvotu Cēsu pusē. “Mums Cēsis šķiet sportiska, vēsturiski bagāta un skaista vieta, kurā jūtamies ērti, taču ilgais ceļš uz darbavietu Rīgā, kā arī maza iespēja atrast labi apmaksātu darbu tomēr pielika šim sapnim punktu. Dzīvojam Ādažu novadā, uz Cēsīm dodamies vismaz reizi mēnesī. Mums jau kā paradums ir nodarbes, kas obligāti jāizpilda – jāuzspēlē disku golfs Priekuļos un jāiziet garākā pastaigā. Mēdzam apmeklēt arī pasākumus Cēsu koncertzālē. Nobeigumā es īpaši vēlos izcelt to, ar ko, runājot par Cēsīm, lepojos visvairāk – latviskā vide. Visās pilsētās, kurās esmu dzīvojusi, tā pietrūcis visvairāk! Es ļoti lepojos, ka varu sevi saukt par cēsnieci; no sirds ceru, ka pilsēta augs un attīstīsies tik daudz, lai nākotnē būtu iespēja dzīvot tieši tur,” domās dalās Dana.

Reizē lepnums un rūgtums

“Esmu dzirdējusi, ka cēsnieki ir tie, kam dzimtā pilsēta paliek sirdī. Līdzīgi ir ar valmieriešiem. Daudzi ik nedēļas nogali dodas uz Valmieru. Arī es ar ģimeni Cēsīs esam gandrīz katru nedēļas nogali,” tā par izjūtām saistībā ar dzimto pilsētu saka Sanita Ozoliņa, kura nu jau gandrīz divdesmit gadus dzīvo Rīgā. “Lai teiktu, ka esmu lepna par visu, ko pilsēta dara? Nē, to es tomēr nevaru. Man ir sajūta, ka esam diezgan snobiski. To noteikti var pamanīt arī pašos cēsniekos. Viegli pamanīt apziņu, ka it kā esam “pārāki”, mazliet augstprātīgi. Jūtamies tā, ka esam lieli un pamanāmi. Mums šķiet, ka Cēsīs viss ir vislabāk. Nejūtamies kā “lauku” pilsēta, lai gan kopumā tieši tā arī ir!” viedoklī dalās Sanita.

“Kad aizbraucam uz Cēsīm, tomēr – it sevišķi rudenī, ziemā – pārņem sajūta, ka pašvaldībai cilvēki nerūp tik ļoti, kā gribētos. Ielas nav labā stāvoklī, centrs, kas bijis plašs laukums pie pieminekļa, nebūt nav mājīgs, aicinošs. Arī Rīgas iela ar tur izkārtajiem karodziņiem nav tāda tūristu iela, kurā izteikti būtu jūtama vēsturiska pilsētas aura. Un tā ļoti, ļoti pietrūkst, jo pilsētai ir bagāta vēsture.”

Sanita min piemēru, ka Rīgas ielā pie populāras kafejnīcas, kas atrodas vēsturiskā ēkā, izvieto vasaras terasi, kas pavisam aizsedz nama fasādi un tās vēsturisko skaistumu. “Latvieša dabā ir salīdzināt, tāpēc gribētos teikt, ka Cēsis netur līdzi citām skaistajām, vēsturiskajām Latvijas pilsētām, piemēram, Kuldīgai. Tur vecā arhitektūra tiek atjaunota, attīstīta, izcelts senatnīgums. Cēsīs viss vēsturiskais palēnām tiek pārdots,” domas nebaidās paust bijusī cēsniece. “Tā ir tā lielā sāpe par Cēsīm, kas manī mājo. Protams, var sacīt: “Lūdzu, nāc atpakaļ dzīvot Cēsīs un darīt kaut ko lietas labā!” Piekrītu. Tomēr pagaidām nē.”

Taču ir jau arī daudz pozitīva. “Liels lepnums par Vidzemes koncertzāli, atjaunoto Raiņa kvartālu. Bet gribētos, lai Cēsīs ir mūsdienīgāks tirgus laukums, kur brīvdienās pārdod ne tikai puķu stādus un poļu zemenes, bet pieejami arī mājražotāju produkti, kas izvietoti skaistos, gaumīgos tirdzniecības namiņos. Gribētos, lai Cēsīs ir vairāk ar kultūru saistītu norišu, kas aicina ne tikai paviesoties, bet arī atgriezties uz dzīvi,” tā Sanita. Viņa piebilst, ka Cēsis vienmēr sirdī būs dzimtā pilsēta, tomēr, lai teiktu, ka ar dzimto pilsētu lepojas, būtu nepieciešams redzēt, ka Cēsīs vairāk cenšas uzturēt dzīvu īpašo pievilcību.

Karoga stāsts, skaista valoda

“Dzīvoju Rīgā nu jau gadus 20, bet piederīga arvien jūtos Cēsīm. Uzskatu sevi vairāk sevi par cēsnieci, ne rīdzinieci,” atklāj Ieva Buiķe. “Viens no būtiskajiem aspektiem ir tas, ka Cēsis atrodas ļoti skaistā vietā – apkārt ir daudz dabas taku, ezeru, skaistie, klinšainie Gaujas krasti. Un pilsēta pārņem ar savu mieru, klusumu. Vecpilsētu nekas nevar pārspēt, sevišķi vasarā. Sajūta, ka esmu skaistā Eiropas pilsētā, kurā pieejams viss, kas vajadzīgs.”

Liela nozīme ir kultūras un mākslas dzīvei, kas arvien attīstās un piesaista jaunus viesus, aicina ciemos bijušos cēsniekus. “Ir silta piepildījuma sajūta, ka Cēsis attīstās. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem cēsniekiem, to nevar noliegt. Lai arī ikdienā neesmu Cēsīs, bet domās un sajūtās Cēsis vienmēr ir ar mani,” tā Ieva. Viņa atzīst, ka Cēsis ir viena no latviskākajām pilsētām. “Saka, ka tieši cēsniekiem ir vispareizākā, vistīrākā latviešu valoda. Arī vēsturiskais karoga stāsts ir kaut kas, ar ko patiešām lepoties. Liela daļa manas identitātes vienmēr būs saistīta ar Cēsīm, lai kur arī pasaulē būtu.” Viņa piebilst, ka ikreiz, kaut kur pamanot Cēsu vārdu, pārņem lepnums, ka tā ir arī viņas pilsēta.

Piederības sajūta nezūd

“Runājot par piederības sajūtu, varu apstiprināt, ka arvien – pēc teju 20 gadiem, kas nodzīvoti Itālijā, – jūtos piederīga savai pilsētai Cēsīm. Esot prom no Latvijas un Cēsīm, var sākt novērtēt, cik Cēsis ir ģimenēm draudzīga pilsēta,” pastāsta Baiba Molinari, kura par mājvietu jau ilgus gadus sauc Pja­čencu Italijā.

“Ļoti pietrūkst Cēsu apkaimes dabas – iespējas iet garās pastaigās dabā, bet tas nav tālu no pilsētas centra. Visur var aiziet kājām. Tāpat tikai tagad, kad pilsētu neredzu ikdienā, tā īsti varu novērtēt, cik tā skaista.”

Kaut arī Latvijā paviesoties neizdodas tik bieži, kā gribētos, viņa cenšas šo kultūras un nacionālā mantojuma izjūtu nodot bērniem. “Visai mūsu ģimenei Cēsis ir otrās mājas – arī mani bērni un vīrs tā jūtas. Piederības sajūta Cēsīm un cēsniekiem arvien mājo manī,” tā Baiba.

Pat pica te ir īpaša

“Tas, ko uzreiz gribu teikt – kad kāds domā vai runā par Latvijas skaistākajām pilsētām, visbiežāk uzreiz tiek minētas divas. Kuldīga un Cēsis. Īsti pat nevaru pateikt, kura pilsēta cilvēkus saista vairāk, katrai ir savs valdzinājums,” saka Laura Stengrēvica. “Esmu dzimusi un uzaugusi Cēsīs, mācījusies tur. Pilsēta saistās ar ļoti daudzām atmiņām, notikumiem. Pēdējā laikā gan uz Cēsīm doties iznāk retāk. Tas gan saistīts ar to, ka nav vietas, kur visiem ar ģimeni ilgāk uzturēties, jo manu vecāku mājas ir pārmaiņu procesā. Kad būvniecību pabeigs, noteikti viesosimies biežāk. Cēsis ir ne tikai dzimtā pilsēta un vieta, kur arvien mājo vecāki, tā ir arī izcila vieta atpūtai ar ģimeni. Ziemā var slēpot, ir daudz ezeru, tagad arī Kosmosa centrs un koncert­zāle. Ļoti daudz iespēju.”

Un Cēsīs ir vietas, kas rada īpašas emocijas. “Ja runājam, kas ar Cēsīm saista ārpus ģimenes un bērnības atmiņām, tad mēdz būt interesantas vietas, kam citur līdzīgu nav. Par piemēru varu minēt “Pagrabiņa” picu. Picērija viesnīcas “Kolonna hotel” pagrabstāvā pastāv sen, tādu picu, kā gatavo tur, patiešām neesmu varējusi atrast nekur citur! Tādi sīkumi veido sajūtu, ka Cēsis vienmēr būs īpašas, lai arī kur citur Latvijā vai pasaulē dzīvotu.”

Ģimene ir domājusi par to, ka varētu dzīvot Cēsīs. “Tas miers, kas pilsētā valda, ļoti pievelk. Tomēr esmu cilvēks, kam tuvumā vajadzīga lielpilsēta. Lai arī dzīvoju Ādažos, blakus pieejama visa Rīgas dzīve un tās piedāvātās iespējas. Varbūt nākotnē domas mainīsies. Jāatzīst, būtu ļoti skumji, ja Cēsīs vairs nedzīvotu mani vecāki, jo ir skaidrs, ka tad dzimtajā pilsētā viesotos daudz retāk.”

Laura atzīst, ka ir lepnums teikt: “Esmu no Cēsīm!” “Jā, ir lepnums, tāds patriotisms, ka nāku tieši no šejienes. Vienmēr jūtos gandarīta, ja kāds pajautā, no kurienes nāku. Ir lieliski atbildēt, ka es taču esmu no foršajām Cēsīm!”