Amatu pratēji 16.reizi vēra durvis un rādīja savas prasmes pasākumā “Satiec savu meistaru!”. Nedēļas nogalē Vidzemē ikviens interesents varēja iepazīties ar 218 dažādu tradicionālo amatu meistaru darbu un to pamēģināt arī pats. Nākamajās brīvdienās tas notiks citur Latvijā. Līdzīgi pasākumi ir arī citviet Eiropā, sākumā “Satiec savu meistaru!” arī bija daļa no Eiropas Amatniecības dienām, kas aizsākās Francijā. Mērķis viens – nodot nākamajām paaudzēm zināšanas par senajiem arodiem.
Ada lakatus un cimdus
“Satiec savu meistaru” ir pazīstams pasākums, taču vienmēr tajā rodams kas jauns.
Liepas kultūras namā nezinātājs piestāja un ieklausījās: “Es uzņemu uz liekas adatas, ja ir garās adatas, tad uz parastās. Tagad griežam riņķī…” Tur rokdarbu kolektīva “Liepas kamolītis” dalībnieces, sasēdušas ap garo galdu, adīja dreļļu lakatus un dalījās pieredzē.
Viņas pirmoreiz piedalījās “Satiec savu meistaru!”.
Kolektīva “Liepas kamolītis” vadītāja Inese Puriņa pastāsta, ka šo ziemu adītājas veltījušas dreļļu lakatiem un latviskiem cimdiem.
Lakati un cimdi iepriekšējā dienā bija apskatāmi izstādē Blomē. Pērn liepēniešu darbi bija redzami dažādās rokdarbu tehnikās pašdarināto tērpu skatē “Radošais nemiers” Rīgā.
“Nenoliekam malā tradicionālo, to nedrīkst pazaudēt. Adītājas adīja cimdus vienādiem latviskiem rakstiem, bet ar dažādu krāsu un materiālu dziju. Tie ir tik atšķirīgi, tas bija pārsteigums katrai,” pastāsta vadītāja un piebilst, ka adītājas un tamborētājas, kas arī darbojas kolektīvā, sākušas gatavoties nākamo Dziesmu svētku izstādei. “Liepas kamolītī” savas prasmes pilnveido 15 rokdarbnieces.
Kolektīva dalībniece Inta Smukā pastāsta, ka “Satiec savu meistaru!” pasākumos paguvusi būt Vaivē un Blomē. “Ļoti noderīgi. Ir jāredz, ko citi dara,” saka liepēniete, bet citas vērtē, ka pasākumus varētu rīkot ne tikai kā tagad, kad nedēļas nogalē durvis atvēruši visi meistari Vidzemē, bet mēneša garumā. Tad brīvdienās varētu aizbraukt uz vairākām vietām.
Bet uz Liepu iepazīt jaunas prasmes bija atbraukusi cēsniece Balva Sirmā, viņa ada dubultos cimdus, valkājamus no abām pusēm. “Gribas iemācīties kaut ko jaunu. Iepriekšējā dienā biju Vaivē. Tur lakatus adīja zigzaga tehnikā. Uzzināju, ka Liepā varēs pamācīties dreļļu lakatus. Tas ir interesanti. Katrā darbā taču ir savi knifi, kamēr neapgūsti, veicas lēni, steigties nevar. Lai gan vienmēr ārdās ātrāk, nekā adās,” secina Balva.
Kolektīva vadītāja ar lepnumu stāsta, ka rokdarbnieces labprāt brauc pieredzes apmaiņā. Šosezon pabūts arī Dzērbenē, Mēros, Apē, bet nākamās nedēļas nogalē iecerējušas doties pie kurzemniecēm.
Čaklākajām liepēnietēm top jau trešais dreļļu lakats. “Adot ar melanžēto jeb batikoto dziju, veidojas interesanta krāsu spēle, nekad nezini, kas iznāks,” bilst Inta.
Maijā pagasta bibliotēkā būs rokdarbu izstāde. 13 darbības gados kolektīvā apgūts daudz jauna. Bet pirmoreiz sievas nāca kopā, lai mācītos tapot. Vadītāja atceras, kā pasākumā Gaujienā rādījusi savus tapotos darbus un Brigita Rancāne ieinteresējusies. Vārds pa vārdam, un Inese kļuva par Liepas rokdarbnieču vadītāju.
“Viņas visas ir čaklas, radošas,” uzsver Inese un pastāsta, ka “Liepas kamolītim” ir arī savs suvenīrs. Gatavojoties braukt ciemos, Velta Tītmane ierosinājusi notamborēt krūzītes paliktnīti kā liepas lapu. Dāvanām tagad tas allaž tiek ņemts līdzi.
“Reizi nedēļā satiekamies un top kas skaists. Lai austu, vajag stelles un telpu, bet, lai adītu un tamborētu, tikai vēlēšanos un domubiedrus blakus, kuri pamāca un iedrošina,” saka Regīna Ābele. Maijā “Liepas kamolīša” izstāde būs pagasta bibliotēkā.
Kāpēc turēt sveci zem pūra
Vienkārši un sarežģīti. Māris Šmits (no labās) neliedz padomu Polam Hisermeieram, tautas lietišķās mākslas ekspertēm Lindai Rubenai un Ziedītei Muzei, kā izveidot kubu. FOTO: Sarmīte Feldmane
Raunā Šmitiņu darbnīca “Satiec savu meistaru!” piedalījās pirmoreiz, aicināja iepazīt, kas top galdniecībā, kā arī paspēlēties ar klucīšiem.
No tiem varēja mēģināt salikt kubu. Tas nepadevās viegli. Māris Šmits pastāsta, ka pirmajā reizē to salicis divās minūtēs, tad pusstundu sēdējis un lauzījis galvu, kādas konstrukcijas vajag, kā salikt, salīmēt. Viņš atklāj, ka pašam izdevies salikt kubu astoņās sekundēs, bet ar aizvērtām acīm pagājušas 15. “Kad sanāk draugi, uz galda var izbērt nelielus koka kubus un ļaut, lai veido lielu kubu. Ir diezgan liela ņemšanās,” saka galdniecības saimnieks Pēteris Šmits un uzteic dēla Māra veiklību.
Ģimenes galdniecība Cimzā gatavo logus un durvis, bet Pēterim patīk arī ko vecu atjaunot vai izgatavot ko neparastāku. Viņš smej, ka galdniecības moto ir: “Ko var uzzīmēt, to var no koka izgatavot.” Savulaik galdniecība reizi mēnesī rīkoja Atvērtās galdniecības dienas, kad ikviens interesents varēja nākt un ar meistara padomu ko jaunu izgatavot vai salabot, tagad te notiek dažādas radošās darbnīcas.
“Ikdienā jau darba netrūkst,” saka meistars. Šmitiņu galdniecībā ražotais nonāk pie klientiem Šveicē, Francijā, Norvēģijā, Austrijā, Anglijā un tepat Latvijā. “Telefona numuru nemainu un naktīs guļu mierīgi,” tā sava darba kvalitāti raksturo Pēteris un uzsver, ka galdniecības darbā ir iesaistīti arī dēli Māris, Nauris un Jānis, kuri iemācīti ne tikai te strādāt, bet arī saprast katra darba kvalitātes nozīmi. Nenovērtējams galdniecības attīstībā ir dzīvesbiedres Jeļenas ieguldījums.
Šmitiņu galdniecība pazīstama arī ar Dzīvdabas kultūrtelpu. Par to atbildību uzņēmies Māris. Te notiek dažādi saviesīgi pasākumi, koncerti, svētki.
“Satiec savu meistaru!” interese par galdniecību nebija liela, Pēteris spriež, ka varbūt tāpēc, ka bija iepriekš jāpiesakās. Taču pārsteigums bija Latvijas Nacionālā kultūras centra komanda. Tajā arī Pols Hisermeiers, amerikānis, dizainers, kurš vāc materiālus par adīšanas tehnikām Latvijā un raksta grāmatu. Pats ir adītājs. Arī viņš aizrāvās ar kuba veidošanu, tiesa, ik pa laikam prasot padomu Mārim.
Amatu prasmes ir vērtība
“Meistara statuss ir diezgan brīvs. Pirms gadiem tika striktāk vērtēts, tagad “Satiec savu meistaru!” var piedalīties ikviens, kurš var citiem parādīt kaut ko praktisku. Nemateriālais kultūras mantojums ir tās prasmes, kuras cilvēks iegūst darot,” saka Latvijas Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena un uzsver, ka pasākumam piesakās tie amatu pratēji, kuri vēlas. Tā viņiem ir iespēja popularizēt savas prasmes. Katrs gads atklāj kādu jaunu meistaru, kurš dara ko jaunu, bet prasmes balstās tradīcijās. “Cimdu rakstus var ieadīt džemperos. Var noaust audumu un uzšūt mēteli. Tehnika nav mainījusies, bet cilvēkam gribas kaut ko jaunu, ieaust segā savas krāsas. Svarīgi, ka auž, un vēl būtiski, ka citi izmanto to, ko meistari rada: siltas zeķes, seģeni, cimdus, pītus groziņus, keramikas traukus, kamīna piederumus, rotas. Kā salikt krāsu ritmu, kompozīciju – tas ir gan radošums, gan tradīcijas, savas identitātes saglabāšana. Radošais process palīdz rast līdzsvaru ikdienā, sakārtot domas, atpūsties,” pārdomās dalās L.Rubena un piebilst, ka populārāki ir sieviešu amati – aušana, adīšana, tamborēšana -, bet tikpat svarīgi ir saglabāt un pārmantot tradicionālo ēdienu gatavošanas, kokamatniecības, kalēju, ādas apstrādes un citu amatu prasmes. Viņa pastāsta, ka aizvien satiek cilvēkus, kuri brīnās, vai tad tiešām vēl kāds auž tāpat kā senāk, arī ne reizi dzirdēts, ka vecāmamma arī audusi, pratusi to, ko rāda meistars.
““Satiec savu meistaru!” ir iespēja pamēģināt, redzēt, kā dažādi meistari strādā, un pamēģināt pašiem, varbūt ieinteresē. Bet tā ir arī iespēja satikt savu meistaru – to, kuram var pasūtīt ziemai siltas zeķes, tautastērpu vai ko citu,” atgādina L.Rubena un uzsver, ka vietējie darinājumi, to praktiskais pielietojums ir jāpopularizē. Amatu meistari var strādāt tad, ja tam, ko viņi rada, ir pieprasījums. “Tirgus nav liels, meistaru darbošanās izvēlētajā amatā atkarīga no tā, kā izprotam šo darbu vērtību. Jāņos taču gribas uz galda uzklāt meistara austu galdautu, uzlikt māla krūzi ar alu, pašu sietu sieru, vakarā uzmest plecos lakatu. Tās ir tradīcijas, kad apjaušam savas saknes,” pārdomās dalās L.Rubena.
Pēdējos gados aizvien biežāk amatu meistari ciemojas skolās, rāda, kā strādā, rīko izstādes, arī mācības par tradicionālo lietišķo mākslu. “Jārēķinās, ka ne visi meistari gatavi dalīties, ne katrs var mācīt to, ko prot,” bilst L.Rubena un pauž pārliecību, ka varbūt ar laiku arī “Skolas somā” būs amatnieku programmas.
Ik pa laikam ir kādi populārāki amati, kuriem citi piekāpjas. Pēdējos gados maz palicis to, kuri nodarbojas ar ādas apstrādi. Vecajiem meistariem nav, kam nodot savus instrumentus.
Komentāri