Glabāt piemiņu

Raunas pagasta “Daiņkalni” un “Graškalni” atgādina Latvijas skaudro vēsturi pirms 73 gadiem. Mājvietās pirms 23 gadiem Jānis Lācis  kopā ar domubiedriem un atbalstītājiem ierīkoja piemiņas vietas. “Daiņkalnos” arī apskatāms bunkurs, kurā slēpās mežabrāļi. Te ik gadu, J.Lāča aicināti, 16.aprīlī atbrauc tie, kuri godā nacionālo partizānu patriotismu, ticību brīvai valstij.

Un tas ir stāsts par mērķi un kopā darīšanu, lai vēstures notikumi neizbāl, lai tos zina nākamās paaudzes.

Kopā ar domubiedriem iekārto nacionālo partizānu piemiņas vietu

“Daiņkalnu” un “Graš­kalnu” mājvietas Jānis Lācis atrada krūmos ieaugušas. Sāka attīrīt apkārtni.  “Tad viņš ieradās pagasta padomē un stāstīja par šīm vietām, to, ko iecerējis darīt. Nebija tā, ka prasītu, lai pašvaldība nāk un dara,” atceras Raunas pagasta pārvaldes vadītāja Linda Zūdiņa un piebilst, ka palīdzība lielākos darbos nekad nav atteikta.

Ar pašvaldības atbalstītu projektu “Daiņkalnos” tika izbūvēts bunkurs, savu reizi pirms pasākuma uzlabots meža ceļš uz piemiņas vietu. Viņa atceras, ka vienu pavasari mežacūkas bija uzrakušas apkārtni un pagalms bija jānokultivē. “Tā kā uz “Daiņkalniem” var nokļūt tikai caur kaimiņu īpašumu, Jānim nebija viegli sarunāt, lai  reizi gadā atļauj šķērsot robežu. Arī to viņš pats izdarīja,” pastāsta L.Zūdiņa. Raunas kultūras centra vadītāja Linda Vecgaile uzsver, ka arī pasākumu Jānis organizē pats, saaicina viesus, nodrošina muzikālus priekšnesumus, jāpalīdz tikai saim­nieciskās lietās.

2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām iesvētīja piemiņas krustus un plāksnes.

J.Lācis, būdams zemessargs, talkās aicināja zemessargus, veterānus, jaunsargus no Drustiem, Raunas, brauca arī no Jēkabpils. Pamazām vien tapa piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem. Arī viņa dzimtai.

“Dzīvoju 170 kilometrus no Raunas, Jēkabpilī, jo šai pusē man tas bija liegts. Ja  kādam piezvanu vai satiekos, vienmēr visu var sarunāt. Mani domubiedri no Jēkabpils braukuši strādāt, drustēnieši, raunēnieši, dažādas paaudzes. Vienmēr bijis atbalsts, ļoti laba sapratne ir    pašvaldībā,” stāsta J.Lācis un vērtē, ka ikreiz, kad rodas kāda aizķeršanās, ir kāds, kura padoms vai ieguldītais darbs ļoti noder. “Tā ar ieinteresētu cilvēku palīdzību izdevās atrast čekistu zīmētās “Daiņkalnu” bunkura skices, un to varēja rekonstruēt,” atklāj Jānis.

2016.gada rudenī, 2017. gada pavasarī ar raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika iekārtota pēc arhitekta Zinta Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.

Einārs Zariņš uzsver, ka, tiklīdz Jānis dod ziņu,  ar sievu Daci dodas palīdzēt; kad var, iesaistās dēls Gatis. “Katru pavasari sakopšanas darbi ir vairākas dienas,” bilst Einārs un atzīst, ka, tikai pateicoties Jānim, viņš pirms 23 gadiem uzzinājis savu dzīvesstāstu un tikai Jāņa entuziasms visus spējis iesaistīt, lai šī vieta būtu.

Jāņa meita Ineta Lāce-Sējāne uzsver, ka nedrīkst būt nekādu šķēršļu, ja ir jābūt “Daiņkalnos”. “Citādi nevaru. Te manas dzimtas stāsts, kas atklājās vien pēc Atmodas. Tad arī uzzināju, ka man ir radi Kuldīgā, Regīna Tiliba mūs sargāja, nesatikāmies. Tad uzzināju Eināra stāstu. Kas ir brīvība?  Mans pienākums un atbildība pret apkārtējiem. Tā ir dzimtas un Latvijas mīlestība, ko gribu stāstīt tālāk. Te esmu vedusi savas skolas audzēkņus,” pārdomās dalās I.Lāce-Sējāne un uzsver: “Ja tētis ir izdomājis, prasa mūsu piekrišanu, vienmēr atbalstām. Viņš prot iesaistīt.”

Par “Daiņkalniem” jāstāsta jau­najai paaudzei un jāatgādina vecākajai, šī vieta jārāda, te jāaicina kopā ne tikai vietējie cilvēki, arī dažāda līmeņa amatpersonas, jaunsargi, zemessargi, patriotisko organizāciju pārstāvji, bija pārliecināts J.Lācis. “Jāņa ieceri nevarēja neatbalstīt. Zinu, ja viņš ko nodomājis, izdarīs, kā nākas,” atceras bijušais Zemessardzes, vēlāk Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, bet J.Lācis uzsver, bez komandiera atļaujas pasākumā piedalīties zemessargiem, jaunsargiem, instruktoru skolas pārstāvjiem pasākumi būtu citādi. “Daiņkalnos” vairākus gadus Drustu skolas    jaunsargi nodeva svinīgo zvērestu. Arī šīgada pasākumā Cēsu un Jēkabpils jaunsargi un Ze­messardzes veterāni no dažādām Latvijas vietām, Instruktoru skolas pārstāvji stāvēja goda sardzē pie piemiņas krusta un uzvilka mastā Latvijas karogu.

“Jānis neļauj apstāties. Viņš ir viens no tiem, kurš dara, ne tikai atgādina par    traģiskajiem notikumiem, kas saistīti arī ar viņa dzimtu, bet ir klāt pasākumos visā Latvijā,” saka    viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, bet R.Graube atgādina, ka    Jānis    ir no tiem,    kuri spēj izdarīt tiešo darbu un dara vairāk, nekā no pilsoņa var gaidīt.  “Viņš materi­alizē patriotismu,” vērtē J.Grau­be, un G.A.Zeibots papildina: “Lat­vieši ir strādīgi un domājoši, mēs tikai viņus neredzam. Ir svarīgi jaunajai paaudzei audzināt patriotismu un jūtas pret savu dzimtu, savu vietu, valsti.”

“Daiņkalnu” plašo pagalmu    ieskauj jauni ozoli. Tos pēdējos 20 gados stādījuši nacionālo bruņoto spēku, Zemessardzes komandieri, arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, “Daiņkalnu” notikumu lieciniece Regīna Tiliba.

Raunas draudzes mācītājs Edijs Kalniņš ik gadu piemiņas brīdī uzrunā un stiprina sanākušos.  “Te ir piemiņas vieta notikumiem pirms 73 gadiem. Tas ir cilvēka mūžs. Šī vieta ir iezīmēta, iesvētīta. Bet tas, kas notika toreiz, lai kā mēs to gribētu atstāt tautas  vēsturiskajai atmiņai kā    traģisku notikumu, kuru atceramies, diemžēl tā nav. Kamēr kaimiņš tā uzvedas, par to jārunā, atmiņa un piemiņa jāuztur,” saka mācītājs    un dalās pārdomās, kā “Daiņkalni” gadu gaitā tapuši: “Uz kopīgo mērķi sabiedrības labā pašam rīkotājam jādodas ar sirdi, ticību idejai un arī jādara praktiski. Kad redz, ka tiek nopietni darīts, ka nav tikai vārdi, iesaistās citi. Tad veidojas domubiedru grupa un viss notiek. Būtisks ir līderis, kurš spēj aizraut, ieinteresēt un iesaistīt līdzdarbībā. Mēs jau neredzam, ko viņš dara ikdienā,   tikai to, ka, atbraucot uz “Daiņkalniem”, te viss ir sakopts, sagatavots.”

Nedaudz vēstures

1948. gadā Gatartas pagastā ( tagad Drustu) Dailonis Breikšs izveidoja pretošanās grupu padomju varai. Līdz 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saim­nieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva vadītāja brālis Laimonis,  cīnītāji bija spiesti pārvietoties. Vasarās viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” un “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros. 1952. gada 16. aprīlī čekisti “Graškalnus” uzspridzināja, visi gāja bojā. “Daiņkalnus” ielenca, notika kauja. Dzīvi palika tikai Regīna Tiliba, Einārs Zariņš un Turalds Dziļums. Regīnu, jaunu meiteni, mežabrāļi izgrūda no bunkura, tikai laimīgas nejaušības dēļ viņu nenošāva. Einārs bija nesen dzimis bunkurā, pateicoties mediķu drosmei, izdzīvoja. Par saviem pirmajiem dzīves gadiem maz zina Turalds. Vecāki “Daiņkalnus” nomāja, te dzīvoja viņa ģimene. Līdz 1. maijam nogalināto līķi tika vadāti vaļējā mašīnā nolaistiem bortiem.    Vispirms tie bija izlikti apskatei Brantu centrā, tad Raunā, Gatar­tā. Iznīcinātas dzīvības, salauzti, gadu desmitus nezināmi dzimtu stāsti – arī to glabā un atklāj “Daiņkalni”.

Čekisti atņēma dzīvību Jāņa Lāča divām māsīcām un brālēnam.  “Bērnībā “Daiņ­kalnos” nebiju, jo drošības dēļ nedrīkstējām personīgi satikties. Daudzreiz no Gatartas kā ziņnesis gāju uz Raunu,  zirgu auzu kulīte pār plecu, kas tajā bija paslēpts, nezinu. Tā bija jāatstāj norādītā vietā,” atmiņās kavējas J.Lācis un piebilst, ka ģimenei Gatarta bija jāpamet. Viņš kļuva par jēkabpilieti. Visus padomju gadus viņam kāds ik pa laikam atgādinājis, ka viņš ir no bandītu, nodevēju dzimtas.