Lauksaimniecības datu centrā Cēsu novadā reģistrēti 1025 kaķi. Zinot, cik daudzās mājsaimniecībās ir vismaz viens mincis, reģistrēto noteikti maz. Kaķi ir vieni no visiecienītākajiem lolojumdzīvniekiem. Kurš bērns gan nav gribējis savu minkānu, un vecāki to iegādājas. Tā ģimene uzņemas rūpes par dzīvnieku. Pēdējos gados arī sabiedrība aktīvi iesaistās, uzmanot, vai kāds   savās gaitās aizdevies kaķis nav nomaldījies. Sociālajos medijos tiek izplatītas ziņas, lai saimnieks un mājdzīvnieks iespējami ātri satiktos.

Neesam vienaldzīgi, un tas ir pats svarīgākais. Un tomēr netrūkst kaķu, kuriem nav kārtīgu saimnieku, kuri dzīvo no līdzjūtīgu cilvēku labvēlības. Klaidonīši – tā tos dēvē tie, kuri uzņemas pabarot. Var apbrīnot šo cilvēku nesavtīgo rīcību. Bet, tā kā katram pieradinātam dzīvniekam ir saimnieks, kam tad pieder klaidonīši jeb klaiņojoši kaķi, kuriem nav īstu māju? Vai tie ir klaiņojoši, ja noteiktā vietā un laikā tiek baroti? Par to viedokļi dalās. Tie, kam jāuzrauga kārtība, uzskata – ja jau baro, tad esi saimnieks, bet līdzjūtīgais kaķu draugs pārliecināts, ka tie nav viņa kaķi.

Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā teikts, ka “cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt”.

Par to viss skaidrs. Tāpat kā pašsaprotami, dzīvojot sabiedrībā, ievērot tās vispārpieņemtās normas un kārtību. Ir atšķirība, ja kāds rūpējas par vienu, pāris klaidonīšiem vai desmit un vairāk. Ko domā kaimiņi, kuriem arī jārēķinās, ka tuvumā ir daudz bailīgu kaķu? Sadzīvošanas un mīļā miera labad bieži vien izliekas neredzam.

Likumsakarīgi – jo kādā vietā vairāk bezsaimnieka kaķu, jo to kļūst vairāk. Rūpes par dzīvnieku nav tikai to pabarošana. Kaķi gādā par savas sugas turpinājumu, un cilvēka ziņā ir to kontrolēt un regulēt. Tāpat kā barības nodrošināšana, arī dzīvnieku aprūpe nav iedomājama bez finansēm. Kurš maksās? Saimnieks. Un atkal jautājums – vai tas, kurš baro, uzskata, ka ir saimnieks.

Kā daudzas ikdienā iedzīvotāju radītas, visbiežāk neapdomīgas rīcības, sekas jārisina un jāfinansē pašvaldībai. Kaķi jāsterilizē. Ja gadā tam jātērē vairāki desmiti tūkstoši eiro, vai tas šķiet saprātīgi tiem, kuri izliekas neredzam, ka pagalmā dzīvo aizvien vairāk kaķu, un arī tiem, kuri atbildīgi rūpējas par savu lolojumdzīvnieku.

Kaķu kolonija. Kurš atbild – barotājs vai pašvaldība?

Taurenē samilzis jautājums par kaķu pulku, ko baro vietējā iedzīvotāja Aija Sokolova. Dzīvnieki par mītnes vietu izvēlējušies pašvaldībai piederošu šķūni, ko izmanto saimniecības vajadzībām, kaut minkām guļvietas savā siltumnīcā iekārtojusi arī barotāja.

Ziņa, ka šķūni remontēs un kaķi nevarēs staigāt iekšā un ārā, dažu satrauca ne pa jokam. Taču runa jau nav par šķūni, bet par dzīvniekiem, kuriem it kā nav un tomēr ir saimnieks. Kurš tad īsti atbild par kaķiem?

Sirds neļauj nepabarot

Taurenietei Aijai Sokolovai jau pāri 80. Viņas ikdienas galvenās rūpes ir par apmēram 30 kaķiem. Sirmgalve tos baro.

“Kaķu te  aizvien vairāk. Pirms gadiem, kad divi sāka dzīvot kaimiņu šķūnītī, pašvaldībai par to stāstīju. Tad tikai noteica, ka tie jau neizdzīvos. Šķūnīti nojauca, kaķi atnāca uz manu siltumnīcu.    Nevaru nepabarot. Visu mūžu esmu ēdinājusi cilvēkus, jo esmu pavāre,” stāsta taureniete un atzīst, ka ir pārņēmis izmisums, jo kaķu barībai tiek iztērēta pensija.

“Labi, ka man ir palīgi, ģimene no Rīgas atved pa maisam barības, mazmeita, mazdēls, arī taurenieši,” atklāj Aija.

Kaķi par dzīvesvietu izraudzījušies pašvaldības šķūni, arī šķeldas noliktavu un koģenerācijas stacijas ēku, daudzi mitinās Aijas siltumnīcā. Viņa trīs reizes dienā dodas tos barot. Tiek dota gan sausā barība, gan konservi, kā arī veikalā iegādāti lētākie gaļas produkti.

Kopā ar Aiju ejam apraudzīt, kā viņa saka, minkānus. Jau izdzirdot soļus, no šķūņa bailīgi iznāk pieci kaķi. Viens noguļas zemē, vārtās, izrādās. “Te dzīvo kaķene ar pieciem vasarā dzimušiem kaķēniem. Vasarā atnāca darbinieki no pašvaldības un aizrādīja, ka pie barības traukiem ir mušas, ka nedrīkstu tos pa šķūņa durvju apakšu bīdīt iekšā. Tagad trauki ir pie šķūņa sienas,” stāsta Aija un pauž    satraukumu, ka kaķiem varētu aizliegt dzīvot šķūnī. “Viņi tur ir dzimuši. Pa dienu dzīvojas tikai šķūņa priekšā,” uzsver taureniete.

Turpat, dažus soļus tālāk, ir Aijas dārziņš un vecā siltumnīca. Te minkām sagatavota mītne ziemai. No putuplasta kastēm saliktas gultiņas, lai silti. Te satiekam piecus kaķus, ārpusē vēl tikpat.

“Reku, kaķene, nezinu, no kurienes parādījās. Ik pa laikam kāds agrāk neredzēts parādās. Atnāca kaķene ar kaķēniem. Tie sākumā slēpās, nu jau pamazām kļuvuši drošāki un nemūk. Tam runcītim laikam meža dzīvnieks astītei ko nodarījis. Vasaras sākumā uzradās kārtīgs pelēks runcis. Jaunie kaķi, puikas, šad tad paplēšas, bet baidās no vecajiem, nogaida, kad tie paēd,” par kaķu saimi stāsta Aija. Katrs citāds, ar savu raksturu. Bet kopumā var saskatīt Latvijā  pazīstamo krāsu un nokrāsu minčus.

“Man pārmet, ka baroju.    Bet kā lai skatos, kā apkārt klīst ģindenīši,” bilst Aija.

Vislielākā problēma ir tā, ka kolonija kļūst aizvien lielāka, to atzīst arī Aija. Pārmetumus par kaķu skaita palielināšanos viņa    velta pašvaldībai.    Aija atradusi privātus atbalstītājus, un nesen sterilizētas septiņas kaķenes un kastrēti četri runči.

Mītne ar tualeti

Kopā ar katlumājas vīriem dodamies uz pašvaldības šķūni. Paverot durvis, izskrien trīs pusaugu kaķi. Jau ieejot šķūnī, jūtams, ka te ir minču mājvieta. Stūrī liela smilšu kaudze, lai ziemā kaisītu ietves, patlaban šķūņa iemītniekiem kalpo par tualeti.
   

Vīri pastāsta, ka kaķi mitinās arī šķeldas glabātavā. Viņa saka, ka sākumā bija viens, tad divi, bet skaits aizvien palielinās. “Re­dzam tikai, kad kaķene atkal izved kaķēnus,” atklāj taurenietis, bet kolēģis atceras, ka pirms daudziem gadiem kāds pie pils nolicis kasti ar kaķēniem.

“Te mums jāstrādā. Pavasarī visa apkārtne smird,” vien nosaka saimniecības strādnieki un atzīst, ka šajā situācijā viņi neko mainīt nevar.

Kāpēc izveidojās kolonija

Par to, ka Taurenē ir problēma ar kaķu koloniju, Cēsu novada Vecpiebalgas  apvienības pārvaldē uzzināja, kad sāka remontēt šķūni, kurā stāv tehnika, autobuss, smiltis.  Taurenieši gan  zina gadiem, arī pašvaldības darbinieki. Neviens problēmai nepievērsa uzmanību.

“Aija uztraucas, kad šķūnim aiztaisīs visus caurumus, kaķi paliks iekšā un nomirs no bada.  Te stāv tehnika, lai nav    jāstrādā caurvējā, ja vajag paremontēt, lai nesapūš sniegu,šķūnis ir jāsalabo,” stāsta pagasta saimniecības vadītājs Agris Veipāns  un piebilst, ka par kaķu nākotni tika sacelts liels troksnis. Viņš    pastāsta, ka Aijai vairākkārt skaidrojis, lai nebaro kaķus, bet sirmgalve uzskata, ka tā ir viņas misija un to pildīt nevar aizliegt.

“Vai tie ir saimnieka vai bezsaimnieka dzīvnieki? Viņa baro, pieradina te dzīvot, vai pašvaldībai kaķi jāved pie veterinārārsta, jāsterilizē? Tad jau ikviena privātpersona, kurai ir kaķis, var lūgt atmaksāt izdevumus par dzīvnieka sterilizāciju,” bilst A.Veipāns.

Problēma nav laikus risināta

Protams, vainojama labestība, un neviens skaidrojums nav precīzāks par Mazā Prinča teikto par pieradināšanu. Taču viens, ja kāds baro dzīvniekus savā īpašumā, kaut uzskata, ka tie nav viņa, pavisam kas cits, ja tas notiek paš­valdības šķūnī.

“Vispirms jau pagasta saimnieks nedrīkstēja pieļaut, ka paš­valdības īpašumā mitinās kaķi. Pašvaldībai kā īpašniekam ir jāuztur šķūnis, tas jāremontē, tajā nedrīkst būt caurumi, pa kuriem var iekļūt kaķi,” saka apvienības pārvaldes vadītāja Lelde Burdaja un uzsver, ka pagaidām taurenieti var nomierināt, jo šķūnim tiek labots jumts un mainīta elektroinstalācija, bet jaunām durvīm  patlaban nav naudas.

Pārvaldes vadītāja arī atzīst, ka pagasta saimnieka un Aijas informācijas apmaiņa par to, kāds remonts būs šķūnim, nav bijusi pareiza.    Taču ne jau tas, vai kaķi tiks šķūnī vai ne, atrisinās    svarīgāko – kā samazināt koloniju.

Pašvaldība saņēmusi vēstuli no A.Sokolovas atbalstītāja. Jautāts, kā risinās kaķu problēmu, kā arī ieteikti iespējamie varianti, piemēram, ierīkot siltinātas kaķu mājas. Pārvaldes vadītāja atgādina, ka tie nav pašvaldības kaķi, dzīvnieki pieder cilvēkam, kurš tos baro. Par to, ka izveidojusies kolonija, atbildība jāuzņemas arī Aijas kaimiņiem, kuri palīdz dzīvniekus barot un izliekas neredzam, ka pie šķūņa, katlumājas ir tik daudz kaķu.

“Taurenes kaķu problēma ir cieši saistīta ar līguma noslēgšanu ar Slokas Dzīvnieku patversmi. Tagad līgums ir noslēgts. Par problēmām ar kaķiem novadā atbild pašvaldības policija. Risinā­jums tiek izvērtēts,” skaidro L.Burdaja.

Lai ierobežotu kaķu vairošanos, var līdzēt vienīgi sterilizācija. Ja to darīs pašvaldība, nauda tiks tērēta no Vecpiebalgas apvienības budžeta. Vienas kaķenes sterilizācija izmaksā ap simts eiro, jo jāmaksā arī par kaķa ķeršanu, vešanu. Jāpiebilst, ka pēc sterilizācijas, kad dzīvnieki atkopjas, tos atved tur, kur tie dzīvojuši, vai arī patversme meklē jaunus saimniekus.

Jautājums, vai kaķi turpinās dzīvot pašvaldības saimniecības ēkās, paliek. Tas, ka pašvaldība tos nebaros, gan ir skaidrs.

UZZIŅAI

Cēsu novada domes saistošie noteikumi    “Mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas noteikumi Cēsu novadā” nosaka:

• nekustamā īpašuma īpašnieki vai valdītāji savā teritorijā nepieļauj klaiņojošu dzīvnieku uzturēšanos, kā arī to barošanu, izņemot īpaši ierīkotās un apzīmētās vietās, par kurām informē Cēsu novada pašvaldības policiju. Nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs ir atbildīgs par normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz mājdzīvnieku turēšanu un labturību, nodrošinot bezsaimnieku mājdzīvnieku sterilizāciju un vakcināciju pret trakumsērgu, kā arī ir atbildīgs par mājdzīvnieku nekontrolētu vairošanos;
• mājdzīvniekam paredzētā ēdiena novietošana koplietošanas telpās ir aizliegta, izņemot tam speciāli paredzētās un apzīmētās vietās. Personām, kas šajās vietās baro mājdzīvniekus, jānodrošina barošanas vietas sakopšana;
• dzīvojamo māju tuvumā drīkst turēt sterilizētus bezsaimnieka kaķus, ja ir nodrošināta to labturība un atbilstoša apzīmēšana. Tie nav uzskatāmi par klaiņojošiem dzīvniekiem;
• jebkurai personai nekavējoties jāpaziņo Cēsu novada paš­valdības policijai par katru klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu mājdzīvnieku;
• mājdzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir pienākums nodrošināt, ka mājdzīvnieki daudzdzīvokļu dzīvojamo māju koplietošanas telpās un Cēsu novada pilsētu un ciemu publiskajās vietās nenokārto savas dabiskās vajadzības un nerada netīrību. Gadījumā, ja tas notiek, mājdzīvnieka īpašnieks nekavējoties sakopj attiecīgo vietu, savācot mājdzīvnieku atstātos ekskrementus.

Cēsu novada pašvaldība organizē klaiņojošo un bez pajumtes, bez īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palikušu dzīvnieku izķeršanu, eitanāziju, dzīvnieku līķu savākšanu.

Apvienībām būs deleģējuma līgumi

Cēsu novada pašvaldības izpilddirektore Līga Medne atzīst, ka par to, ka kāds baro pieklīdušu kaķi vai vairākus, informācija tiek saņemta regulāri.       

“Bet, ja kāds baro kaķi, tas vairs nav bezsaimnieka dzīvnieks. Bezsaimnieka klaiņojoši dzīvnieki ir retums. Iedzīvotāji baro kaķus, tie vairojas. Tad zvana pašvaldībai, ka kaķi apēd visu pensiju. Pirms pāris gadiem arī Daibē bija ap 30 kaķu kolonija. Nesen zvanīja no Straupes, ka kaimiņienei daudz kaķu. Vecs cilvēks pagalmā barojis, vairs nespēj. Bet kaķi prasa ēst. Ko darīt? Ne reizi vien jādzird, lai pašvaldība brauc un dzīvniekus savāc. Protams, nav runa par situāciju, kad kaķa saimnieks aizgājis mūžībā,” stāsta L.Medne.

Cēsu pašvaldībai ir deleģējuma līgums ar Cēsu Dzīvnieku patversmi, ka tā gādā par sanitāro tīrību, izķerot, izmitinot un aprūpējot izķertos un atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitinot un aprūpējot bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus. Tāpat patversme    “Lācīši” iesaistās dzīvnieku aizsardzības un labturības jautājumu risināšanā.    Taču Cēsu dzīvnieku patversmes   iespējas neļauj sniegt pakalpojumu arī ārpus pilsētas. “Lai varētu paplašināties, ir jāsakārto kanalizācija, virsūdeņu notece, ” saka L.Medne un paskaidro, ka novada apvienību pārvaldēm ilgu laiku līgumu par šo pakalpojumu nebija. “Radās problēmas, jo nebija, kur nogādāt klejojošus    vai bezsaimnieka mājdzīvniekus. Turpmāk būs sadarbība ar Slokas Dzīvnieku patversmi. Taču palīdzība tiks saukta tikai tad, ja būs slimi un bezsaimnieka kaķi,” pastāsta izpild­direktore.  

L.Medne uzsver, ka labi saprot vecos cilvēkus, viņu vēlēšanos kādam palīdzēt, pieķeršanos, taču blakus ir radi, kaimiņi, kuri    redz, ka sirmgalvis jau baro daudzus kaķus. “ Diemžēl ir cilvēki, kuri, kad kaķītis apnicis vai tam vairs nav vietas ģimenē ,  domā, ka gan jau kaķis pats izdzīvos vai arī laukos to kāds paņems.  Rudeņos, kad vasarnieki atgriežas pilsētās, pašvaldības uzmanības lokā nonāk vairāk kaķu,” bilst L.Medne.

Jārunā, jāstāsta, jāskaidro

Cēsu novada Pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts uzsver, ka    Cēsu Dzīvnieku patversme spēj apkalpot pilsētu un Priekuļu apvienību, ārkārtas situācijā arī sniegt pakalpojumu kādā pagastā.

“Ja dežurantam piesaka, ka ir bezsaimnieka kaķi, vispirms pārliecināmies, vai tiešām ir. Cēsu patversmes darbinieki aizbrauc, saķer kaķus, sterilizē un pēc dažām dienām atved atpakaļ. Slokas Dzīvnieku patversme saķertos kaķus atpakaļ nevedīs, bet meklēs tiem jaunus saimniekus,” stāsta G.Norbuts. Viņš ir runājis ar taurenieti Aiju Sokolovu, skaidrojis, ja kāds baro dzīvnieku, tad kļūst par tā turētāju, saimnieku un ir par to atbildīgs. G.Norbuts pastāsta, ka no taureniešiem nav saņemtas sūdzības par kaķu koloniju, par to, ka tie traucē.

“Visbiežāk ir tā, ka kāds baro kaķus, viņi vairojas un    labdaris vairs nespēj visus uzturēt, tad nāk uz pašvaldību un saka, lai tā savāc savus, tātad pašvaldības, dzīvniekus. Diemžēl iedzīvotāji neizprot, par ko kurš ir atbildīgs,” atklāj G.Norbuts.

Elīna Andriksone ir Cēsu novada pašvaldības policijas Saistošo noteikumu un sabiedriskās kārtības inspektore, viņas pārziņā ir arī Liepas pagasts, kur savulaik bija problēmas ar bezsaimnieka kaķiem.   

“Liepā nav tik daudz kaķu, cik bija pirms dažiem gadiem, bet, protams, ir. Vairāki liepēnieši, kuri agrāk baroja, to vairs nedara, toties to iesākuši citi,” stāsta E.Andriksone.

Seniori pieradināja kaķus, izlika barības trauciņus pie mājām, arī kāpņu telpās, pagalmā pie soliņiem, laida pagrabos. Kaimiņi sūdzējās, jo kaķi traucēja. Bijis arī, ka kaķi uzbruka suņiem. “Daudz tika runāts ar iedzīvotājiem, skaidrots, ka, ja kaķus baro, tie vairs nav klaiņojoši, bet barotāji ir to saimnieki un atbildīgi par dzīvniekiem,” par ikdienas darbu pastāsta inspektore un uzsver, ka Liepā daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās vairs kaķus nebaro un netiek radīti antisanitāri apstākļi, par ko uztraucās un sūdzējās kaimiņi.  Kaķi tiek baroti norādītās vietās. Arī paši iedzīvotāji par savu naudu sterilizē kaķus, iesaistās Cēsu dzīvnieku patversme.

“Nepārtraukti jārunā, jāskaidro. Tagad par kaķiem nav tik daudz sūdzību cik agrāk,” stāsta E.Andriksone.

UZZIŅAI

Kopš 2024.gada 1.jūlija  spēkā ir grozījumi Dzīv­nieku aizsardzības likumā un Veterinārmedicīnas likumā, paredzot kaķu obligātu apzīmēšanu ar mikroshēmu un reģistrāciju. Mājas (istabas) dzīvnieka pirmreizējo reģistrāciju var veikt tikai pie veterinārārsta.
     

Ministru kabineta Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi nosaka:

• dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina dzīvnieka uzraudzību un kontroli, kad dzīvnieks atrodas ārpus īpašnieka teritorijas;
• sterilizēts kaķis, kas ir vecāks par sešiem mēnešiem, var brīvi uzturēties ārpus īpašnieka teritorijas, ja dzīvnieks ir apzīmēts ar mikro­shēmu un reģistrēts atbilstoši normatīvajiem aktiem;
• nesterilizēts kaķis var uzturēties ārpus īpašnieka teritorijas, ja ir ievērota viena no šādām prasībām:
  1)  tam ir atbilstoša kaklasiksna vai iemaukti un to ved pie pavadas;
  2)  tas atrodas pārvietošanai paredzētā somā, konteinerā vai būrī.